Dabā

Iveta Galecka par veiksmes trūkumu zosu medībās nevar žēloties 40

Foto no I. Galeckas personīgā arhīva

Iveta Galecka ar savām trofejām interneta mājas lapās nemēdz lepoties, taču šoreiz draugi pierunāja ievietot foto no ļoti veiksmīgām medībām kādā medniekiem veltītā portālā. 7. novembrī viņai kopā ar vēl diviem medību biedriem Priekules apkārtnē bija izdevis noguldīt piecpadsmit zosis. “Es arī gribu zosi!” līdzās daudziem slavinošiem komentāriem par izcilo guvumu, skaisto foto un glīto mednieci rakstīja kāds trofejas lūkotājs.

Sieviešu dalība mūsdienu medībās vairs nav retums, taču tāds putnu birums ne tik bieži gadās arī daudz rūdītākiem medniekiem.

Šaušanas vaina


“Ne jau vienmēr, kad ir zosis, izdodas medībās aizbraukt. Jāceļas sešos, lai pirms gaismas ierastos medību vietā, bet astoņos jau jābūt darbā,” stāsta Iveta, medniece ar septiņu gadu pieredzi Priekules pilsētas mednieku klubā, kopš šā gada arī kompaksportinga sudraba medaļniece – tā izcīnīta Latvijas komandā pasaules čempionātā Pēterburgā.

Zosu medībām varot uztrenēties, ejot uz pīlēm – to priekulnieku medību platībās netrūkst. “Šaušanas vaina,” nosaka medniece, taču tāpat var teikt par zosīm, ja uzieta putnu barošanās vai nakšņošanas vieta. Kad tās zina, jāatrod labs slēpnis un jāgaida pārlidojums. Šoruden caurceļotājas uzturējās kluba medību platību pļavās pie ūdenstilpnes, tur arī Iveta paslēpusies grāvī un gaidījusi. “Tad ir jāskatās un jāklausās, jo var labi dzirdēt, kad zosis lido. Pirms nosēšanās tās apmet loku, putni ir tuvu, un tad jau viss atkarīgs no šaušanas. Vēl var izmantot arī celšanu,” viņa skaidro iespējamo medību taktiku. Veiksmīgajās zosu medībās lietota gan gaidīšana, gan celšana, trijatā nomedītas piecpadsmit zosis, vismaz piecas Iveta ieskaita savā rēķinā.

Iveta par veiksmes trūkumu medībās nevar žēloties – vēl pirms dzinējmedību sezonas atklāšanas Gaviezes pagastā izdevies nomedīt pirmo vilku. Līdzīgi kā daudzviet Latvijā, arī Priekules mednieki sprieduši, ka vilku savairojies krietni vairāk nekā citus gadus. Uzaicinājuši uz piegaudošanu Gintu Kaktiņu, taču pelēči nav atsaukušies. Tad ņēmuši talkā ar roku griežamo ugunsdzēsēju sirēnu un – izdevies. Sadarbībā ar Gaviezes kolēģiem trīs dienās sazīmējuši dzīvnieku atrašanās vietu, un medībās ar 49 medniekiem noguldīti pieci vilki tikai pusotra kilometra attālumā no pagasta centra. Piegaudošanu ar ugunsdzēsēju kaucekli Iveta atceras kā satraucošu piedzīvojumu: “Skudriņas skrēja un zosāda sametās, jo viņi bija samērā tuvu. Tumsa, spīd tikai mēness, tu esi meža vidū, un apkārt gaudo vilki.”

Mednieka gēns


Mednieka gēns Ivetai ierunājies brīdī, kad viņas brāļi posās uz kursiem. Galecku ģimenē medības allaž bijušas cieņā – medījis viņas vecaistēvs, joprojām aktīvs mednieks ir tētis Aivars. Brāļi Ģirts un Edgars jau kā puišeļi gājuši dzinējos, tikai māsu neviens nav iedomājies iesaistīt šajā nodarbē. Mamma atceras, ka meitas pirmā satikšanās ar medību pasauli notikusi pavisam prozaiski – vīrs Aivars savu brieža trofeju – dzīvnieka galvu – novietojis uz balkona, bet viņa lūgusi, lai vismaz to apsedz, citādi bērns sabīsies. Taču mazā Iveta tik iesaukusies: “Ekur briedītis!” Un nekādu uztraukumu. Ja jau tad nebijis bail, ko nu tagad – nospriedusi mamma par meitas nodomu piepulcēties mednieku saimei.

Teorētiskās zināšanas un šaušanas iemaņas apguvusi pie viedā Edvīna Porcika. Pirms tam tētis meitai bija ierādījis šķīvīšu šaušanu – kopš 2005. gada Galecku pārziņā nonākusi Lāčkoku šautuve, ar kuru ģimene ļoti lepojas. Lāčkokos par Eiropas Savienības projekta naudu ierīkots Latvijā labākais tranšeju stends, šeit var trenēt roku arī skrejošās mežacūkas mērķī, apaļajā stendā, sportingā u. c. Par instruktoriem strādā ne tikai tētis Aivars, bet arī Iveta ar brāli. Izveidojusies laba komanda, kas kopā darbojas gan šautuvē, gan medībās.

Ģimenes vīriešu plecs pirmajos gados Ivetai palīdzējis justies drošāk mednieku sabiedrībā. “Iesākums bija interesants. Paskatās uz mani tā – sak, ko viņa te dara! Vai arī, nedod Dievs, pie medījuma apstrādes ierauga lakotus nagus, tad vienmēr kādam ir ko teikt,” pasmaida jaunā medniece. Kad sprieduši par novietojumu mastā, nereti skanējis teksts – ā, tevi te neliksim, te kaut kas var nākt, ar to domājot, ka gadījumā, ja parādīsies dzīvnieks, jaunā dāmīte taču nopūdelēs.

Par spīti neticīgajiem Iveta sevi pierādījusi kā trāpīgu mednieci. Šogad izdevies nomedīt briedi ar sudraba medaļas vērtiem ragiem, tagad jāmērķē uz zeltu. Viņas plānā vēl alnis un katra mednieka sapnis – lūsis. Arī sporta šaušanā Iveta iecerējusi uzlabot rezultātu, tikai jātrenējas. “Vajadzīgs miers, stingri nervi un pārliecība, tad arī sanāk,” viņa ir atradusi savu veiksmes formulu.

Raksts veidots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu.

LA.lv