Ernestam Birzniekam-Upītim apritētu 145 0
Rakstnieks Ernests Birznieks-Upītis (1871-1960) pievērsās literatūrai, pateicoties vecāsmātes stāstītajām pasakām.
Nākamais rakstnieks piedzima 1871. gadā Bisnieku mājās, un jau triju gadu vecumā zaudēja tēvu. Māte bija mūždien aizņemta darbos, kā pats Birznieks-Upītis atceras, viņš to redzējis tikai pātaru un gulētiešanas laikā. Toties vecmāmiņa Bille Freiberga ar zēnu runājas, stāsta viņam pasakas un teikas, dzied tautasdziesmas.
Jau 1880. – 1886. gadā, kad tobrīd vēl Bisnieku Ernests mācās Dzirciema pagasta skolā, viņš aizrautīgi piedalās tautas dziesmu un pasaku vākšanā un pierakstīto iesūta Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijai.
Nākamajā izglītības pakāpē, Tukuma “pilsētas skolā”, interesei par folkloru un literatūru uzrodas negaidīts šķērslis cariskās pārkrievošanas politikas izskatā. Un atkal nejaušība – jauns skolotājs Līcītis, kurš paslepus cenšas uzturēt bērnu zināšanas par savas tautas garamantām. Tieši te rodas pseidonīms: kur Līcītis, tur upīte, tādēļ pirmie literārie mēģinājumi tieši tā tiek parakstīti: “Upītis”. Vārds parādās vien tad, kad aktīvi sāk publicēties Andrejs Upīts, lai abus nejauktu.
Birznieks-Upītis kļūst par skolotāju, taču drīz līdz ar savu darba devēju, mežsargu Jēgermani aizceļo uz Kaukāzu, kur strādā par mājskolotāju, vēlāk – bibliotēkas vadītāju un naftas firmas ierēdni. Tieši šajā periodā Birzniekam-Upītim sāk parādīties stāsti ar lielu māksliniecisku vērtību. Birznieks-Upītis raksta gan par latviešu zemnieku dzīvi, gan arī Kaukāzā iegūtus sižetus: “Džamaledins un ērglis”, “Sadursme”, “Kadīriņš” veido neaizmirstamas lappuses Ernesta Birznieka-Upīša Kaukāza stāstos.
Kaukāzā dzīvodams, Ernests Birznieks-Upītis nodibina “Dzirciemnieku” izdevniecību labāko latviešu un cittautu grāmatu izdošanai. Tā darbojās no 1908. līdz 1914. gadam un 1921. – 1922. gadā, kopumā izdodot pavisam 67 galvenokārt latviešu autoru grāmatas, kā arī krievu un ārzemju rakstnieku darbu tulkojumus. Izdevniecība ar regulāriem honorāriem atbalstīja Raini, Aspaziju, J. Jansonu-Braunu, kas atradās emigrācijā ārzemēs, tāpat izdeva A. Upīša sastādīto almanahu “Vārds” (1912-1913).
1921. gadā Ernests Birznieks-Upītis atgriežas Latvijā un apmetas Rīgā, 1927. – 1934. gadā ir Rīgas pilsētas Bibliotēku centrāles vadītājs.
Šajā laikā pievēršas jaunai darbības nozarei – bērnu literatūrai, un par slavenāko darbu šajā jomā kļūst “Pastariņa triloģija”, ar atsaucību bērni uzņem arī “Nīnas pasaciņas”, ko rakstnieks stāstījis savai piecus gadus vecajai meitai Nīnai, 1922. gada vasarā, dzīvodams Zentenes Pakuļos.
Pēc Ulmaņa apvērsuma E. Birznieks-Upītis tika atlaists un izslēgts no Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrība un pārtrauca literāro darbību līdz 1940. gadam, kad pievērsās galvenokārt tulkošanai.
Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā E. Birznieks-Upītis iestājas Rakstnieku Savienībā, bet 1941. gadā saņēma LPSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukumu. 1941. gadā aizsākto padomju rakstnieka darbu pārtrauc vācu iebrukums, Birznieks-Upītis nepagūst evakuēties un slēpjas radu mājās – Zentenes Pakuļos.
Pēckara gados Birznieks-Upītis dzīvo galvenokārt Lielupē, rakstot bērnu literatūru, publicē atmiņas par J. Raini, A. Upīti, L. Paegli, Sudrabu Edžu un citiem, kā arī tulko austriešu, franču, vācu, šveiciešu, angļu, ķīniešu, arābu un Āfrikas tautu pasakas.
1967. gadā Ernesta Birznieka-Upīša dzimtajās mājās Tukuma rajona Zentenes pagasta “Bisniekos” atklāts memoriālais muzejs, kurš aktīvi darbojas vēl joprojām, rīkojot dažādus pasākumus un īpaši gaidot ģimenes uz gadskārtu svētkiem.
