Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
27. septembris, 2013
Drukāt

ES bezvīzu režīms ar Turciju ir daudz ticamāks nekā Turcijas dalība ES


Foto - EPA/LETAFoto - EPA/LETA

Septembrī pagāja 50 gadi, kopš Turcija un Eiropas Savienības priekštece Eiropas Ekonomiskā kopiena (EEK) 1963. gadā parakstīja asociācijas vienošanos jeb tā saukto Ankaras līgumu. Gadi pagājuši, taču varbūtība, ka Turciju reiz uzņems Eiropas Savienībā, joprojām izskatās pēc “nebeidzama stāsta”. 


Jubileju par Turcijas pretenzijām uz dalību Eiropas Savienībā vajadzēja svinēt 12. septembrī. Tā vietā 21. septembrī Turcijas ES lietu ministrs Egemens Bagiss ES un Ukrainas integrācijai veltītajā konferencē Jaltā paziņoja, ka Eiropas “aizspriedumainās” attieksmes dēļ Turcija droši vien nekad nekļūšot par ES dalībvalsti. Neviena valsts vārdā netika nosaukta, taču novērotāji saprata, ka runa ir par lielākajām Turcijas iestāšanās pretiniecēm Vāciju un Franciju, kas pārdzīvo grūtības lielās turku minoritātes integrācijā. Bagiss arī zīmīgi piebildis, ka ES šobrīd nebūtu tādā ekonomiskā ķezā, ja savulaik uzņemtu Turciju. Ministra paziņojums bija pirmā reize, kad Ankaras bažas un vilšanos atklāti pasaka tik augsta līmeņa valsts amatpersona.

 

Turki grib ES mazāk

ES un Turcijas attiecību analītiķi no Berlīnē un Stambulā bāzētā Eiropas Stabilitātes iniciatīvas (ESI) institūta vietnē “Euobserver.com” aizrāda, ka Turcija vēsturiski palaidusi garām vismaz trīs iespējas paātrināt procesu. Visizdevīgākais bija brīdis 70. gadu vidū, kad EEK uzņēma Grieķiju un Eiropas valstu līderi bija visnotaļ pozitīvi noskaņoti. Toreiz Turcija un Grieķija konfliktēja Kipras dēļ un turki atteicās iesniegt lūgumu par pilntiesīgas dalībvalsts statusu principa pēc. Tā bija kļūme, jo vēlāk Grieķija kļuva turkiem par šķērsli.

Otrs moments pienāca 80. gadu sākumā. Tad Spānijā beidzās diktatora Franko laiki un šī valsts varēja pretendēt uz EEK dalībnieces godu. Turcijā tikmēr pārdzīvoja kārtējo militāro apvērsumu un pie varas nāca armijas virsnieku hunta.

Trešais brīdis pienāca 90. gadu sākumā, kad demokrātiskajā Eiropā atgriezās bijušās PSRS ietekmes sfēras valstis. Turcija atkal sevi izolēja, jo bija aizņemta ar kurdu apspiešanu. Protams, dažādus nepārdomātus izteicienus un žestus turku virzienā ne reizi vien atļāvušies arī rietumvalstu politiķi. 2012. gadā Ankaru saniknoja Francijas prezidents Nikolā Sarkozī, pasludinot, ka tiks pieņemts likums par kriminālatbildību armēņu genocīda noliegšanā. Likums pieņemts netika, taču turkiem, kam par 1915. gada armēņu grautiņiem un slepkavošanu ir savi skaidrojumi un uzskati, tāds solis izskatījās pēc kārtējās nedraudzības izrādīšanas.

Statistika liecina, ka atbalsts dalībai ES pašā Turcijā rūk. 2004. gadā par to bija 73% aptaujāto, bet 2013. gadā vairs tikai 44%. Vēl viena tendence ir 76 miljonu lielās turku sabiedrības vēlme, lai viņu valsts, risinot starptautiskus jautājumus, nebūtu saistīta ar ES politikas važām.

2012. gadā aptuveni puse aptaujāto atzina, ka, viņuprāt, Turcijai daudz lietderīgāk būtu sadarboties ar Āzijas valstīm, nevis Eiropu.

Rīgas Stradiņa universitātes Politikas zinātnes katedras mācībspēks Māris Cepurītis tomēr norāda, ka Turcijas interese par ES joprojām ir lielāka nekā ES par Turciju. Iespēja iekļauties Eiropā līdz šim veicinājusi Turcijas iekšpolitiskās reformas, bet, ja Turcija sāks saprast, ka tā nekļūs par dalībvalsti, reformu process var palēnināties vai pat apstāties, jo zudīs motivācija. Politologs aizrāda, ka šajos 50 gados Turcija tomēr ir pārorientējusies uz Eiropu; no agrāras islāma valsts kļuvusi par ekonomiski attīstītu sekulāru valsti, kas var pretendēt uz iekļūšanu ES. Eiropas investīcijas neapšaubāmi ir palīdzējušas Turcijai šajā ceļā. ES Turcijai ir ievērojams tirdzniecības partneris un tirgus. No mazkvalificētā turku darbaspēka Rietumeiropa gan vairs nav atkarīga kā 60. – 70. gados, jo tagad tai ir Baltijas un Austrumeiropas darbaspēka resursi ar nākotnes izredzēm piesaistīt darbarokas no Ukrainas.

 

Latvija ir par

“Pašlaik izskatās, ka, neskatoties uz Eiropas valstu iekšējo nevēlēšanos, Turcija vēlas saglabāt virzību uz ES. Turcijai joprojām ir svarīgas sarunas par bezvīzu režīmu. Salīdzinot ar tādām pašām sarunām starp ES un Krieviju, Turcija tam ir daudz tuvāka. Ja skatās, kas reālāks – Turcijas dalība ES vai bezvīzu režīms, tad otrais ir daudz ticamāks,” spriež Cepurītis. Turcija visdrīzāk arī turpmāk saglabās īpašās partnerības statusu ar ES un būs privileģētā stāvoklī, kaut sarunu procesā no kopumā vairāk nekā divdesmit sadaļām ir atvērtas vien piecas sešas.

Visbiežāk Eiropa Turcijai aizrāda par cilvēktiesību pārkāpumiem. Cilvēktiesību ievērošanas ziņā gadu ritējumā vērojama viļņveidība. Nākot pie varas premjerministra Redžepa Tajipa Erdogana islāmiskajai Taisnīguma un attīstības partijai, notiek mēģinājumi ieviest islāma principus demokrātijas apstākļos.

Māris Cepurītis norāda, ka arī lūpukrāsas lietošanas aizliegums “Turkish Airways” stjuartēm ir zināma cilvēka pamattiesību ierobežošana. Vai Turcija pārskatāmā nākotnē virzīsies tālāk islāma virzienā, ietekmēs notikumu attīstība Ziemeļāfrikā, īpaši Ēģiptē. Bet šīs vasaras protesti Turcijā parādījuši, ka liela daļa turku sabiedrības atbalsta sekulārismu. Tas nozīmē, ka turpmākajos gados Turcijā pastāvēs sekulāristu partijas un islāmistu partijas. Kura gūs virsroku, rādīs vēlēšanas.

Turcija pēdējos gados tiecas būt par reģiona energoresursu transporta mezglu naftas un gāzes ceļā uz Eiropu. Tā arī mēģina aizpildīt varas vakuumu, kas radies kaimiņos saistībā ar ASV aizņemtību Irākā un Afganistānā. ES šo vakuumu izrādījās nespējīga aizpildīt. “Tas, ka Turcija vēlas kļūt par reģionālo spēlētāju, redzams kaut vai iesaistē Sīrijas konfliktā vai Armēnijas un Azerbaidžānas strīdā Kalnu Karabahas dēļ. Turcija mēģina radīt sev buferzonas valstis, ar kurām tālāk sadarboties,” skaidro Cepurītis. Ja Turcija sevi parādītu kā ārpolitiski atbildīgu, vairotos arī ES ieinteresētība ciešākā sadarbībā. Tiesa, diskusija par to, vai “Eiropa nebeidzas pie Bosfora” paliktu.

Latvija kopā ar citām Baltijas un Centrālās un Austrumu Eiropas valstīm ir viena no lielākajām Turcijas atbalstītājām uzņemšanai ES. “Latvijas gadījumā tas, protams, ir jautājums, vai tiešām vēlamies Turciju kā pilntiesīgu ES dalībvalsti, vai arī mums tas ir vairāk ārpolitisks žests, ar ko iegūt Turcijas labvēlību citu jautājumu risināšanā.

Teiksim, ekonomiskajā sadarbībā vai gadījumā, ja Turcija tiešām kļūs par reģionālo energomezglu. Turcija turklāt ir savienojošais posms Āzijas–Eiropas tirdzniecībā. Jāskatās arī NATO konteksts, jo abas esam alianses dalībvalstis. Lietuva savas ES prezidentūras darbakārtībā ir atstājusi punktu par ieinteresētību, lai iestāšanās sarunas ar Turciju turpinātos. Domāju, 2015. gadā, kad Latvija būs prezidējošā valsts, šo pašu punktu saglabāsim,” paredz Cepurītis.

 

Turcijas kandidēšanas uz ES hronoloģija

1959. gada 31. jūlijā piesakās Eiropas Ekonomiskajā kopienā (EEK) kā asociēta valsts

1963. gada 12. septembrī Ankarā paraksta Turcijas un EEK asociācijas līgumu, kas paredz nākotnē muitas savienības līguma parakstīšanu un pilntiesīgas dalībvalsts statusu

1987. gada 14. aprīlī iesniedz pieteikumu pilntiesīgai dalībai EEK

1995. gada 6. martā izveidota ES un Turcijas muitas savienība

1999. gada 12. decembrī atzīst Turcijas vienlīdzību ar citām ES kandidātvalstīm

2001. gada 1. martā ES apstiprina Turcijai pievienošanās partnerības statusu

2005. gada 3. oktobrī oficiāli sākas Turcijas iestāšanās sarunas ES

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+