Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
31. maijs, 2012
Drukāt

“Emburgas zēni” pavasarīgās noskaņās

slageris1-ak

Īstajā brīdī – ceriņu ziedēšanas laikā – Latvijas šlāgeraptaujā skan dziesma “Ceriņos baltos” grupas “Emburgas zēni” 
izpildījumā. 
Tiekoties ar grupas līderi JĀNI VEIKŠĀNU, ieminos – kādu laiciņu jūs nebijāt dzirdēti, vai ieturējāt tādu kā pauzi?

 

– Man arī vaicāja – kur esat pazuduši, vai esat izjukuši? Taču mēs jau tepat vien bijām – braukājām apkārt, spēlējām, vienīgi šlāgeraptaujās nepiedalījāmies. Tad sapratu – ja tu neesi šlāgeraptaujā, tevis nav vispār. Kādā pasākumā dzirdēju tukumnieces Anitas Stikānes sarakstīto dziesmu “Ceriņos baltos” un nodomāju – skaists meldiņš. Vēlāk to ierakstījām manā studijā, uzņēmām videoklipu un palaidām tautā, – stāsta Jānis.

Grupa “Emburgas zēni” lielākoties saistās ar kantrimūziku, bet jaunā dziesma ir no citas “operas”. Vai tad “zēni” būtu mainījuši muzicēšanas stilu?

– Kantrimūzika īpaši nerullē tautā, tā patīk tikai zināmam ļaužu lokam. Mēs arī nesakām, ka spēlējam kantri, vienīgi mēģinām to darīt. Ja šīs dziesmas dzied latviešu mēlē, tad tāda bāleliņu mūzika vien sanāk. Lai būtu īsts kantri, ir jāpiedzimst Amerikā un jādzied angļu mēlē. Biju aizbraucis uz Berlīnes kantri mesi un, klausoties šo mūziku vācu valodā, nospriedu, ka izklausās pēc vācu šlāgera. Esam atsākuši uzstāties kopā ar dziedātāju Linitu. Citādi mēs – seši veči un nevienas dāmas. Koncertu apmeklētāji teica – lai cik labi jūs dziedātu, bet vajag arī kādu skatuves tēlu, kam acis piesiet. Kad Linitu aicinājām uz jaunās dziesmas ierakstu, viņa sākumā pauda neizpratni – kas te tagad skan, jūs laikam jokojat vai arī esat traki! Bet vēlāk viņa nebeidza vien pie sevis dungot šo dziesmu un otrā rītā esot pamodusies ar šo lipīgo meldiņu uz mēles. Patiesībā šlāgeriem nav ne vainas, vienīgi tas pie mums ir noplicināts žanrs, tāpēc latiņa jāpaceļ augstāk un šlāgeraptaujā būtu jāveic lielāka dziesmu atlase, – iesaka Jānis.

Pēdējos gados grupas “Emburgas zēni” sastāvā notikusi paaudžu maiņa. Tā kļuvusi ne vien jauneklīgāka, bet arī daudzveidīgāka. Muzicēšanā iesaistījies grupas solista un ģitārista Alda Ruļļa dēls Kristaps, kas pārvalda sitamos instrumentus.

– Ar viņa parādīšanos sajutu draudus savai dibenapakšai, jo es pats sēžu pie bungām. Kristapam teicu – nemaisies pie bungām, labāk apgūsti “pedal steel” ģitāru. Gods kam gods, viņš pašmācības ceļā teicami apguva šo sarežģīto instrumentu, – jauno mūziķi slavē Jānis.

Vēl grupas dalībniekiem pievienojies akordeonists Guntars Ķervis un ģitārists Kaspars Tenters.

Jānis smej, ka viņu droši var saukt par vadoni, jo ar busiņu vadā grupas dalībniekus uz dažādiem pasākumiem. Pulcēšanās vieta esot nemainīga – Jāņa dzīvesvieta – kūtiņa Salaspils pusē. Zinot viņa labo humora izjūtu, sākumā domāju, ka nes mani cauri. Taču klātesošais Aldis Rullis apstiprina, ka grupas boss saka taisnību.

– Iegādājos fermu un tagad tajā gan dzīvoju, gan strādāju. Ierīkoju ierakstu studiju, uztaisīju pirtiņu. Kad puiši atbrauc pie manis, novieto savus braucamos kūtspakaļā, mēs visi ar busiņu dodamies ceļā. Man jau teica, ka kantrimūziķim ferma ir īstā vieta dzīvošanai. Visapkārt prērija un mēslu smārds, kas plūst no kaimiņu saimniecībām, – pašsaprotami stāsta Jānis.

Painteresējos, ar ko tad vēl fermeris nodarbojas.

– Man ir labs bizness, audzēju sliekas, tikai vēl nevienu neesmu pārdevis. Latviešu tautai tas ir raksturīgi – ja kāds sāk ko darīt, cits viņam uzreiz uzsēžas uz krāgas un grib jau saņemt neesošu naudu. Dibina dažādas asociācijas un dala pienākumus. Gluži kā “Mērnieku laiku” lielajā mielastā. Ka tik beigās man pašam nebūs jāpārtiek no sliekām, bet nekas, tās ir bagātas ar proteīniem, – ironizē slieku audzētājs.EmbutesZeni

Veikšāns ir ne tikai “Emburgas zēnu” radītājs, bet arī sākotnējās grupas pēdējais mohikānis. Grupas aizmetnis radās jau tālajā 1975. gadā, un toreiz to sauca – Salaspils 1. vidusskolas vokāli instrumentālais ansamblis. Tad nāca laiki, kad mūzikas grupām vajadzēja meklēt sponsorus, un Jānis tādus rada Jelgavas rajona Emburgā. Kopš 1987. gada grupa nes Emburgas vārdu.

Jānis atceras senos labos laikus, kad “Emburgas zēni” sadarbojās ar satīriķi Žani Ezīti un mēnesī sniedza divdesmit astoņus koncertus. Tad nāca trīs vasaras, kad mūziķi kopā ar dziedātāju Ilmāru Dzeni rīkoja vērienīgas koncerttūres pa Latviju. Bet 2002. gadā devās pāri okeānam, lai vairākus mēnešus uzstātos Amerikā un Kanādā.

– Tad jau bijām iepazinušies ar Aldi un ņēmām viņu līdzi uz Ameriku, – piebilst Jānis. Līdz tam Aldis Rullis bija pazīstams kā grupas “Auda” mūziķis.

– Kad aizsaulē aizgāja mans kolēģis Aivars, tad arī “Auda” beidza pastāvēšanu. Man vaicāja, vai tad nevarēja grupu atjaunot, bet es domāju, visam savs laiks, kas bijis, pagājis. Jānis man reizēm saka – padziedi “audiski”, bet man to grūti izdarīt, jo tagad dziedu citādi. Savulaik grupa “Auda” bija piederīga zvejnieku kolhozam “9. maijs”, bet interesanti, ka vēlāk kolhozs tika nosaukts mūsu ansambļa vārdā – “Auda”, – stāsta Aldis.

Vasarā mūziķiem vārti ir vaļā. Jāpiedalās novadu pilsētu svētkos un citos dziesmotos pasākumos. Jānis vēl nosauc kapusvētkus. Pēc aizgājēju pieminēšanas ļaudis labprāt nododas dzīves svinēšanai.

 

Puķu karaliene

Slageris2-akTukumnieki dziesmas “Ceriņos baltos” mūzikas autori Anitu Stikāni dēvē par puķu Anitu. Tas tādēļ, ka viņai jau divdesmit vienu gadu pieder ziedu salons “Amarants”. Tas nav tikai salons, bet arī koncertzāle, kurā tika uzņemts dziesmas videoklips. Bet kā ziedu karaliene nonāca līdz mūzikas radīšanai?

– Pagaidām man tapušas kādas sešas dziesmas. Esmu gandarīta, ka “Emburgas zēni” izvēlējās manu dziesmu “Ceriņos baltos” un veikuši tai skaistu muzikālo apdari. Ar mūziku man jau ir sena draudzība. Skolā iemācījos spēlēt klavieres, pašmācības ceļā apguvu akordeona spēli. Esmu uzkrājusi bagātīgu pieredzi pašdarbības kolektīvos. Nesaucu sevi par solisti, drīzāk esmu kompānijas iekustinātāja. Labāk lai cilvēki dzied, nevis lamā valdību. Pirms trīs gadiem kopā ar draudzeni un dzejnieci Sarmu Upesleju sākām rīkot pasākumus, kuros viņa lasa savu dzeju un es dziedu. Sarma mani iedrošināja ķerties pie mūzikas rakstīšanas. Mūsu abu sadarbībā arī tapa dziesma “Ceriņos baltos”.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+