Mobilā versija
+4.9°C
Guna, Judīte
Piektdiena, 9. decembris, 2016
15. jūnijs, 2012
Drukāt

Erenštreits: Vēlme dziedāt mums ir gēnos

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Šosvētdien, 17. jūnijā, zēnu koru kustības un Rīgas Doma kora skolas dibinātājam Jānim Erenštreitam apritēs apaļi septiņdesmit. Savulaik kāds kolēģis pa jokam bija teicis, ka Jānim Erenštreitam vajadzētu piešķirt akadēmiķa grādu zēnu audzināšanā. Pateicoties viņa aizrautībai un pedagoga talantam, Latvijā ir izaugusi vesela talantīgu mūzikas personību paaudze, kura veido šodienas mūzikas dzīvi.


 

– Kas jums, no Miķeļtorņa puses Baltijas jūras krastā nākušam, lika visu dzīvi saistīt ar mūziku?

J. Erenštreits: – Patiesībā tas ir tāds liels brīnums. Mazirbes pamatskolā bija divi vienaudži ar ārkārtīgi skaistām zēnu balsīm, sacentāmies, cik augstu katrs var uzdziedāt. Atceros, kā uz skolu atbrauca Rūdolfs Ermanbriks seniors, lielais, milzīgais lībietis ar Dundagas vidusskolas jaukto kori. Biju šokā: kā gan var uzburt tādu skanējumu, kas tevi paceļ gaisā un tur it kā uz skaņas spilveniem! Vienu dienu iesēdos mazbānītī un mēroju 40 kilometrus tālo ceļu uz Ventspili. Atradu mūzikas skolu, sameklēju Dzintaru Kļaviņu, mājās pārbraucu pavisam citāds, pilnīgi rātns – nekur neskraidīju, nenesos, vien cītīgi būros skolotāja iedotajos uzdevumos. 14 gadu vecumā mani uzņēma mūzikas vidusskolā diriģentos. Diriģēšanas skolotājam Uldim Salmiņam bija samērā labs vīru koris, un kad tevi, jaunu kumeļu, pie tāda pielaiž, ļauj izbaudīt brīdi, kad tavu roku kustības nolasa, neviens nevīpsnā un kāds no kora večiem vēl uzsit pa plecu – āķis ir lūpā.

– Vai Sīkragā bērni tagad dzied?

– Tur palikuši tikai vasarnieki, Miķeļtornī arī skolas sen vairs nav. Ventspilī pirmoreiz dzirdēju dziedam Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolas zēnu kori, kas bija atbraucis Kriša Deķa vadībā. Tas izraisīja emocionālu vētru manā prātā un sirdī. Varbūt no tā brīža zemapziņai tika tā pote uz puiku balsu neparasto tembru meklēšanu. Nezinu, kā, bet, mācoties konservatorijā, mani bija pamanījuši brāļi Kokari. Stāstīja, ka puikas Dārziņskolā prasa ārkārtīgi daudz nervu un laika, un aicināja doties turp strādāt viņu vietā. Ar mani, tādu jaunu cilvēku, nāca runāties visu cienītie dižgari, brāļi Kokari… Sākumā nobijos, bet tad viņu argumenti pārliecināja un es “uzķēros”. Zēnu priekšā stājos ar dziļām trīsām, bet tagad esmu pateicīgs par divdesmit pieciem skaisti aizvadītiem gadiem.

– Kas 1994. gadā lika dibināt Rīgas Doma kora skolu?

– Tāds daudzums diriģentu, cik puiku iziet caur Dārziņskolas kori, Latvijā nekad nebūs vajadzīgs. Radās doma par skolu ar ļoti nopietnu vispārējās izglītības piesaisti.

 

Rīgas Doma kora skolas pamatā ir muzikālās izglītības laba sadzīvošana ar vispārējo – dažkārt mūs dēvē par matemātiķu skolu ar mūzikas novirzienu… Mums ir pat darbmācības kabineti, mājturība, puikām koka un metālapstāde. Jebkurā brīdī izšķiroties, ka profesionālā karjera nebūs saistīta ar mūziku, mūsu audzēkņi ir labi sagatavoti jebkurai citai vidusskolai vai augstskolai.

 

– Rīgas Doma kora skolai, Dārziņskolai un Rīgas Horeogrāfijas vidusskolai vienubrīd draudēja apvienošana…

– Jutos vēl spēka pilns, varbūt nebūtu rakstījis atlūgumu (Jānis Erenštreits Rīgas Doma skolas direktors vairs nav divus gadus. – V. K.), bet minētais fakts arī bija viens no izšķiršanās iemesliem. Situācija pazemojoša. Lēmumi no augšas var nākt vienā naktī, nezinām, kas gaida nākamajā dienā. Ar reformām no viena grāvja otrā. Ja astoņpadsmit gados esam apliecinājuši šā modeļa veiksmīgu darbību – lai izvērtējam kaut vai mūsu absolventu lielo pienesumu kultūras vidē –, tad kādēļ šo modeli mainīt reformu pēc?

Nevainoju ministrus, tie tik ļoti bieži mainās. Varbūt Demakova bija viena no lielākajām stratēģēm, bet – ja nebiji “viņas pulciņā”… Un, tā kā es viņas mīluļu sarakstā nebiju, manas ierosmes negribēja uzklausīt, precīzāk – lai piekļūtu ministrei, bija jāiziet cauri viņas padomdevēju un palīgu filtram. Lielā mērā attieksmi veido valsts sekretārs un viņa vietnieki, kas ilgi iesēdējušies.

 

Var saprast: jāliek galdā cipari, un, lai neskartu pašus, meklē finanšu samazinājumu citos virzienos. O, jūs labi ķepurojaties – nogriežam vēl. Pedagogu algu samazināšana Kultūras ministrijas pakļautības skolās bija šoks. Pilnīga bezspēcība. Visa pasaule mūs slavē, cik esam varonīga tauta…

 

Bet, ja skolotājs raujas trīs četrās darbavietās – tas nav normāli! Rīgas domei pakļauto vispārizglītojošo un mūzikas skolu skolotājiem ir atlaides braukšanai sabiedriskajā transportā, bet Kultūras ministrijas pārzināto Dārziņskolas, Rīgas Doma skolas un Rīgas Horeogrāfijas vidusskolas pedagogiem – ne. Plašā bērnu mūzikas skolu sistēma Latviju glābusi no visādām likstām. Lai kā arī finansistiem liktos, ka tā ir viena izšķērdība un par to jāmaksā vecākiem, mūzika bērnus stimulē daudzām pozitīvām lietām un pavelk ārā no dažādiem “zaņķiem”.

– Jau labu laiku gaisā vējo ideja arī par mūzikas vidusskolu skaita samazināšanu.

– Manā gadījumā no Sīkraga līdz Ventspilij varēja ērti nokļūt ar mazo bānīti – nieka 40 kilometri. Mani, četrpadsmitgadīgu puiku, uz Rīgu neviens nebūtu laidis… Katru pārmaiņu nepieciešamība rūpīgi jāizsver. Ar visām reformām mūzikas loma izglītības sistēmā jau tā ir noniecināta, tā balstās uz patriotiem, kas iztur šo spiedienu. Bet daudzi skolu direktori ir priecīgi, ka skolā nav kora – nav jāgādā nauda tērpiem, jāmeklē divi autobusi, bez kuriem kārtīgu kori uz Dziesmu svētkiem Rīgā neaizvest.

– Tomēr iepriekšējos skolēnu Dziesmu svētkos dziedātgribētāju bija vairāk nekā vietas Mežaparka estrādē.

– Ticiet vai ne, bet gēnos mums ir vēlme dziedāt, kopības izjūta, alkas sajust sevi Dziesmu svētkos kā tautas daļu, gan ejot gājienā Rīgas ielās, gan kā skatītājam uzgavilējot novadniekiem. Un, protams, piedzīvot to vārdos grūti aprakstāmo mirkli Mežaparka Lielajā estrādē, pievienojot savu balsi varenā kopkora skanējumam.

– Divdesmit piecos ar Dārziņskolas zēnu kori aizvadītajos gados esat izaudzinājis paaudzi, kura lielā mērā veido šodienas mūzikas dzīvi. Kāda tā ir jūsu vērtējumā?

– Dzīvoju nepārtrauktā informatīvi emocionālā pacēlumā, skatoties, kā mūsu puikas izauguši par dūšīgiem vīriem un cik feini viņiem viss sanāk – Romānam Vanagam, Mārim Sirmajam, Mārim Kupčam, Mārtiņam Klišānam, Ivaram Cinkusam, Intam Teterovskim, Aināram Rubiķim – Novosibirskas operteātra galvenajam diriģentam, Kasparam Ādamsonam, kurš iepriekšējos Skolēnu dziesmu svētkos kāpa virsdiriģenta tribīnē, gan daudziem citiem, kas reiz dziedājuši Dārziņskolas un Rīgas Doma zēnu korī. Gan Māris Sirmais ar koriem “Latvija” un “Kamēr”, gan Radio koris ar Sigvardu Kļavu un Kasparu Putniņu rada vienreizējas programmas, bet ar operu “Kara daba” izmainīja manu priekšstatu par mūsdienīgu operu.

– Ja nu ieminējāties par operu, kā domājat: vai mums vajag uzturēt un maksāt par izcilu operu vai lūgt Andrejam Žagaram iestudējumus veidot vienkāršākus, lētākus, bezkrāsainākus?

– Principā ar operu saistītās mākslinieciskās kvalitātes ārkārtīgi iepriecina. Jūsmoju par mūsu solistēm – skaistas, varošas, sievišķīgas. Arī orķestris spēlē profesionāli, koris dzied skanīgi.

 

Opera ir sakārtota, ka prieks. Man tā ir īstens mākslas templis. Var gan jautāt – kā drīkst nenomaksāt nodokļus? – skolas direktoru līdzīgā situācijā atlaistu no darba… Es vēlētos, ka opera saglabā savu spozmi un profesionālo līmeni nenolaiž lejā ne par santīmu.

 

– 2004. gadā jūsu vadībā noritēja pēdējais – 5. Starptautiskais zēnu koru festivāls.

– Jā, vienu mirkli likās, ka starptautiskajam zēnu koru festivālam “Rīgas Doms” nebūs turpinājuma. Bet nupat Rīgas Doma kora skolas zēnu un meiteņu koru menedžeri (diriģenti attiecīgi Mārtiņš Klišāns un Aira Birziņa) izteikuši varbūtību, ka, iespējams, 2014. gadā starptautisko festivālu atjaunos. Mums taču ir unikāla Doma katedrāle ar milzīgām akustikas potencēm, ar kurām vēlējos iepazīstināt pasauli, šo festivālu iedibinot. Centāmies uzaicināt pašus “spicākos” korus no Amerikas, Austrijas, Beļģijas, Holandes, Francijas, Krievijas, Lielbritānijas un Vācijas. Vēlējos dabūt uz Rīgu arī slavenāko melnādaino kori no Ņujorkas – Hārlemas zēnu kori. Esmu pie viņiem ciemojies un tiku ārkārtīgi sirsnīgi uzņemts. Starp citu, viņi strādā sporta zālē, jo dziedāšanas apmācība notiek kustībā. Taču hārlemiešu honorārs bija mazliet par augstu mūsu iespējām. Zēnu koru festivāls vispār ir dārgs prieks.

– Esmu dzirdējusi, ka jums ir arī skaistas radošas ieceres.

– Jā, diženajam Jānim Cimzem 2014. gadā būs 200 gadu jubileja. Sadarbībā ar Valkas pašvaldību (šajā rajonā Jānis Erenštreits ilgu laiku bija virsdiriģents. – 
V. K.) mums ir mērķis savā ziņā attaisnot Jāni Cimzi, kuram dažkārt pārmests, ka viņš latviešu tautasdziesmas apdarinājis vācu līdertāfel stilā, aizmirstot, kurā laikā dzīvojis. Manā uztverē Cimze veica milzu darbu, īpaši – skolotāju sagatavošanā. Viņa izaudzinātie pedagogi prata iemācīt ne tikai eksaktās lietas, bet katram deva arī dziļu mūzikas izpratni. Tāpēc visām vidusskolām un augstskolām ar pedagoģisko ievirzi esam iecerējuši sarūpēt Jāņa Kalniņa grāmatu par Jāni Cimzi, lai atgādinātu sabiedrībai izcilā latvieša nopelnus Latvijas skolu atdzimšanā, mūzikas un koru lomu jauno skolotāju sagatavošanā.

Aiz kalniem nav arī Latvijas simts gadi un Vispārējie dziesmu svētki 2018. gadā. Loloju ideju, ka tajos varētu atskanēt dziesma par lībiešu tēmu. Man par lielu prieku ļoti sasparojies Madonas novads – Haralda Medņa tēva mājās grib dibināt Dziesmu svētku muzeju. Esmu viens no radošās kopas dalībniekiem. Tūlīt pēc Jāņiem brauksim to vietu apskatīt. Gribētos, lai šis muzejs kļūtu par svētvietu skolu koriem un jaunatnei. Izmantojot mūsdienu informācijas tehnoloģijas, ikviens tur varētu sajust sevi lielajā kopkorī, datu bāzē atrast informāciju par vecmāmiņas kori un viņas laika Dziesmu svētku garu, uzņemot sevī šo svētku spēka avota malku.

– Kur būsit savā septiņdesmitajā dzimšanas dienā?

– Lauku mājās Mērsragā.

– Kas ir tā dziesma, kurai ļaujaties ar vistuvākajiem?

– “Tumša nakte, zaļa zāle”. Ja sanāk tik daudz, ka visās balsīs pa turētājam – bet tā parasti bijis –, ļaujamies šai melodijai. Kad nakts gandrīz grasās satumst, saulei ceļš palicis īss, jūras un saulrieta fons ugunskuram piešķir īpašu krāsu. Tā klusināti izbaudām dziesmas melodiju un akordu krāsas saskaņā ar dabu, saulrietam un saullēktam nenodarot pāri.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+