Kultūra
Kultūrpolitika

Embedēt, kancelēt, konsolidēt… Ilmārs Šlāpins par spraugām, pa kurām valodā ielavās svešvārdi 16

Gata Šļūkas zīmējums

Izdevuma “Jauno latviešu valoda” ievadā Ilmārs Šlāpins raksta: “Grāmatas mērķis ir samierināt valodu ar tās lietotājiem, mēģināt pieņemt un saprast jaunvārdus un jaunas nozīmes, adoptēt aizgūtos vārdus migrantus no citām valodām.” Ilmārs Šlāpins kopš 1999. gada ir vācis jaunvārdu un jaunu vārda lietojumu piemērus, izmantojot klasiskas un mazāk klasiskas etimoloģijas metodes. Pirmo reizi grāmata iznāca 2013. gadā, bet tagad koriģēta un papildināta ar vairākiem jauniem šķirkļiem, atspoguļojot pēdējo gadu jaunvārdus, kas ienākuši latviešu valodā.

Kā grāmatas nosaukumā “Jauno latviešu valoda” jāsaprot vārds “jauno”?

I. Šlāpins: Pēdējā laikā sevi par “jaunajiem latviešiem” dēvē tie krievi, kuri pārceļas šurp no Krievijas – intelektuāļi, kas mūk no Putina režīma un nopērk uzturēšanās atļauju Latvijā. Viņi grib būt lojāli Latvijai, vēlas, lai par viņiem zinātu, un ir pat izveidojuši neformālu apvienību. Bet, kad tapa šis nosaukums – “jauno latviešu valoda” – rubrika žurnālā “Rīgas Laiks” –, tā bija vārdu spēle: vai valoda jauna vai latvieši jauni. Tā bija arī vārdu spēle saistībā ar “jaunajiem krieviem”, kas toreiz bija anekdošu subjekts.

Iznācis šīs grāmatiņas otrais papildinātais izdevums. Tagad saku, ka, neraugoties uz drūmajām prognozēm, latvieši turpina dzimt. Ir aizvien jaunas paaudzes, kas mācās latviešu valodu, to lieto un, mācoties un lietojot latviešu valodu, to arī atjauno un uztur dzīvu.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Dāvinot grāmatas mazākumtautību skolu bibliotēkām, tikāties ar skolēniem. Kādas atziņas guvāt diskusijās?

Rīgas, Balvu, Rēzeknes un Daugavpils mazākumtautību skolās redzēju, cik dažādas tās ir. Jaunieši ļoti labi zina latviešu valodu un spēj tajā sarunāties un domāt. Tie nepilsoņi, kuri sūkstās, ka viņiem grūti iemācīties latviešu valodu (vai arī viņi negrib iemācīties), ir vecākā paaudze. Sarunās jauniešiem stāstīju par vārdu slepeno dzīvi un aizraujošo etimoloģiju, un skolēni vaicāja, piemēram, ko īsti nozīmē vārds “idiots”. Vaicāja par jaunajiem žargonvārdiem, kas ienākuši no angļu valodas, piemēram, “randomā” (no angļu val. random – nejaušs, uz labu laimi izvēlēts).

Lasot grāmatā citētos politiķu izteikumus, atcerējos sarunu ar mūzikas skolotāju, kura savulaik par bijušā premjera runām televīzijā sacīja, ka tajās mudž tik daudzi nesaprotami vārdi, ka galīgi netop skaidrs, ko politiķis vēlējies pateikt.

No vienas puses, politiķim kā vēlētai personai ir svarīgi, lai viņu saprastu pēc iespējas plašāks sabiedrības loks. Bet, no otras puses, politiķis ir elitāras profesijas pārstāvis, un šis statuss nozīmē piederību noslēgtam lokam. Vienalga, vai to atzīst skaļi vai patur zemapziņā, politiķi ir ieinteresēti saglabāt savu varu un neļaut šajā lokā ienākt jauniem cilvēkiem. Skolēniem stāstīju arī, ka ir tādas noslēgtas ļaužu kopienas, kuras veidojas pēc diezgan līdzīgiem principiem, un ir līdzīgi iemesli, kāpēc tās veido savu valodu. Šīs grupas ir – cietumnieki, bandīti, skolēni, studenti un politiķi. Ir vēl arī profesionālās grupas – ārsti, mūziķi –, kas lieto savu žargonu, taču tas ir profesionālais žargons. Savukārt cietumniekiem, skolēniem un politiķiem kopīgs ir tas, ka viņiem ir svarīgi ar pāris vārdiem saprasties savā starpā un, lietojot šos vārdus, atpazīt, atšķirt savējo no svešā, piemēram, atpazīt, vai tas ir profāns, kurš nav bijis Briselē. Cietumnieku gadījumā – vai jauniņais kamerā nav policijas iesūtīts ziņotājs. Skolēniem svarīgi, lai viņu frāzes nesaprastu skolotāji, cietumniekiem – lai nesaprastu apsargi. Savukārt politiķim savtīgais, egoistiskais motīvs ir paslēpties aiz noteikta žargona. Ja viņš runās ar žurnālistiem saprotamā valodā, iespējams, žurnālists arī sapratīs, ka tas politiķis neko nezina vai nedara. Savukārt, ja pratīs izteikties noslēpumainām, garām frāzēm, žurnālists var to “norīt” un secināt, ka patiešām kaut kas tiek darīts, risināts, aktualizēts.

“Vai anglicismi ir kļuvuši tikpat slikti kā savulaik bija rusicismi?” jūs nesenā diskusijā jautājāt literātiem, tulkotājiem un skolotājiem. Tas interesē arī “LA” lasītājus.

Ir dažādi mehānismi vai spraugas, pa kurām latviešu valodā ienāk citvalodu vārdi. Atkarībā no situācijas dažādas ir metodes, kā mēs šos vārdus adaptējam. Daļu vārdu aizgūstam kā lamuvārdus tāpēc, ka mūsu valodā pietrūkst ķengu vārdu. Tā esam aizņēmušies daudzus krievu lamuvārdus. Pavisam cita lieta ir termini. Jau divdesmit gadus ienāk jaunas interneta tehnoloģijas, un mēs mehāniski pārcēlām vai latviskojām kādus terminus – printeri, disketes, faili utt. Kompaktdiskam terminologi ieteica latvisko apzīmējumu – “blīvripa”.

Tas šķiet tikpat neiedzīvojies vārds kā savulaik ķiveres vietā ieteiktā “ciešcepure”…

Ar formālām metodēm nevaram pagūt valodu atjaunot tik ātri, kā mūsdienās situācija prasa. Nākas vērot, kas notiek dabiskā kārtā. Jauno tehnoloģiju – interneta, jauno televīziju – dēļ cilvēki skatās daudz vairāk seriālu un citādu filmēto materiālu nekā agrāk. Seriālu valodas, tur atainotā dzīvesveida ietekme uz cilvēka domāšanu ir ļoti spēcīga. Jaunieši skatās seriālus angliski, redz emocijas un attiecības, zina to apzīmējumus angliski un sarunās lieto tos. Globālajā pasaulē daudz vērības velta iecietības, politkorektuma tēmām. Arī tur rodas jauni termini, kas mums pēkšņi vienā brīdī ir vajadzīgi, bet mūsu valodā tādu nav un trūkstošo ātri aizvietojam ar kādu anglicismu.

Pētot gan rusicismus, gan anglicismus, gan ģermānismus, iedziļinoties to etimoloģijā un uzbūvē, varam pamanīt, ka tur ir daudz kopīgo indoeiropiešu sakņu. Ir vairākas valodnieku teorijas, arī tādas, kas Latvijā gan nav īpaši populāras, par to, ka baltu un slāvu valodām ir bijusi viena kopīga pirmvaloda. Interesanti ir vērot, kā vārdi, kas tiek aizgūti tagad – acīmredzami rusicismi vai anglicismi –, satur kādas saknes vai sastāvdaļas, kas ir izsenis latviešu valodā zināmas un piemītošas.

Pārņemot vārdus, mēs bieži sākam tos lietot citā nozīmē. Piemēram, “konsekvence”. Angliski ar konsekvencēm saprata pirmām kārtām “sekas”, latviski “cilvēks rīkojas konsekventi” nozīmē, ka viņš nemaina savu nostāju, nesvārstās.

Fragments no grāmatas “Jauno latviešu valoda”.

PIEČAKARĒT

“Piečakarēt valsti vai pārējos ir katra uzdevums. Ja vēl pēc tam iemācās atmest nabagu dāvanas piečakarētajiem, vispār godājams cilvēks kļūsti.” Aldis Gobzems, “Diena.LV.” 2013.

Saistītie raksti

Spriežot pēc šī vārda lietošanas apstākļiem un konteksta, cilvēki daudz biežāk jūtas piečakarēti, nekā paši kādu piečakarē. Lai arī vaina nereti tiek uzvelta konkrētiem pilsoņiem, ir skaidrs, ka “būt piečakarētam” ir universāls eksistenciāls stāvoklis, kurā vainot varam vienīgi likteni (vai kas nu tur ir). Vārddaļas “čakar-” neparasti bagātīgās lietošanas iespējas ir izskaidrojamas ar salīdzinoši agru vārda saknes vēsturiskās nozīmes zaudēšanu, saglabājoties vienīgi fonētiski eifēmiskā – visas pārējās rupjības aizvietojošā – lomā. Piečakarēt – laupīt ticību cilvēku godīgumam. Apčakarēt – izmantot naivāka cilvēka ticību citu cilvēku godīgumam. Sačakarēt – izmantojot naivāka cilvēka ticību citu godīgumam, ļaunprātīgi vai netīši sabojāt kādu lietu vai izjaukt plānus. Izčakarēt – tas pats, kas sačakarēt, taču tik pamatīgi, ka naivāka cilvēka ticība citu godīgumam var arī pazust.

Par šī vārda nozīmes neparasto universālismu liecina žargona vārdnīcu sastādītāju pārliecība, ka “čakarēties” nozīmē stāties dzimumattiecībās vai arī nodarboties ar smagu un nepatīkamu darbu, taču senlatviešu “čakarēt” ir saprotams ārkārtīgi korekti – ar līka koka (čakas) palīdzību bakstīt, rušināt un rakņāt, turklāt nevis ļaunprātīgi vai dīki, bet gan meklējot kaut ko noderīgu, piemēram, ēdamās sēnes vai saknītes. Vide, kas cietusi no šādas darbības, tiek saukta par čaganu, tas ir, par irdenu – izrakņātu, uzrušinātu vai sabakstītu. Citās indoeiropiešu valodās sakne kak-, cak- vai kac- tā vai citādi norāda uz izliekumu, kas rodas, nonākot līdz galam. Tāds ir kaktā, kājā (senīru coss), padusē (sanskrita kakšah), upes dibenā (lietuviešu kaketi) vai jau pieminētajā spieķī. Tāds ir arī piečakarēts cilvēks, kas, nonācis zināma sava dzīves posma bezizejā, ir spiests izliekties, saliekties, sačokuroties un meklēt iespēju turpināt eksistēt. Atčakarēties.”

LA.lv