Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
23. decembris, 2013
Drukāt

Eņģeļi, dēmoni, sefiroti. Kādu vēsti nes debesu un elles sūtņi (4)

Nonni Hogrogjana. "Pirmie ZIemassvētki"Nonni Hogrogjana. "Pirmie ZIemassvētki"

Dievišķie dēmoni


Autore – Anda Kaļinka, žurnāls “Planētas Noslēpumi”

Kristiešu Bībelē eņģeļus dēvē par gaismas sūtņiem un dievišķo ziņu vēstnešiem. To uzdevums ir sargāt un vadīt mirstīgos zemes cilvēkus, dot padomu grūtos dzīves brīžos. Bieži tos attēlo kā antropomorfas būtnes ar spārniem aiz muguras. Tāpat līdzās eņģeļiem allaž piemin arī dēmonus – tumsas pavēlnieka sūtņus un palīgus, kuru uzdevums ir “novirzīt cilvēkus no pareizā ceļa, maldināt un kārdināt”.

Vārda “eņģelis” izcelsme meklējama grieķu valodā: angelos – vēstnesis, sūtnis. Angel sastāv no divām daļām: an nozīmē “bez”, gel – “nāve”. Arī Austrumu kultūrās eņģeļu nozīme ir līdzīga. Hindi valodā tos sauc par devām – no vārda devati –”nemirstīgs”, pretēji mirstīgajām būtnēm “rakšasām”. Persiešu valodā – par “farešte”, kas nozīmē “sūtņi”.

Grieķi pazina arī dēmonus, taču saistīja tos vairāk ar gaišajiem, nevis ļaunajiem spēkiem. “Dēmons” – no grieķu vārda daimòn – sākotnēji apzīmēja dievību un dievišķā spēka izpausmi. Vēlāk to saistīja ar neskaidru cilvēcisku spēku, kas cilvēka dzīvē ietekmē labus vai nelāgus notikumus, veidojot viņa likteni.

Senie grieķi uzskatīja, ka pēc nāves cilvēku dvēseles kļūst par “daimoniem”. Sengrieķu dzejnieks Hēsiods 6. gs.p.m.ē. rakstīja par tīriem daimoniem, kas mīt uz zemes, nav pakļauti nekādam ļaunumam un aprūpē mirstīgos ļaudis. Šie prātojumi noveda pie priekšstatiem par personisko daimonu – sargājošu garu vai ģēniju eksistenci, kurus cilvēkiem piešķir, viņiem piedzimstot, vai kurus viņi izvēlas paši. Stoiķu filosofijā daimons uztverts kā dievišķā, arī cilvēka saprātīgā daļa. Par savu personisko dēmonu paudis sengrieķu filosofs Sokrats, kuru vadījusi noslēpumaina balss.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. Ko jūs mēģiniet atkal nabaga lētticīgam padomju cilvēkam saputrot smadzenes ar visādiem māņiem par velniem un burvestībām. Lieciet taču to Kristīgo ticību mierā !

  2. pilnīgas muļķibas!

  3. Reimonds Mūdijs grāmatas “Dzīve pēc dzīves” autors esot veicis pētījumu. Cilvēks ieiejot mazā, skapjveidīgā ar melnu samtu apdarinātā istabiņā. Apsēžas uz zema krēsla pretī spogulim. Tas atspoguļo nelielu ēnu, ko rada maza lampiņa aiz šī krēsla. Kad durvis aizveras, ienācējs paliekot izolēts no ārpasaules. Pirmais iespaids varot būt baigs. Taču ar laiku acis pierodot pie tumsas, elpošana kļūstot dziļa, sirds nedauzoties tik strauji. Cilvēks samierinoties un sākoties eksperiments. Spogulī redzamais attēls – mirušais, kuru cilvēks vēlas šeit satikt. Attēls nav līdzīgs televizorā redzamam, bet pilnīgi reāla trīsdimensiju būtne, ar kuru var uzsākt nopietnu sarunu, piemēram, par gara dzīvi, par tā apstākļiem viņā saulē utt. Gari stāsta par garīgo mieru paralēlajā pasaulē, dažreiz arī pajoko. Šo garu sastapšanas tehnoloģiju Mūdijs apguvis, pētot seno grieķu paņēmienus, kuri šim nolūkam izmantojuši alas. Tur, pateicoties atspīdumu spēlei, orākuli iesvētāmos kontaktējuši ar mirušajiem.
    Mūdijs pat neesot cerējis, ka 70% gadījumos notikšot dzīvo tikšanās ar mirušajiem. Trešā daļa dalībnieku skaidri esot pazinuši mirušo balsi. Citi pārdzīvoja telepātiskus sakarus. Šerila Mūdija, kuras pirmo vīru nosita elektrība, ne tikai redzējusi savu vīru, bet sajutusi viņa ādas smaržu. Tas bija neticami. Viņa esot saukusi: “Neaizej!” Bet viņš tikai pasmaidījis un pamājis ar roku.

    Tātad gara nemirstība, viņpasaule, Dievs pierādīts arī zinātniski.

Iešūpojies atpūtai! Horoskopus 1. – 7. decembrim piedāvā "Mājas Viesis"Aunam jānosaka prioritātes un jākoncentrējas, lai pabeigtu iesāktos darbus. Nav piemērots laiks kardinālām pārmaiņām.
Draugiem Facebook Twitter Google+