Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
12. marts, 2012
Drukāt

Endziņš: «Dzīve piespieda domāt par eksportu.»

endzins4_km_13

“Latvijas Avīzes” žurnālistu Ivara Bušmaņa un Ulda Graudiņa saruna par uzņēmējdarbības vidi ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētāju JĀNI ENDZIŅU.


 

– Ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts nesen teica, ka lozungs “Eksportē vai mirsti” vairs nav aktuāls. Kas pērn veicināja Latvijas produktu eksporta izaugsmi par ceturto daļu?

Jānis Endziņš: – Eksporta kāpumu veicināja vairāku nosacījumu kopums. Proti, mazajā Latvijas tirgū budžeta izdevumu griešana tirgu vēl sašaurināja. Līdz ar to daļa uzņēmumu vietējā tirgū darbojās bez peļņas, daudzi kļuva maksātnespējīgi. Tie, kas uzņēmējdarbību turpināja, saprata – nav variantu, jāskatās uz citām valstīm. Latvijā notika vēsturiska pārmaiņa – eksportam pievērsās jauni spēlētāji, kas agrāk par eksportu īpaši nedomāja.

Eksporta ieceru īstenošanā ļoti svarīgs bija Eiropas Savienības fondu un valsts atbalsts, tostarp eksporta garantiju ieviešana, par ko tika runāts gadiem ilgi. Valsts, iestājoties krīzei, eksportu sāka veicināt ar daudzu instrumentu palīdzību un viss kopā nostrādāja. Patlaban redzam, ka eksporta daudzumi aizvien kāpj, kopējā ražošanā pieaug to īpatsvars.

– Aizdevuma programmas sākumā bija plaši izplatīts uzskats, ka netiek rosināta uzņēmējdarbības izaugsme un ka atbalstu saņem tikai banku sektors. Vai pirms trim gadiem tika paveikts viss iespējamais, lai veicinātu eksportu un ražošanu?

– Kāpēc nauda valstij bija jāaizņemas? Tāpēc, ka tās nebija. Ja nebūtu aizdevuma, Latvijai draudētu maksātnespēja. Vajadzēja vistiešākajā nozīmē glābt banku nozari. Tā laika aprēķini par “Parex banku” rādīja – ja ļautu tai bankrotēt, tad sekas uz tautsaimniecību būtu daudz nepatīkamākas nekā tās, ko izjutām. Ļoti labi, ka, neraugoties uz mazo naudas daudzumu, ar maksimālu intensitāti tika mēģināts apgūt ES fondu naudu. Manuprāt, izvēle bija konceptuāli pareiza.

Eksporta kāpums 2011. gadā par 1,3 miljardiem latu jeb 28,1% pret 2010. gadu ir nopietna izaugsme, kas bez atbalsta un uzņēmēju spējas koncentrēties Eiropas tirgiem nevarētu notikt. Uzņēmēju konkurētspēja kāpa arī tāpēc, ka tika optimizētas algas. Šajā gadā Eiropas Komisija Latvijai paredz trešo lielāko IKP kāpumu, lai gan citās valstīs izaugsme samazinās.

– Cik liela varētu būt eksporta izaugsme šajā gadā?

– Visticamāk, ne tik strauja kā pērn. Patlaban ir nopietnas problēmas eirozonai.

 

To, ko “sliktā” Latvijas valdība paveica iepriekšējos gados, samazinot izdevumu daļu budžetā, lielākā daļa Eiropas valstu darīs patlaban. Cilvēki būs ielās, Eiropas tautsaimniecība bremzēsies. Mums slimība agrāk sākās, agrāk to izslimojām, tāpēc patlaban varam domāt par izaugsmi. Šajā gadā ceram uz vismaz 10% lielu eksporta kāpumu.

 

– Vienlaikus ir virkne preču grupu, ko Latvijā ieved, neraugoties uz to, ka šīs preces mēs ražojam paši. Vai ir vajadzīga valsts vai koordinēta uzņēmēju darbība situācijas līdzsvarošanai – importa aizvietošanai ar vietējām precēm?

– Valstij eksporta un importa bilance ir ļoti svarīga, un par eksporta līmeņa celšanu un importa aizvietošanu ar vietējiem produktiem ir jādomā. Vietējo ražotāju atbalstīšana tajos rāmjos, kas nepārkāpj ES prasības, ir ļoti sarežģīta tāpēc, ka nedrīkst īstenot protekcionisma politiku. Ja vēlamies palīdzēt mūsu ražotājiem, to var darīt ar, piemēram, standartizācijas prasību noteikšanu. Ko tas nozīmē? Ja Eiropas lielražotājs zinās, ka Latvijā ir jāiziet dažādas standartizācijas procedūras, rūpīgi apsvērs, vai vispār nākt šajā tirgū, kas nav liels. ES ir noteikta brīva preču kustība, Latvija ar sertifikāciju kā iekšējā tirgus aizsardzības mehānismu nenodarbojas, tomēr citas valstis nodarbojas. Ir divas iespējas – vai nu panākam, ka brīva konkurence ir visiem, vai sākam aizsargāt savu tirgu tikpat nešpetni, kā to dara citi.

Lūk, piemērs. “Liepājas metalurgam” savu armatūras stieņu standartizācijai Vācijā ir jāveic dažādas pārbaudes, turklāt sertificētāji nesteidz darīt savu darbu, bet Vācijas uzņēmējiem Latvijā nekādu ierobežojošu darbošanās nosacījumu nav. Citās valstīs mūsu ražotājam ir rūpīgi jāievēro prasības, jākonkurē, bet Latvijā visiem durvis ir vaļā.

– Tātad Ekonomikas ministrijai vajadzētu izveidot īpašu kārtību nozarēm, kur standartizācija ir nepieciešama.

– Šeit mēs lielas cerības liekam uz publiski pieteikto industrializācijas politiku.

– Patlaban ir sākusies Nacionālā attīstības plāna apspriešana. Ir izvirzītas dažādas prioritātes, tostarp kā otrā ir noteikta tautsaimniecība. Kā jūs vērtējat šādu uzstādījumu?

– Mēs Latvijā patlaban atrodamies lielas izšķiršanās priekšā, tāpēc ka ir jāpasaka, kurp valsts virzīsies nākamajā plānošanas periodā līdz 2020. gadam. Patlaban paralēli notiek Nacionālā attīstības plāna gatavošana un vienlaikus – ES līmenī – darbs pie nākamā 2014. – 2020. gada plānošanas perioda budžeta gatavošanas. Valstij ir jāatbild Eiropai, kādas mūsu valstij būs prioritātes nākamajā periodā, izmantojot Eiropas Savienības struktūrfondu un Kohēzijas fonda naudu.

Āķis slēpjas tur, ka Nacionālais attīstības plāns nav vēl gatavs. Valstij patlaban ir vismaz jānosauc lielie virzieni, kurp tā iecerējusi doties. Iepriekšējā plānošanas periodā nebija fokusēšanās uz kaut ko konkrētu. Visu mērķu izvirzīšana par vienlīdz svarīgiem noved pie tā, ka vezums kā Krilova fabulā stāv uz vietas.

 

Mēs uzskatām – valstī vissvarīgākais patlaban būtu pateikt, ka Latvijai šajā posmā ir jābūt vienai prioritātei – tautsaimniecības izaugsmei. Tātad labklājība jāno­drošina ar tautsaimniecības izaugsmi.

 

Ir jārunā pirmām kārtām par infrastruktūru. Izvēles ir vairākas: būvējam labu maģistrālo ceļu vai attīstām ostu vai lidostu, otra alternatīva – uzbūvēt vietējā pagastā jaunu kultūras namu vai sporta centru. Ja visam naudas nepietiek, ir politiski jāizšķiras. Mēs uzskatām, ka ir jākoncentrējas uz to infrastruktūras daļu, kas nākotnē varētu palīdzēt pelnīt naudu.

Arī kultūra var ģenerēt naudu. Rīga 2014. gadā būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Ja citu valstu pieredze rāda, ka ir jēga papildu naudu ieguldīt objektos, tad tas ir jādara. Ideāli, ja uz visu skatāmies kā uz tautsaimniecības izaugsmi un tā ir prioritāte.

Tālāk ir jānodrošina energoresursu pieejamība. Noteikti ir jādomā arī par publisko pārvaldi valsts un pašvaldību līmenī, cilvēkiem ir jāsaņem kvalitatīvs publiskais pakalpojums.

– Mums no resursu pieejamības, no cilvēku zināšanu viedokļa ir tradicionāli stipras nozares.

– Mūsu pieeja ir kritēriju iedot nevis nozaru griezumā, bet gan pateikt, vai šis ir pasaules mērogā konkurētspējīgs produkts vai pakalpojums. Turklāt dinamika var mainīties – šodien ir, bet rītdien vairs nav konkurētspējīgs. Kas to lai zina, vai, piemēram, LTRK Sprīdīša balvas ieguvēja produktu šodien jau vairākas ķīniešu rūpnīcas nav sākušas kopēt. Jāskatās, kur ar vismazāko piepūli var panākt vislabāko rezultātu.

– Vai vajag nozaru prioritātes arī reģionos? Ja vajag, tad kas varētu naudu dalīt? Pašvaldības?

– Šeit nav nekādu pretrunu. Latvijas Pašvaldību savienība ir aicinājusi nākamajā plānošanas periodā noteiktu ES fondu naudas summu iezīmēt pašvaldību vajadzībām. Diskusija notiek par to, līdz kuram pašvaldību līmenim un cik lielu ES naudas īpatsvaru piešķirt. Ir sava loģika dot tiesības lemt par zināmu naudas daļu vietējai pašvaldībai.

– Kas vēl veicinātu biznesa pārcelšanu uz laukiem?

– Jābūt pietiekami labai motivācijai pašvaldībām rūpēties par maksimāli attīstītu uzņēmējdarbības vidi. Uzņēmēja interese ir, lai valsts un pašvaldība būtu motivēta un ieinteresēta radīt visus nosacījumus uzņēmējdarbības vides pilnveidošanai. Ja ir motivācija, tad visu var izdarīt.

 

Valsts beidzot ir sapratusi, ka nauda rodas uzņēmējdarbībā. Ja bendē dzīvi uzņēmējam, tad faktiski zāģē zaru, uz kura mēs visi sēžam. Argumentācija ir skaidra – jo būs labāka uzņēmējdarbības vide, jo vairāk būs uzņēmējdarbības aktivitāšu, vairāk būs nodokļu maksājumu un ar šo naudu vairāk varēs finansēt to, ko valstij vajag.

 

Pašvaldībai tādas skaidras motivācijas pat nav. Piemēram, cūku fermas būvniecību vietējam politiķim ir pat izdevīgi neatbalstīt, iedzīvotāji to blakusapstākļu – smakas – dēļ lamās, nākamajā reizē atļauju devušo politiķi var vairs neievēlēt. Patlaban tā ir problēma – pašvaldības politiķim nav politiskas motivācijas atbalstīt uzņēmējdarbību. Esošie instrumenti nav pietiekami efektīvi, nākotnē būtu jādomā par daļas uzņēmumu ienākuma nodokļa ieskaitīšanu pašvaldības budžetā un vēl kādiem citiem instrumentiem. Ja konkrētā pašvaldība ir izveidojusi labvēlīgu uzņēmējdarbības vidi un veidojas jauni uzņēmumi, par to ir jāsaņem apbalvojums.

– No teiktā varam secināt – vissvarīgākais iemesls, kāpēc uzņēmējdarbība neattīstās laukos, ir pašvaldību neieinteresētība, jo tās nesaņem daļu no peļņas nodokļa.

– Arī tā var teikt. Tā nav vienīgā problēma. Ir vietas, kur uzņēmējdarbības attīstīšanai vajag infrastruktūru, tostarp elektroenerģijas pieslēgumu vai laikā saņemtu būvatļauju. Tā vēl ir pusbēda. Otra lieta – konkrētajā teritorijā ir vajadzīgi darbinieki, daudzviet darbaspēku grūti sameklēt. Tie cilvēki, kas var un vēlas strādāt, uz vietas darbu nav spējuši atrast un devušies uz citu vietu vai arī uz citu valsti. Ir ļoti svarīgi uz visām šīm lietām skatīties kompleksi. Lai zeltu uzņēmējdarbība, ir jābūt visiem resursiem, tostarp infrastruktūrai un darbiniekiem.

– Latvija Eiropā ir pēdējā vietā pēc inovāciju jeb jaunievedumu rādītāja. Kā rīkoties, lai situācija mainītos?

– Atslēga, mūsuprāt, ir skaidra motivācijas sistēma visiem ieinteresētajiem – mācību iestādēm, pētniekiem un uzņēmējiem. Prakšu vietās ir jābūt ieinteresētam studentam, skolai un uzņēmumam. Ja kaut viena no pusēm nebūs ieinteresēta, tad modelis nedarbosies.

 

Ideālā versijā valsts palīdz nopirkt uzņēmējiem – prakšu devējiem – darbgaldu, savukārt studentam tā ir laba pirmā darba pieredze pie moderna darbgalda. Mēs nesen vienojāmies ar izglītības ministru par risinājumu meklēšanu izglītības sistēmas sazobei ar uzņēmējdarbību.

 

Par inovāciju ir līdzīgi – tie, kam tas interesē, ir jāsaliek kopā, jāmotivē pētnieks, zinātnes iestāde un uzņēmums. Ir jāpēta tās lietas, kas maksimāli nodrošinātu tautsaimniecības izaugsmi. Mēs varam pētīt arī melnos caurumus kosmosā, kas, skaidri zināms, nākamo 50 gadu laikā nekomercializēsies. Var pētījumus veikt arī nozarēs un virzienos, kur citas valstis ir tik daudz naudas ieguldījušas, ka mēs pēc 20 gadiem vēl tuvumā nestāvēsim. Jāizvērtē, kurās nozarēs citi ir mazāk pētījuši, kur esam tālu tikuši. Vissvarīgākais, lai būtu skaidrs uzstādījums par maksimālu izdevīgumu tautsaimniecībai, nevis, piemēram, par lidmašīnas pacelšanās trokšņa ietekmi uz oda smadzenēm.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+