“Es esmu dzimusi fetišiste” 0
Galerijā “Bastejs” līdz 15. martam skatāmi Helēnas Heinrihsones darbi uz papīra izstādē “Fetiši”. Māksla radīt mākslu radošai personībai ne vienmēr nozīmē kaut ko absolūti pašsaprotamu. Ik reizi jāsasparojas un jāuzdrošinās, lai stātos pretī balta audekla izaicinājumam.
Mākslas darbu sižeti, krāsas un līnijas neeksistē kaut kur “gaisā” un mākslinieka vienīgais uzdevums nav tos paņemt un uzgleznot, kā izpildot skolas uzdevumu, priekšnieka rīkojumu vai “sabiedrības pasūtījumu”. Šķiet, daudziem grūti pieņemt, ka pirms mākslinieka lēmuma ķerties pie darba nekādas viesiem pieejamas vīziju krātuvītes nav. Reiz māksliniece Helēna Heinrihsone teica: “Man nav ko darīt, tādēļ es tik daudz gleznoju.” Šķiet, ka gleznotājas teiktais jāuztver ne tik burtiski, drīzāk kā viegla koķetērija: ka māksliniekam tikpat dabiski kā elpot ir nepārtraukti izvaicāt savu iztēli, ieskatīties vēl neesošā pasaulē, pieņemt neskaitāmus lēmumus, ko un kā darīt, lai iecere materializētos. Protams, tās ir lietas, ko nez vai kāds dara tikai tādēļ, ka viņam galīgi nekā nav ko darīt. Ticamāk, ka nav nekā svarīgāka ko darīt. Un, tas ir tik ļoti daudz, ja spēj darīt to, kas ir svarīgi.
Un tā, ir tapusi kārtējā mākslinieces H. Henrihsones darbu izstāde, kurai dots provokatīvs nosaukums “Fetiši”. Protams, izrunājot vārdu “fetišs”, kā vēja dzīti parādās arī kritiķi, kur kritikai visbiežāk nav nekāda zinātniska pamata, tai ir tikai aizspriedumu un “vecās dzīves skolas” pamats, kas nespēj būt produktīvs šajos laikos.
Ikdienas fetišu “plauktiņā” parādās aizvien jaunas un jaunas lietas. Ja iedziļināmies fetiša būtībā, tad saprotam, ka jebkurš priekšmets, kam mēs piešķiram vairāk nekā praktisku nozīmi, var kļūt par fetišu. Vai seksuālu, tas ir cits jautājums, uz kuru, protams, katrs no mums vislabāk spēs atbildēt pats sev. Mūsu pieķeršanās priekšmetiem ir tik spēcīga, ka mēs pat tos tiecamies personificēt. Ikkatrs vīrietis ir savā prātā izspriedis, kāds ir viņa auto dzimums, ikkatrs mūziķis apgalvo, ka viņa instrumentiem ir dvēsele, dažiem pat tiek doti vārdi. Ikkatra sieviete ir piedzīvojusi brīdi, kad trūkst vietas jaunam apģērbam, jo ir dažas vecās drēbes, kuras nav pa spēkam izsviest laukā, jo tās taču ir tik mīļas. Šis saraksts turpinās un ir ļoti garš, jo cik cilvēku, tik fetišu. Psihologi iesaka apzināties savu pieķeršanos, atkarību no lietām un iemācīties ar tām sadzīvot, ļaut tām papildināt mūsu dzīvi. Šķiet, māksliniece H. Heinrihsone jau sen ir pieņēmusi lietu fetišu kā pašu par sevi saprotamu savas dzīves sastāvdaļu: “Es esmu dzimusi fetišiste. Jau bērnībā piešķīru priekšmetiem maģiskas īpašības, kas palīdz izdzīvot, uzmundrina vai nomierina. Uztur cerību.
Pasaule ir pilna ar lietām, kuru nozīmi nosaka mūsu attieksme pret tām. Jebkurš objekts, esot fetiša statusā, izraisa asociāciju virkni, kas ļauj domai sekot iztēlei. Tā veidojas jauni motīvi glezniecībā.”
H. Heinrihsone savos darbos kā rotaļādamās ar tēliem – rozēm, izbāžņiem, lūpām vai krūtīm, galvaskausiem kā vērotājiem –, iet laikam pa priekšu, pārsteidzot un aicinot mūs sekot, lai kļūtu par mākslinieces tēlu sistēmas–spēles dalībniekiem. “Ķermeņus un galvas, rozes un citas lietas gleznās var bezgalīgi sakārtot un pārkārtot. Tā veidojas jaunas pasaules, kur es droši jūtos, kur no darba uz darbu klejo vasaras sejas…,” tā māksliniece.
