“Es dzirdu baltos dzidros.” Elīnas Bākules-Veiras dzeja 0
Elīna Bākule-Veira (1981) ir dzejniece, literatūrā darbojas kopš 2002. gada. Par dzejoļu krājumu “Zilonis okeāns” (“Pētergailis”) 2016. gadā saņēmusi Latvijas Literatūras gada balvu nominācijā “Spilgtākā debija”. Studējusi filmu režiju Latvijas Kultūras akadēmijā, ir vairāku īsfilmu autore. 2018. gadā iestājusies Liepājas Universitātes Jauno mediju mākslas doktorantūrā, raksta disertāciju par digitālo dzeju, meklējot dzejas “paplašinājumus” audiovizuālājā telpā.
– Kur tu esi pazudusi?
E. Bākule-Veira: – Zini, lai arī neslēpjos, man arī brīžiem sāk šķist, ka esmu pazudusi. Laikam tie ir tādi periodi. Ideju, aizsāktu un arī pabeigtu darbu gan netrūkst…
Strādāju pie otrā dzejas krājuma, tas drīz būs dadarīts, vēl gaidu pēdējos brīnumus iz dzejas gaisiem, maisiem.
Pagājušajā gadā rakstīju scenāriju Dzintras Gekas dokumentālajai filmai “Katra diena simtgadē”. Rakstu disertāciju. Mēģinu apgūt “Unity”, kas ļautu pārnest dzejoļus virtuālās realitātes telpā. Ākstos arī ar dažādiem mūzikas ierakstiem, top kaut kas šķietami interesants. Ir iesākts scenārijs pilnmetrāžas spēlfilmai. Arī šo un to filmēju, dokumentēju. Un dažkārt pavisam apstājos.
– Tu dzīvo Latvijā?
– Dzīvoju, dzīvoju Latvijā. Sēņoju, cīnos ar krūmiem un zāli, priecājos vai šķendējos par laikapstākļiem.
– Tu raksti arī angļu valodā?
– Es iesāku rakstīt dzeju angļu valodā studiju laikā ASV. Un arī vēl kādu brīdi pēc atgriešanās Latvijā turpināju rakstīt angliski, domājot, ka tas garantēs anonimitāti, ka būšu attālināta no atsauksmēm, spriedumiem, saglabāšu lielāku tīrību teksta priekšā. Bet tas tā – sen pakūpējis nodoms. Arī tie teksti laikam zuduši, vairāki datori nosviluši, aizvīrusoti.
– Kā tev sokas ar otro krājumu?
– 2016. gadā pabeidzu studijas Latvijas Kultūras akadēmijā. Tas bija ļoti intensīvs laiks. Rakstīju scenārijus, filmēju. Starp lekcijām un brīvdienās pelnīju iztikai – strādāju par pavāri kādā Rīgas vietiņā. Dzeja pavisam pakūpēja tajā laikā. Un grūti bija atgriezties.
Ļoti ilgojos, atsāku rakstīt, bet ilgi nespēju izsisties cauri tiem rētaudiem, krevelei.
Man šķita, ka dzeja ir pazudusi. Gluži kā ar mīļoto cilvēku. Un ļoti iespējams, ka dzeja arī ir mana lielākā mīlestība-kaislība (kas gan nav viens un tas pats). 17 gadi. Nevar stundās un zirgjaudās izmērīt to enerģiju, kas ielikta dzejas meklējumos. Jā, brīžiem šķiet, ka otrais dzejas krājums ir daudz dziļāks, pārāks par pirmo, un brīžiem tas šķiet pavisam sabrucis.
– Kā Laligabas balva ir ietekmējusi tevi?
– Nu, lūk… Lielākais gandarījums taču ir dzejas telpa, ko sevī izcīni, papilddimensija, spēles laukums, brīvība. Un pēkšņi tajā uzrodas skatītājs. Tu vairs nevari tik brīvi “tekstuālu uzvaru” svinēt viens. Jā, bet balvā saņēmu arī tādu trīsstūrainu lampiņu, un tā ir foršākā lampiņa, kāda man jelkad bijusi. Jau pagājuši trīs gadi, vēl nav izdegusi. Tās gaismā man patīk lasīt, rakstīt. Ir kaut kas īpašs. Bet arī klātesošs!
Dzejas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Ir patīkami satikt pazīstamo sirreālo vienkāršību, kas šķietami apdullina. Varbūt tas ir arī pilnmēness, un šī dzeja ir tās tīrākais koncentrāts. Par spīti lielajiem, saules pilnajiem tekstiem, neaizmirsīsim arī par mazo formu tiekšanos iekļūt mūsu mājokļos cauri vecmodīgajiem “dienas aizkariem”.”
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam Elīnas Bākules-Veiras jaunākās dzejas kopu
*
Viņš pamērcēja čību
Un iekļuva dienā
Viņš iesēdās mašīnā
Un pakustināja tuvo un tālo
gaismu
Smidzināja bēdīgs
visaptverošs sānu lietus
*
Kā maisiņš maisiņā
Novembris decembrī
Tāds garš paldies
Ziemas elpceļš tevī
Tam visam ir jēga
Kā elizabetes iela
Tikšķ šķīvītis ar zelta maliņu
Tikšķ siltie kantainie radiatori
*
Manā istabā brālis
Ēd zilu plastmasas kubu
Skatoties lista tarantella notīs
Es viņam izplūcu matu kušķi
Pavasarī
*
Lēkā neliela ieliņa
Tieva pāršķēlusies ieliņa
Pretim brauc teicams riteņbraucējs
Tu ej kā no zelta
Tu ej uz teicamu garenu
notikumu
**
Šis ir fragments
Pa ielu staigā sieviete
Sarkanā jakā viņa staigā
ātrāk un
Kad uz to paskatās
Pasaule čaukst
*
Sieviete ar rīgas seju
Sieviete ar gariem zābakiem
Sieviete ar zaļo gaismu
Sieviete mirgo
Sieviete maina krāsu
Sievietei blakus mirgo
Sieviete rīga
Izskaita naudu
Sieviete ar somu
Sieviete patiesība
Sieviete parks
*
Uz galda ir burciņa
Burciņā ir bultiņa
Sieviete ēd cukuru
Un skatās uz marsu
*
Veca vasara
Kaimiņš ēd jāņogas
Kaimiņiene staigā ap
pumpi
Es dzirdu baltos dzidros
Ods izlido no dārza
Cilvēkā ieiet dvēsele
Gara ābola miza
**
Kaimiņienes pierei
Pieskāries slapjš ābols
Viņa redz putekļus
Un spokus
Pazūd viens dostojevska sējums
Pazūd cilvēks n
