Foto no A. Dzērves personiskā arhīva

ES brīvprātīgie – vietējo peļņas avots. Latvijas meiteņu pieredze Nepālā 6

Brīvprātīgā darbs kļūst aizvien pieprasītāks, un daudzi jaunieši to izvēlas, lai gūtu visdažādāko pieredzi, kas noderēs turpmākajā dzīvē.

Reklāma
Reklāma
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Lasīt citas ziņas

Iespēju kļūt par brīvprātīgo piedāvā arī Eiropas Savienība savā programmā “Jaunatne darbībā”. To izmantojuši tūkstošiem jauniešu, arī Anete Dzērve (attēlā), kura devās uz Katmandu Nepālā. Pieredze gūta, tomēr radies arī iespaids, ka šajā valstī brīvprātīgo programma vietējiem ir vien iespēja piepelnīties.

Programmas “Jaunatne darbībā” ietvaros Aneti izvēlējusies kāda itāļu organizācija, uz Katmandu nosūtot kopā ar itāļu meiteni. Abas pārdzīvojušas krietnu kultūršoku. “Tur viss bija pavisam citāds. Tā bija mana pirmā reize Āzijā. Vistrakākā man šķita satiksme – apzīmējumu uz ielām nav, visi brauc, kā grib. Braucamo daļu viņi izmanto ļoti ekonomiski, ja nav neviena pretimbraucēja, tad autovadītāji izmanto visu brauktuvi vienā virzienā. Ja kāds brauc pretim, tad vienkārši visi sabīdās, lai to palaistu garām,” smej Anete.

CITI ŠOBRĪD LASA

Abas jaunietes dzīvojušas kādā bērnunamā kopā ar ģimeni, kas šo iestādi vadīja. “No rīta šā bērnunama iemītniekiem palīdzējām sagatavoties un aiziet uz skolu, vakarā palīdzējām izpildīt mājas darbus, galvenokārt matemātikā un angļu valodā. Brīvajā laikā ar viņiem spēlējām dažādas spēles – badmintonu, futbolu un daudz ko citu.”

Brīžos, kad nācies sākumskolas audzēkņiem palīdzēt izpildīt mājas darbus matemātikā, meitenes bijušas pat pārsteigtas. “Viņiem bija jāsaskaita un jāatņem tādi daudzciparu skaitļi, kādus līdz šim nebiju redzējusi, – pagāja laiks, kamēr es pati šos uzdevumus sapratu.”

Izklausās labi, tomēr Anete atklāj, ka ģimene, kurai piederējis bērnunams, bijusi visai dīvaina. “Mēs domājām, ka braucam šiem cilvēkiem palīdzēt un mūsu darbs viņiem ir nepieciešams,” stāsta Anete. “Tomēr, godīgi sakot, izskatījās, ka viņiem bija nepieciešama tikai tā nauda, ko par mūsu dzīvošanu un ēšanu viņiem samaksāja Eiropas Savienība,” norāda A. Dzērve.

Anete Dzērve: “Projektā noteikts, ka brīvprātīgajiem jādod ēst tik, cik viņiem nepieciešams un pat vairāk. Realitāte bija cita. Brokastis sastāvēja no tases tējas un labākajā gadījumā paciņas cepumu, kurus uz beigām mums vajadzēja teju vai izkarot no saimnieces. Pusdienās un vakariņās bija nacionālais ēdiens dal bhad (rīsi ar ceptiem dārzeņiem un mērcītēm. – Aut.). Ja to gatavo no normālām sastāvdaļām, tas ir ļoti gards. Taču šajā bērnunamā uz ēdiena rēķina tika ļoti taupīts, tādēļ dal bhad bija vien rīsi ūdenī ar dažiem kartupeļiem. Nu, sešus mēnešus šāda ēdienkarte nav normāla.”

Tā kā projekts ildzis pusgadu, bet Nepālā vīzu gada laikā piešķir vien uz pieciem mēnešiem, jaunietes nolēmušas pēdējā projekta mēnesī doties uz Indiju. Turklāt mentors bērnunama vadībai bija samaksājis par pusgadu. Dienu pirms izbraukšanas izcēlies pamatīgs strīds. “Mēs lūdzām atļauju paņemt kādu olu un dažas maizes šķēles ceļā uz Indiju, bet vadītāja vaicāja – kāpēc mums to vajagot, ko mēs esot iedomājušās. Un tāda attieksme pēc tam, kad Eiropa viņiem par mums abām jau uz priekšu samaksājusi,” neizpratnē ir Anete.

Reklāma
Reklāma

Runājot par to, cik lielā mērā Nepāla ir gatava iesaistīties Eiropas Savienības piedāvāto projektu īstenošanā, kas ļautu uzlabot daudzas lietas šajā valstī, Anete norāda – interese ir niecīga. “Viņi paši nav gatavi iesaistīties teju nekur. Viņi sēž un gaida palīdzību, jo Nepālā visi jau sen pieraduši pie tā, ka viņiem visi palīdz. Piemēram, Japāna izbūvē ceļu, Indija iedod naudu lidostas būvniecībai, Dānija devusi daudz naudas dažādiem hidroelektrostaciju projektiem. Pateicībā par to teju it visur Nepālā nopērkams tikai dāņu alus,” stāsta jauniete.