Mobilā versija
+4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
25. oktobris, 2016
Drukāt

“Klavigo” – emociju gadījums vai nolemtība

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Iestudējums portretē sešus ģimenes un draugu raksturus, kuru rīcība, motivācija un attiecības precīzi ierakstās mūsdienu vidusmēra eiropieša realitātē.

Iestudējumā “Klavigo” režisors Folkers Šmits nonācis tīšā pretrunā ar Gētes oriģināldarbu, attēlojot šaubīgas, sašķeltas un apjukušas personības.

Jauniestudējuma “Klavigo” iekļaušana Latvijas Nacionālā teātra repertuārā apliecina nozīmīgu šī teātra virzienu – pasaules klasiskās literatūras, šoreiz vācu ģēnija Johana Volfganga Gētes darba, dzīvotspējas pārbaudi, lūkojot, kas no pagātnes mantojuma zelta graudiem var pilnvērtīgi uzziedēt uz šodienas skatuves. Otrs nojaušamais “Klavigo” mērķējums – ārzemju viesrežisora pieaicināšana, kas vienmēr ir skats no gluži jauna skatpunkta uz vispārzināmu klasisku tēmu, atklājot citus akcentus.

Režisora Folkera Šmita (Austrija/Vācija) Gētes lugas skatuviskais risinājums ir konstruktīvs un pārcelts uz mūsdienām. Pirmkārt, saglabāts sižets par ietekmīga brāļa Bomaršē iejaukšanos pieviltās māsas Marijas attiecībās ar krāpnieku Klavigo, kurš drauga Karlosa iespaidā ziedo jūtas, lai uzkāptu pa karjeras kāpnēm un nokļūtu “galmā” (18. gs. burtiskais “galms” izrādē ir kā piederības zīme augstai varas struktūrai). Otrkārt, iestudējums portretē sešus ģimenes un draugu raksturus, kuru rīcība, motivācija un attiecības precīzi ierakstās mūsdienu vidusmēra eiropiešu realitātē, ar septīto ieviests episkā teātra tēls. Savukārt Gētes tekstam piešķirta divējāda nozīme – vai nu aktieri racionāli komentē, izsakot filozofiskas atziņas par atveidotā varoņa rīcību, vai arī sadzīviskos vārdos spēlē tēla attiecības ar māsu, brāli, draugu.

Sarežģītāka vieta izrādē ir emocijām, kurām saturiski ir būtiska nozīme, ņemot vērā divkārtējā jūtu noliedzēja atgriešanos (tātad liktenīgu!) pie sirds aicinājuma – Marijas. Klavigo paspēj vien uz mīļotās bērēm, kur pats tiek nonāvēts. Finālā mirušie piedzīvo laimīgu satikšanos, kas simbolizē “tīru jūtu” iespējamību tikai iztēlē vai citā dimensijā. Emociju un komentāra proporcijas katram no izrādes septiņiem tēliem ir dažādas. Bomaršē (aktieris Ivars Kļavinskis) māsas jūtu aizstāvībai rīkojas pret Klavigo agresīvi, taču tonis, kas atgādina ziņojumu un komandēšanu, ir lietišķs. Šķiet, viņš īsteno kārtību bez iekšējas pārliecības par tās jēgu, piemēram, epizode ar bulciņu kopīgu ēšanu un rīta kafijas dzeršanu ar it kā “nīsto Klavigo” liecina par režisora uzstādījumu attiecībām – “nekā personīga, bet kārtībai jābūt”. Lugas autors Bomaršē centrējis kā galveno personāžu, taču Šmita režijā tēls izskatās kā mirušas morāles didaktiska zīme (ne velti aktierim galvā sirma galminieka parūka).

Emocijām vislielākā vieta atvēlēta Marijai, un aktrise Marija Linarte nospēlē tēla trauslo un sasprindzināto, vienlaikus vājo un spēcīgo stāvokli, ko saucam par atdevīgu mīlestību. Aktrises jūtu izkāpinājums robežojas ar slimīgumu, ļaujot domāt par režisora iecerētu ideju – “jūtas kā slimība”. Ar šo dīvaino stāvokli rezonē Kaspara Dumbura atveidotais Klavigo tajās epizodēs, kad viņa tēls domā par Mariju vai satiekas ar viņu. Skatuviski šīm jūtām atrasta veiksmīga metafora – vientuļš brauciens ar auto diennakts garumā, kurā pazūd laiks un ārējās pasaules “realitāte” (videoinženieris Toms Zeļģis). Emocionāli divdabīgs ir Mārtiņa Egliena darbs, atveidojot Karlosu, jo, komentējot savu ciniski racionālo varoni, aktieris vienlaikus ir ļoti emocionāls, kas raisa pārpratumu par viņa varoņa nespēju novērtēt drauga jūtu dziļumu. Marija Bērziņa kā Sofija ir precīza emociju savaldībā, viņa glabā ģimenes godu kā augstāko vērtību. Jurģim Spuleniekam izdodas parādīt tāda cilvēka­ ­nožēlojamību, par kādu ikviens kļūst, bezcerīgi iemīloties. Vismazāk emociju atvēlēts Zanes Dombrovskas varonei, kas lomu sarakstā ir “Girl22” – viņai jāpilda ne vien profesionālas erotiskas baudas sniegšanas uzdevums, bet arī jānospēlē atsvešinājums. Viņa ir kā episkā teātra stāstnieks, kas nepārtraukti atrodas “iekšā” spēlē un tomēr ārpus tās. “Girl22” iemieso kādu pāri stāvošu likumsakarību un varu, jo īpaši tas pārliecina finālā, pārvelkot melnu svītru (reāli – auduma priekškaru) pār jūtu laimē starojošo mīlnieku pāri.

Režisora konstruētās jūtu precīzās robežas un īpaši to nozīme ir tiešā un acīmredzami tīšā pretrunā ar Gētes oriģināldarbu. Lugā iemiesojas 18. gs. “vētras un dziņu” laikmeta procesi, kas Eiropā formēja jauna tipa inteliģenci, kas apstrīdēja feodālisma konservatīvās morāles normas. Lai gan varoņu pozitīvie ideāli bija neskaidri, tie vēstīja par nākotni un indivīda jūtu spēku, kas Nacionālā teātra izrādes kontekstā norisinās pretēji. Izrāde attēlo šaubīgas, sašķeltas un apjukušas personības, ko pastiprina dramaturģijas sadrumstalotība, īsās epizodes rāda tipus, kuri ir apjukuši un dezorientēti. Racionāli būvētais iespaids pilnībā dekonstruē 18. gs. personības harmoniju, cildenumu, patosu.

Ja gaidām no viesmāksliniekiem kādu būtisku jaunatklājumu, tad “Klavigo” par tādu kļūst Tea Hof­manes-Akstelmas scenogrāfija, kas piešķir mūsdienu cilvēka identitātei ietilpīgu zīmi gan formas, gan satura ziņā. Lai arī mašīnas uz skatuvēm novietotas neskaitāmi daudz reižu, tik precīzi izmantotu “auto” tēlu man nav nācies redzēt. Mašīna ir kā patvērums, kā aizsardzības kapsula, kā iekšējas izvēles ceļojums, kā emocionāli pulsējoša sirds (M. Linartes ritmisko melodiju dziedāšanas laikā), arī – dzimtas un sabiedriskā statusa zīme un praktisks epizožu savienojums. Nezin uz kurieni traucošas, viegli sadauzāmas automašīnas tēls – kā personības patvērums identitātes krīzē.

 

VĀRDS SKATĪTĀJIEM

Inga Tormane: “Spēcīga izrāde, gadsimtiem aktuāla tēma ar šodienas ironiju un simboliku. Īpaša atmosfēra, aktieri svaigās niansēs.”

Sandra Briede: “Arī tāds var būt Gētes “Klavigo”. Tiešām interesanti paskatīties, kā to mums parāda austriešu režisors. Pamanu pat vācu intonāciju.”

Una: “No zāles izgāju neizpratnē – ko īsti man gribēja pateikt? Nesapratu. Nepaņēma mani šī izrāde, nu nepavisam.”

Twitter un teatris.lv.

 

Uzziņa

J. V. Gēte “Klavigo”, ­iestudējums Nacionālā ­teātra LMT Jaunajā zālē

Režisors: Folkers Šmits, tulkotāja Anna Leščinska, scenogrāfe un kostīmu māksliniece Tea Hofmane-Akstelma, mūzikas autors Jēkabs Jančevskis.

Lomās: Kaspars Dumburs, Marija Linarte, Marija Bērziņa, Mārtiņš Egliens, ­Ivars Kļavinskis, Jurģis Spulenieks, Dana Dombrovska.

Nākamās izrādes: 26. oktobrī, 4., 14., 20., 22. novembrī.

Pievienot komentāru

Jukas Rislaki grāmatai – Lielā lasītāju balvaPagājušās piektdienas pēcpusdienā Vidzemes koncertzālē "Cēsis" norisinājās akcijas "Atbalsts lauku bibliotēkām" noslēguma pasākums un "Lielās lasītāju balvas 2016" uzvarētāju apbalvošana.
Draugiem Facebook Twitter Google+