Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
28. februāris, 2014
Drukāt

ES brīvprātīgie – vietējo peļņas avots. Latvijas meiteņu pieredze Nepālā (6)

Foto no A. Dzērves personiskā arhīvaFoto no A. Dzērves personiskā arhīva

Brīvprātīgā darbs kļūst aizvien pieprasītāks, un daudzi jaunieši to izvēlas, lai gūtu visdažādāko pieredzi, kas noderēs turpmākajā dzīvē.

Iespēju kļūt par brīvprātīgo piedāvā arī Eiropas Savienība savā programmā “Jaunatne darbībā”. To izmantojuši tūkstošiem jauniešu, arī Anete Dzērve (attēlā), kura devās uz Katmandu Nepālā. Pieredze gūta, tomēr radies arī iespaids, ka šajā valstī brīvprātīgo programma vietējiem ir vien iespēja piepelnīties.

Programmas “Jaunatne darbībā” ietvaros Aneti izvēlējusies kāda itāļu organizācija, uz Katmandu nosūtot kopā ar itāļu meiteni. Abas pārdzīvojušas krietnu kultūršoku. “Tur viss bija pavisam citāds. Tā bija mana pirmā reize Āzijā. Vistrakākā man šķita satiksme – apzīmējumu uz ielām nav, visi brauc, kā grib. Braucamo daļu viņi izmanto ļoti ekonomiski, ja nav neviena pretimbraucēja, tad autovadītāji izmanto visu brauktuvi vienā virzienā. Ja kāds brauc pretim, tad vienkārši visi sabīdās, lai to palaistu garām,” smej Anete.

Abas jaunietes dzīvojušas kādā bērnunamā kopā ar ģimeni, kas šo iestādi vadīja. “No rīta šā bērnunama iemītniekiem palīdzējām sagatavoties un aiziet uz skolu, vakarā palīdzējām izpildīt mājas darbus, galvenokārt matemātikā un angļu valodā. Brīvajā laikā ar viņiem spēlējām dažādas spēles – badmintonu, futbolu un daudz ko citu.”

Brīžos, kad nācies sākumskolas audzēkņiem palīdzēt izpildīt mājas darbus matemātikā, meitenes bijušas pat pārsteigtas. “Viņiem bija jāsaskaita un jāatņem tādi daudzciparu skaitļi, kādus līdz šim nebiju redzējusi, – pagāja laiks, kamēr es pati šos uzdevumus sapratu.”

Izklausās labi, tomēr Anete atklāj, ka ģimene, kurai piederējis bērnunams, bijusi visai dīvaina. “Mēs domājām, ka braucam šiem cilvēkiem palīdzēt un mūsu darbs viņiem ir nepieciešams,” stāsta Anete. “Tomēr, godīgi sakot, izskatījās, ka viņiem bija nepieciešama tikai tā nauda, ko par mūsu dzīvošanu un ēšanu viņiem samaksāja Eiropas Savienība,” norāda A. Dzērve.

Anete Dzērve: “Projektā noteikts, ka brīvprātīgajiem jādod ēst tik, cik viņiem nepieciešams un pat vairāk. Realitāte bija cita. Brokastis sastāvēja no tases tējas un labākajā gadījumā paciņas cepumu, kurus uz beigām mums vajadzēja teju vai izkarot no saimnieces. Pusdienās un vakariņās bija nacionālais ēdiens dal bhad (rīsi ar ceptiem dārzeņiem un mērcītēm. – Aut.). Ja to gatavo no normālām sastāvdaļām, tas ir ļoti gards. Taču šajā bērnunamā uz ēdiena rēķina tika ļoti taupīts, tādēļ dal bhad bija vien rīsi ūdenī ar dažiem kartupeļiem. Nu, sešus mēnešus šāda ēdienkarte nav normāla.”

Tā kā projekts ildzis pusgadu, bet Nepālā vīzu gada laikā piešķir vien uz pieciem mēnešiem, jaunietes nolēmušas pēdējā projekta mēnesī doties uz Indiju. Turklāt mentors bērnunama vadībai bija samaksājis par pusgadu. Dienu pirms izbraukšanas izcēlies pamatīgs strīds. “Mēs lūdzām atļauju paņemt kādu olu un dažas maizes šķēles ceļā uz Indiju, bet vadītāja vaicāja – kāpēc mums to vajagot, ko mēs esot iedomājušās. Un tāda attieksme pēc tam, kad Eiropa viņiem par mums abām jau uz priekšu samaksājusi,” neizpratnē ir Anete.

Runājot par to, cik lielā mērā Nepāla ir gatava iesaistīties Eiropas Savienības piedāvāto projektu īstenošanā, kas ļautu uzlabot daudzas lietas šajā valstī, Anete norāda – interese ir niecīga. “Viņi paši nav gatavi iesaistīties teju nekur. Viņi sēž un gaida palīdzību, jo Nepālā visi jau sen pieraduši pie tā, ka viņiem visi palīdz. Piemēram, Japāna izbūvē ceļu, Indija iedod naudu lidostas būvniecībai, Dānija devusi daudz naudas dažādiem hidroelektrostaciju projektiem. Pateicībā par to teju it visur Nepālā nopērkams tikai dāņu alus,” stāsta jauniete.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. man tomeer nav saprotama shii pasaules glaabshanas ideja, kameer pashi seezham suudos. varbuut sakaartojam savu valsti vispirms un tad paliidzam citiem. nu ko nabags var kaadam vispar maaciit ?

  2. Tas taču nav nekāds jaunums ,haitieši pēc zemestrīces savus mirušos neapbedīja ,kad eiropieši ti izdarīja ,tad uzbruka ANO brīvprātīgajiem un viņus aplaupīja un slepkavoja ,Indonēzijā zināja ka būs vētra ,ne ūdeni mucās salēja ne rīsu maisus pagrabos salika ,pēc tam brēca ūdens nav ,kāpēc baltie nesaved,Afrikā sēž vai dejo ,baltiem jābrauc akas rakt ,kad izraktas un baltie aizbrauc ,pēc pusgada akas jau pied tas un ūdens atkal nav.Tie imigranti Eiropā vai viņi mācās vai strādā ,pabalstus prasa un auto dedzina. Francijā trešās paaudzes emigranti skolās nemācās,nestrādā ,nemierus rīko.Mūsu paši bezdarbnieki laukos negrib kartupeļus iestādīt ,pat ja pašvaldība zemi apstrādā.

  3. Nav ko brīnīties un gausties. Pasaule ir daudzveidīga, katrā vietā savas tradīcijas un dzīves ritms. Ja brauc uz citu valsti, tad tikai kā viesis, kas vēro un pieņem saimnieku noteikumus, nevis diktē savus un “māca” citiem, kā pareizi dzīvot. Nez kāpēc ES (un USA) iedomājušās, ka ir vienīgie, kas zina, kā pareizi jādzīvo un ka tāpēc visai pasaulei jādanco pēc viņu stabules. Es arī tās Nepālas ģimenes vietā rīkotos līdzīgi. Kāpēc neizmantot vergus (tieši tā, jo mūsdienās brīvprātīgo darbs ir tā pati verdzība vien ir, tikai ar citu nosaukumu), ja kāda starptautiska organizācija tos atsūta un vēl samaksā?

  4. Vilnis Gricaičuks-Puriņš Atbildēt

    Cūcīgi cilvēki ir it visur pasaulē. Arī pie mums varu pastāstīt kā rīkojas viena otra saimniece, kuri iepriekš samaksāts, kā pabrokastot ar pusotru pankūku :)) Vispārināšana nav laba lieta. Taču par EU naudu. To mīlam arī mēs. Vienīgie ceļi, kas tapuši LV pecpadomijā ir par EU naudu ar nelielu vietējo piešprici. Tāpat daudz kas. Taču tāpēc ne Nepāla, ne Latvija, ne tās iedzīvotāji nav pelnījuši vispārinātu nosodījumu. Pirms ko tādu raksta ir nepieciešams arī nedaudz padomāt. Kas skar konkrēto gadījumu, tad dīvaini, ka brīvprātīgās cietās 5 mēnešus, lai pēc tam te uzrakstītu par notikušo. Kāpēc nesazinājās ar nosūtītāju organizāciju, kāpēc netika iejaukšanās problēmas risināšanā??

    • Tāpēc, ka tie brīvprātīgie ir maldīgi iedomājušies, ka kaut jel ko jēdz no dzīves (un tāpēc, redz, var pat braukt uz svešu zemi un mācīt tās iedzīvotājus dzīvot), kaut patiesībā ir vientieši un pilnīgi neko nejēdz no dzīves. Jaunieši bez dzīves pieredzes, bez personības brieduma, bez skaidras apziņas tiek veikli izmantoti, piesolot viņiem “gūt visdažādāko pieredzi, kas noderēs turpmākajā dzīvē”. Faktiski jau viņi pat netiek mānīti, jo šis solījums “gūt visdažādāko pieredzi, kas noderēs turpmākajā dzīvē” ir precīzs šiem aunapierēm. Tā viņiem arī vajag. Bet Nepāla dzīvo savu dzīvi, un pareizi dara. Kur aitas, tur cirpēji. Viens tikai nav saprotams – tonis, ar kādu šīs meitenes te tagad sūdzas. Vai tiešām viņām vēl aizvien nekas nav pielecis?! Tad jau jāsūta vēlreiz “gūt pieredzi”, lai paliek beidzot gudrākas.

    • merkaki akmens laikmeta jau neparvilksi.

Zviedrijā atklās pasaulē pirmo ledus viesnīcu, kas darbosies visu gaduZviedrijā decembra vidū plānots atklāt pasaulē pirmo no ledus veidoto viesnīcu, kas darbosies visu gadu.
Draugiem Facebook Twitter Google+