Mobilā versija
Brīdinājums -1.1°C
Īrisa, Irīda, Airisa
Svētdiena, 22. oktobris, 2017
25. marts, 2017
Drukāt

25.marts: Emocionāla mazdēla saruna ar izsūtīto vectēvu, kuru viņš nekad nesatika (11)

Brīvības piemineklis un mākoņi.Brīvības piemineklis un mākoņi.

Foto - LETA

LABRĪT, MANA TAUTA!
LABRĪT, MANA RĪGA!
LABRĪT, MANA LATVIJA!
LABRĪT, VECOTĒV!

Trešās okupācijas vara pirms 68 gadiem atņēma Tev Latviju un izveda Tevi uz Sibīriju. Es vēl nebiju piedzimis… Tu biji pārdzīvojis 1940. gada 17. jūnija okupāciju, tad Baigo gadu, kurā sistemātiski un precīzi Latvijas gudrākie un spējīgākie cilvēki tika iznīcināti, Tu biji pārdzīvojis 1941. gada 14. jūniju, kurā tika izsūtīti no Latvijas uz Sibīriju vairāk kā 15 000 cilvēku. Dievs Tevi pasargāja un Tu pārdzīvoji vācu okupāciju un Otrā pasaules kara šausmas.

Tu turpināji dzīvot un strādāt arī pēckara Latvijā, zem PSRS karoga. Sakostiem zobiem, sirdī nesot sāpi par 1940. gada 17. jūnijā atņemto brīvvalsti Latviju. Tu tāds juties, jo biji brīvvalsts Latvijas patriots. Strādāji un kopi zemi, cerot, ka Latvija atkal kādreiz būs brīva. 1949. gada 25. martā Tevi un Tavu ģimeni no dzimtās zemes izrāva, ielika vienā no sešdesmit sešiem lopu vagoniem, atņēma visdārgāko mantu – brīvību.

…un tagad Tu mūža miegā dusi, tālu, svešā zemē Krievijā – Sibīrijā. Kopā ar Tevi izsūtīja no Latvijas 13 624 ģimenes, no Igaunijas 7 488 ģimenes, no Lietuvas 9 518 ģimenes. Kopā 94 779 cilvēkus – strādīgus savas zemes patriotus.

Vecotēv, es nekad neesmu dzirdējis Tavu balsi, pieskāries Tavām rokām. Tu nekad neesi noglāstījis manu galvu. Tu nekad neesi man devis padomus dzīvei. Es nekad neesmu Tevi saticis, Vecotēv! Fakti ir fakti, un nesakiet, ka tie ir nepareizi. 1949. gada 25. martā tika aizlauzts manas Rūtenbergu dzimtas koks.

Un tomēr, Vecotēv, Tava mīlestība pret Latviju, zemi un darbu turpina kūsāt manī un manos bērnos, bet mana dvēsele raud. Man sāp, ka Latvijas lauki aizaug ar krūmiem un patiesais Latvijas zemes saimnieks vairs nevar uzturēt savu ģimeni Latvijā. Man sāp, ka iedzīvotāju rīcība nesaskan ar Latvijas likumiem un 25 gadus valsts valodu mīda dubļos. Man sāp, ka Rīga un Latvija nav vienotas, un Rīgas superdārgie, smalki aprīkotie trolejbusi un autobusi brauc pa nekoptajām Rīgas ielām un Rīgas mēram par to nav kauns. Man sāp, ka sveši zābaki vēl bradā pa Latvijas pilsoņu patriotiskajām dvēselēm, turpina noliegt vēstures faktus un daļa imigrantu otrā, trešā un ceturtā paaudzē nicina valsti Latviju un slavina PSRS. Man sāp, ka mēs dzīvojam izkropļotā demokrātijā un nesakoptā vidē.

Es vēlos, lai mājās atgriežas “Latvijas gājputni”! Es vēlos, lai Rūtenbergu dzimtas koks zaļotu patiesi demokrātiskā Latvijā. Es vēlos, lai ikviens Latvijas pilsonis zinātu īsto Latvijas vēsturi, nekad nepiedzīvotu trīskāršu valsts okupāciju un 1949. gada 25. martu, netiktu politiski apdraudēts, represēts, nogalināts, pret paša gribu ievilkts karā, būtu pasargāts pret agresiju un drošs par Latvijas valsts nākotni! Es vēlos, lai mani sadzird ikviens Latvijā, Eiropā un pasaulē.

VECOTĒV, SVĒTĪ “MŪSU LATVIJU”!

Vēstules autors ir Dainis Rūtenbergs

Pievienot komentāru

Komentāri (11)

  1. Latvija – raudātāju un gaudotāju lielvalsts…
    Nu bija tā izsūtīšana, bija. Nenoliedzami. Gandrīz katrā ģimenē ir šis stāsts par izsūtīšanu. Nu un ko mums tagad darīt? Cik ilgi raudāt? Vai tiešām nepietiks, tulīt 70 gadi būs pagājuši no pēdējas reizes!!! Nekas nav jāaizmirst, taču arī mūžīgi raudāt ir neveselīgi…

    Ja tā turpināsim, tad pēc gadiem 10-20 varēs pārmesties uz jaunu tēmu- sērot par LV neatkarības atgūšanu, kuras rezultātā valstij zuduši vismaz 10 reizes vairāk iedzīvotāju nekā Staļina represiju laikā.

    Jebkurš psihologs pateiks, ka tik ilga nomāktība veicina psihes saslimšanu…

  2. Mazdēls nemaz negrib zināt ka vectēva izsūtītājpartijas biedri turpina izsūtīt un ņirgāties par tautu.Vectēvam noteikti būtu kauns par tādiem mazbērniem,kuri tagad balso par izsūtītājpartijas biedriem.

  3. Katram, kurš sevi apzinās kā latvieti un Latvijas valsts piederīgo!

  4. Kaut kas līdzīgs pagānu pirmsrituāla raudāšanai, lai noskaņotu visus cilts locekļus pareizai vienprātībai.
    Ko tad var teikt?
    Ja šis paņēmiens joprojām strādā ar reliģijas efektivitāti, tad strupceļš ir mūsu [latvijas iedzīvotāju] vienīgais ceļš.
    Lasot, pat var sajūst, cik smagi paliek uz dvēseles. Bet mūsdienu realitātē izmantot šo aizvainojošo jaunatnes psihiku manipulāciju ir negodīgi. Līdzīgus tekstus izmanto sektās.

    Šis ir drukāts paņēmiens ar ko (pirmām kārtām) latviešu jaunatni padara par ieroci un vērš pret cittautiešiem. Ir ļoti bīstami mēģināt uzturēt šo situāciju kontrolējamu, kad jūs ielaižat šādas provokācijas masu medijos. Un es nezinu – kā tas saistās ar demokrātiju, par ko raksta autors.

    P.S.: Mateja evaņģēlijs 12:25.
    Bet Jēzus, viņu domas nomanīdams, tiem sacīja: “Ikviena valsts, kurā iekšējs naids, aiziet bojā; un neviena pilsēta vai nams, kurā iekšējs naids, nevar pastāvēt.”

    • Var redzēt, “domātāj”,ka Tava domāšana, maigi sakot, ir gaužam primitīva, pie tam ar šādu savu “domāšanu” Tu īstenība zaimo visus mūsu tautas komunistiskā režīma upurus un viņu piederīgos.
      Iegaumē: “Tautai, kura aizmirst savu pagātni, nav nākotnes… “

  5. PALDIES-, ar asarām acīs visu šo izlasīju! Tīra patiesība par daudzām ģimeņu traģēdijām! Vairāk runāt un stāstīt mazbērniem par tām! Paldies,Tev,Mazdēl!

Monika Zīle: Vērtīgs ceļa spieķis (1)Vai tiešām pienācis laiks saprast, ka nav tādas profesijas, kas garantē palikšanu izvēlētajā nodarbē līdz pensijai?
Uldis Šmits: Bet igauņi...Labāk pieaicināt pāris tūkstošus lietpratēju prioritārā nozarē nekā padarīt visu ekonomiku atkarīgu no viesstrādniekiem
Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Aizbērt Daugavu!

Lai atslogotu satiksmi pār tiltiem, Rīgas pilsētas arhitekts Gvido Princis rosinājis izskatīt ideju par prāmju un laivu satiksmi Daugavas šķērsošanai.

Vai piekrītat apgalvojumam, ka vīriešiem pēc 40 gadiem jālieto steroīdi?
Monika Zīle: Garā mēle un īsās rokas (5)Kuplo ģimeņu ieguvums no demogrāfijas veicināšanai piešķirtajiem miljoniem pagaidām neskaidrs
Māris Antonevičs: "Jaunās sejas" gaidotIzmaiņas mediju uzburtajā pasaules kārtībā – izrādās, ka jauni, spilgti līderi ne vienmēr ir liberāli.
Draugiem Facebook Twitter Google+