Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
6. decembris, 2012
Drukāt

Emburgas zēns no liepu ziediem līdz baltajiem ceriņiem


Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Nesen 50 gadu jubileju atzīmēja Aldis Rullis, „Emburgas zēnu” balss un dziesmu autors. Uz jubilejas koncertu viņš aicina gada nogalē – 14. Decembrī, Salaspils kultūras namā „Rīgava”.

 

Kur jubileja, tur viesi – koncertu vadīs populārais aktieris un dziesminieks Varis Vētra, uz skatuves kāps arī Edvīns Zariņš no „Dakotas”, Jānis Krūmiņš no „Apvedceļa”, Linita Mediņa, Edvīns Bauers un citi.

 

Pats gaviļnieks atzīst, viņš tomēr esot Rīgas, ne Emburgas zēns – lielākā daļa mūža pavadītas galvaspilsētā, tagad – Vecdaugavas pusē – no Emburgas, vietas, kas savulaik atbalstījusi grupu, palicis vien nosaukums. Atskatoties uz paveikto, padarīts patiešām daudz – sarakstīts un izpildīts simtiem dziesmu, izdoti seši albumi – gan muzicējot savulaik populārajā grupā „Auda”, gan „Emburgas zēnu” sastāvā. Tālab arī jubilejas koncertā klausītājus priecēšot ne tikai „Emburgas zēnu” laika dziesmas, bet arī senāks repertuārs vēl no „Audas” laikiem – kā nekā Aldis Rullis savu solista darbību pirms 30 gadiem iesāka tieši tās sastāvā.

Aldis smejas, gadiem ejot nekur tālu neesot ticis – no „Liepu ziediem” (tautā iemīļotā „Audas” dziesma) līdz „Ceriņos baltos” („Emburgas zēnu” šīs vasaras jaunums). „Ar šlāgermūziku sāku, pie tās atkal atgriežos,” secina muzikants. Pirmā kopīgā uzstāšanās pirms vienpadsmit gadiem notikušajā Bauskas kantrimūzikas festivālā kopā ar „Emburgas zēniem” kļuvusi par pavērsienu paša dziedāšanas manierē – vērā ņemts toreizējais festivāla saimnieka Ulda Ozoliņa brīdinājums – tikai ne šlāgeri!

Tā iepriekš „Audā” dziedātās šlāgermūzikas vietu pakāpeniski, taču neatlaidīgi ieņēmusi kantrimūzika. Aldis atzīst, šī iemesla dēļ jubilejas koncertā īsts izaicinājums būšot nodziedāt „Audas” repertuāru tā laika manierē – pat balss tembrs esot mainījies, bet pēdējos desmit gados par galveno klausāmvielu kļuvuši tikai kantrimūzikas ieraksti.

Lai arī trīsdesmit gadi pavadīti mūzikā, Aldis sevi par profesionāli neuzskata. Ikdienā viņš ir aizņemts sagādnieka, jeb, kā saka mūsdienās – menedžera darbā, vienlīdz svarīgi arī tēta pienākumi – meitiņa Madara šogad sākusi skolas gaitas, dēls Kristaps (21) ir jau patstāvīgs, izskolojies mūzikā, sitaminstrumentu specialitāte, bet šobrīd iet tēva pēdās, būdams „Emburgas zēnu” „steel” ģitāras pavēlnieks. „Muzikālas saknes ir katram latvietim,” prāto Aldis. Viņa vectēvs spēlējis vijoli, uzstājies Limbažu puses krodziņos, bet māte pirmskara laikā ganos ejot visas pļavas piedziedājusi. Aldis bērnībā dziedājis līdzi visām platēm, tomēr īpaši – Raimonda Paula pirmajiem ierakstiem. Sagribējies spēlēt ģitāru, iziets par īstais klasiskās ģitāras kurss. Saistīja divdesmito, trīsdesmito gadu dziesmas, vecie ieraksti – tos mēģināts pielāgot savai balsij, tomēr spēcīgāko interesei raisījuši tolaik aizliegtie „aizjūras bāleliņi” – tā Aldis dēvē „Čikāgas piecīšus” un paša radošo iedvesmotāju – Ilmāru Dzeni. „Tolaik pie mums neviens tā sauktās „galda dziesmas” nepavadīja tādā manierē kā viņš – klausījos un mācījos.”

Kopš laika, kad astoņdesmito sākumā nejauši uz vilciena perona satiktais kolēģa aicinājis izmēģinājis padziedāt toreizējā zvejnieku kolhoza „9. maijs” grupā, sākusies viņa dziedātāja karjera. Toreiz tapa programma kopā ar režisoru Oļeģertu Dunkeru,– projekts kļuva tik populārs, ka toreizējais „9. maijs”, kura paspārnē darbojās „Auda” pārņēma grupas vārdu, kuru muzikanti bija aizguvuši no Vecdaugavas upītes – Audupes – nosaukuma.

Kolhozs paputēja, nācās piemēroties brīvajam tirgum, par pajām iepirkt instrumentus. Pēc kolēģa Aivara Timmeraņa aiziešanas citā saulē Aldis nolēma neturpināt muzicēt „Audā”. Iznāca paša Alda projekts „Laimīgā dziesma” (1998). Savukārt tikšanā ar Emburgas zēniem notikusi nejauši, pirmoreiz saspēlējušies kādā ballītē, kā smejies, tieši kaujas laukā. Pirmā kopīgā dziesma „To saku no sirds”, kas vēlāk kļuva par „Emburgas zēnu” albuma tituldziesmu, deva zaļo gaismu kantrimūzikā. Toreiz muzicēts arī kopā ar Linitu, kura nu grupai pievienojusies atkal. Tolaik piepildījies sapnis – sastapt meistaru Ilmāru Dzeni. Vel vairāk – viņu ceļi krustojās arī uz skatuves -„Emburgas zēnu” un Dzeņa kopīgajā koncerttūrē Amerikā (2002) nospēlēti 23 koncerti. „Viņš bija solists, mēs – pavadošā grupa no Latvijas. Turienes latvieši zināja tikai pēc nosaukuma – domāja, kas tad tie par zēniem atbrauks, bet, pārsteigums, ieradās vīri brieduma gados. Apbrīnojami, ka Ilmārs Dzenis savos tolaik 70 gados visu bija noorganizējis visos sīkumos, visu pierakstījis savā mapītē,” atceras Aldis.

Aldis spriež, mūsdienās jau mūziku gribot dalīt stilos – kantri, šlāgeris, roks, bet patiesībā dziesma dzimst pirmā, stilus piedēvē pēc tam. Publika Latvijā prasīga, tomēr veiksmīgākās esot tās dziesmas, kas nākot ātri.

„Izdabāt publikai, tā vairāk novērtē , ja piedāvāt ko savu.” Jubilārs smaida jauneklīgu, īsti „zēnisku” smaidu – svarīgās lietas dzīvē it kā paveiktas – dēls izaudzināts, māja uzcelta, koks iestādīts. Mūzika vienmēr likusi gan atpūsties, gan darboties – Aldis, priecājas, ka cilvēkiem gājis pie sirds viņa un kolēģu radītais.

Par lielāko pateicības dāvanu muzikants uzskata savulaik klausītāju dāvātās, pašrocīgi rakstītās dziesmu un tekstu grāmatas. „Ja pierakstīts bija tikai teksts, braucām uz mājām ar magnetofoniem, ieskaņojām cilvēku dziedāto. Šāda dāvana ir lielākais pagodinājums, jo otra eksemplāra šiem rokrakstiem grāmatām nav, tās varot iemūžināt vien dziesmās. Ne viena vien no tām turpina dzīvot „Emburgas zēnu” dziesmu krātuvē.”

 

VARBŪT NODER

Biļetes – kultūras nama „Rīgava” kasē.

Cena – Ls 4 un 5.

Koncerta sākums – 19.00.

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+