“Es cirstu pliķi!” 5
Jautāju mūsu lasītājiem, ko viņi domā par Arta Drēziņa 5. jūnijā publicētajā rakstā “Tiesāšanās par “kuci” turpinās” izklāstīto situāciju.
Anna Babre, pensionēta skolotāja Maltā: “Tā notiek, ja vecāki nesadarbojas ar skolotājiem, – skolēni savā visatļautībā kļūst nekontrolējami. Cepuri nost Rīgas 49. vidusskolas direktora Jura Liepiņa priekšā, jo viņš šajā situācijā aizstāv skolotāju. Uzskatu, ka jaunietim nāk tikai par labu, ja skolotājs viņu audzina ar stingrām, taču visām pieļaujamajām metodēm. Protams, es nedomāju miesas sodus, bet paklausībai būtu jābūt. Atceros, kad biju direktore, mēs mūsu lauku skoliņā ik sestdienu aicinājām uz kopējām pārrunām gan skolotājus, gan skolēnus. Izrunājām gan to, kas bijis labs, gan visas skolas priekšā likām paskaidrot neizdarīto vai pārkāpumus uzvedībā. Kāds kauns bija, ja jāatskaitās visas skolas priekšā! Šo sestdienu pieredzi atcerējos vēl no savas bērnības pirmskara Latvijas laikos. Bet tagad skolotāji ir iebaidīti un visvairāk ar to, ka var tikt atlaisti no darba. Ne tikai tādus vārdus kā “kuce” viņi spiesti pārdzīvot… Kā atgriezties pie tās kārtības, ko bija iedibinājuši vēl pirmskara laika skolotāji, nudien nezinu.”
Jānis Lācis Rīgā: “Nabaga puika! Man šķiet, viņš ir apjucis sava gudrā tēva advokāta aizbildniecībā, kurš jebkuru pārkāpumu var attaisnot – arī vārdu “kuce” padarīt par kaut ko mīļu. Un arī zēna māte ir apmulsusi – ne ta puisi aizstāvēt, ne ta nosodīt. Grūti ir tik gudriem vecākiem, grūti bērniem. Ja audzina vienkāršāk, tad viss ir skaidrs – ja esi kaut nedaudz vainīgs, tad esi pelnījis sodu. Un astoņpadsmitgadīgiem puišiem arī nedaudz nepamatotu sodu būtu jāspēj pārdzīvot.”
Georgs Buraks Jumpravā: “Abi ar sievu esam skolotāji, un arī mūsu meita iet mūsu pēdās. Diemžēl pēdējā laikā skolēnu visatļautība pārsniedz skolotāju iespējas viņus ietekmēt. Skolēns pat nepaceļ nomestu papīriņu – tam esot apkopēja. Nav ko vairs pat domāt par uzšaušanu pa dibenu, lai gan dažkārt tas ir bezmaz vienīgais līdzeklis. Atzīšos, 1948. gadā man bija viens skolnieks, ar ko nekādi nevarēju tikt galā, un bija jāķeras pie šā līdzekļa. Pēc tam puiša uzvedība radikāli mainījās. Bet kārtība skolā var mainīties, tikai izmainoties vadībai izglītībā. Cik ministru pēdējos gados mainījušies? Un visiem ir jaunas un jaunas prasības un idejas, taču retajam bijusi sajēga par skolas dzīvi.”
Velta Blūmentāle Talsos: “Šis skolēns ir par daudz atļāvies, un viņam par nekaunību būtu jāsaņem sods – izslēgšana no skolas. Esmu viennozīmīgi skolas direktora Jura Liepiņa pusē. Domāju, ka Sandis nebūtu tik pārdrošs, ja nepaļautos uz savu tēvu advokātu. Kaut kas ar likumiem mūsu valstī ir nogājis greizi. Ne tikai skolas sakarībā, bet arī citās lietās.”
Valērija Puida Ilūkstes novadā: “Ja man kā skolotājai kāds skolēns pateiktu tik rupju vārdu, es cirstu pliķi! Un vienalga, ka skolā varbūt vairs nestrādātu. Protams, šāds skolēns ir jāizslēdz no skolas, un es pilnībā atbalstu direktoru. Domāju, ka daudz atkarīgs no mācību iestādes vadības nostājas un katras skolas iekšējās kārtības noteikumi būtu jāievēro gan skolēniem, gan viņu vecākiem. Arī skolotāji ir par daudz demokrātiski, piemēram, atļaujot saukt sevi vārdā. Pat direktore sevi atļāva saukt vārdā nesenā oficiālā sarīkojumā. Bet kādas tur var būt Annas vai Regīnas starp padsmitgadīgu pusaudzi un sievieti pusmūžā!”
