Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
18. septembris, 2012
Drukāt

Emociju skrējienā pēc mīlestības 


Foto - Gunārs JanaitisFoto - Gunārs Janaitis

Sestdien, 15. septembrī, Nacionālā teātra Jaunajā zālē notika kas neparasts. Jauna, radoša mākslinieku komanda klasisko, skolnieciski klišejisko R. Blaumaņa darbu “Purva bridējs” pārvērta par ķermeniski saspringtu, brīžiem mūsdienu baletam līdzīgu iestudējumu, kurā katra loma prasīja no izpildītāja lielu fizisku un emocionālu slodzi. 


 

Brīžiem šā iestudējuma fiziskais aspekts – plastiski ķermeņi, negaidīta deja, sarežģīti horeogrāfiski elementi, kas pavadīja replikas, – pārvērta nosacīto skatuves telpu, kuras ārējās robežas veidoja paši skatītāji, par ārkārtīgu dinamisku, pat histērisku stāstu par mīlu. Tādu mīlu, kura nesaņem atbildes, kas padarītu cilvēku laimīgu.

Bet kas tad ir laime? Šajā Blaumaņa darba iestudējumā uz šo jautājumu atbild pieci tēli. Protams, atbilžu ir divreiz vairāk, jo lugā ir ne tikai divas Kristīnes (Ieva Aniņa un Madara Botmane), bet personības dubultošanos piedzīvo arī pārējie varoņi. Meklēt mīlas objekta dvēseli vai apmierināt savu ķermeni? Piedzerties vai pārvarēt šo tieksmi mīļotā cilvēka dēļ? Ļaut meitai piedzīvot viņas izvēlēto laimi vai nomierināt savu sirdi, zinot, ka meita ir “pareizi” izprecēta? Visus iestudējuma tēlus burtiski fiziski plosa šādi konflikti, un skatītājs nemitīgi atrodas spriedzes telpā, jo konflikta viļņi sasniedz auditoriju ik pa minūtei. Skatuves uzbūve iekļauj skatītāju tās iekšpusē un līdz ar to aktieris nemaz nav uz skatuves, bet sēž uz tiem pašiem beņķīšiem, uz kuriem iekārtojies skatītājs. Es, piemēram, sēdēju blakus vešerienei (Lolita Cauka). Aktieri izveidotajā sēdekļu rāmī bija novietoti piecos dažādos punktos.

 

Šāda skatītāja tuvība skatuves māksliniekam ir palīdzējusi atjaunināt to, ko mūsdienu Eiropas teātris, sākot ar Bertoldu Brehtu, centās izjaukt – proti, aristotelisku līdzjūtību, ko var sasniegt, “pārceļot” sevi uz skatuves un pārdzīvojot notiekošo kopā ar aktieriem.

 

Īpašas apbrīnas vērts bija Edgara un abu Kristīņu trio – gan emocionāli garīgais, gan fiziski jutekliskais. Kaspars Dumburs (Edgara lomā), manuprāt, ir nevis tikai uzlēcoša zvaigzne, bet ir stiprs, suverēns, plastiski meistarīgs aktieris. Viņš apvienoja savā talantā emocionālu precizitāti, kas palīdzēja viņam atveidot Edgara neveiklo puiciskumu, kas nākamajā brīdī pārvērtās par stipra, jauna, muskuļota vīrieša erosu. Dumburs pieņēma Kristīņu dubultošanos kā ansambļa spēli, kurā viņš uzņēmās vislielāko slodzi atrast sevi kontaktā ar tik dažādām aktrisēm. Tas viņam izdevās meistarīgi, jo gan Aniņa, gan Botmane pārvērtās te par biklu meitenīti, te valdzinātāju, te topošo racionālo saimnieci, te par bērnišķīgu mīļāko. Visas šīs pārvērtības norisinājās lielā ātrumā, nebija ne mirkļa, kad skatītājs saredzētu pauzi starp darbībām. Vienlaikus uz skatuves parādījās jaunas priekšmetiskuma izpausmes – otrajā cēlienā uzstādīti podesti ar priekšmetiem, kas simbolizēja sociālo statusu vai jūtas – plīša gulbis, futbola bumba, franču minerālūdens, balles kurpes ar fantastiski augstiem papēžiem. Pašā centrā – vēl nesen viens no spilgtākajiem kapitālisma simboliem – sarkanais putekļsūcējs. Vešeriene 19. gs. tērpā basām kājām lēnām tuvojas šim rūcošajam laimes avotam un ekstāzē spiež slēdža pogu. Kristīne gandrīz piekrīt apprecēties ar putekļsūcēja īpašnieku Akmentiņu (Ģirts Liuziniks), kas savās pārtikušajās skumjās spēlē akordeonu un cenšas ar kažokādu palīdzību iekarot sirdis.

 

Nedaudz ēnā, šķiet, palika kučieris (Jānis Vimba) un Emma (Madara Saldovere). Tomēr tā tikai šķita, jo abi, uznākot uz skatuves, meklēja katrs savu mazo un reizē lielo mīlestību.

 

Elmāra Seņkova sniegtā Blaumaņa jaunā interpretācija ir organisks, dinamisks klasiku dekonstruējošs un reizē ļoti personisks stāsts par mīlu pret sliktiem puišiem. Tieši sliktumā bieži slēpjas viņu lielākā pievilcība.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+