Kultūra
Teātris un kino

“Es esmu Ieva.” Saruna ar Daugavpils teātra aktrisi Kristīni Veinšteinu 16


Kristīne Veinšteina
Kristīne Veinšteina
Foto no personiskā arhīva

Nākamnedēļ, 7. septembrī, Daugavpils teātris atklās 2018./2019. gada sezonu ar režisora Jura Joneļa jauniestudējumu “Raudupiete” Eksperimentālajā zālē. Titullomā – aktrise KRISTĪNE VEINŠTEINA.

 

Iestudējuma pamatā ir Annas Brigaderes luga “Raudupiete”, kas tapa 1914. gadā, iespaidojoties no Rūdolfa Blaumaņa 1889. gadā sarakstītās noveles ar tādu pašu nosaukumu. Abos darbos tiek pretstatīta sieviete māte un kaisles sieviete, divas dziņas, kas plosa galveno varoni. Raud­upiete ir kļuvusi par atraitni, kurai nu pašas spēkiem jārūpējas par saimniecību un vārgo dēlēnu Matīsiņu. Urdoša vēlme pēc patiesas vajadzības būt kaislīgi mīlētai aptumšo Raudupieti, un, cerot uz savu laimi, viņa ir gatava upurēt pašas dēlu, kļūstot pati par savas apmātības upuri.

Režisors Juris Jonelis vēlējies iestudēt Annas Brigaderes interpretāciju, jo viņam licies interesanti, līdzīgi kā iepriekš Daugavpils teātrī iestudētajā “Purva bridējā (–os)”, paskatīties uz Blaumani citām acīm. Anna Brigadere lugu par atraitnes apsēsto mīlestību pret jaunu puisi Kārli, atšķirībā no oriģināldarba traģiskās noveles, ir rakstījusi kā drāmu, padarot Raudupieti cilvēcīgāku un piedāvājot viņai citu finālu.

 

Kristīn, kas bija tas emocionālais mirklis, kas jūs vispār ievilka teātra pasaulē?

K. Veinšteina: Izrādē “Negaiss” režisors Mihails Mamedovs man bija iedevis Varvaras lomu, pēc kuras es tā riktīgi aizrāvos ar profesionālo teātri. Bet, runājot vispār, liela loma bija Pļaviņu kultūras nama amatieru teātra vadītājai Ainai Avenai, kura, dzirdējusi manis lasītos dzejoļus, reiz ieminējās: Kristīne, nāc pamēģini manā amatieru teātrī! Mācījos 11. klasē. Līdz tam nebiju spēlējusi pat nevienā bērnu ludziņā.

 

Pirmā satikšanās ar Brigaderi?

Pamatskolā, protams, tiku lasījusi “Dievs. Daba. Darbs”, vidusskolā – izcilās rakstnieces stāstus. Bet tā pa īstam ar Brigaderi iepazinos, kad teātrī režisors Jurijs Losjevs iestudēja “Sprīdīti”, un es palūkojos uz autores rakstīto citām acīm. Vai pamāte ir ļaunais tēls? Varbūt vienkārši mamma, kas ļoti uztraucas par saviem bērniem! Velns ne vienmēr ir tik melns, kā mālē.

 

Un satikšanās ar Blaumani?

Viens no maniem mīļākajiem rakstniekiem! Man jau skolā tik ļoti patika lasīt izcilā klasiķa noveles, ka pēc tam, studējot aktiermeistarību, izvēlējos tieši Blaumani. Viņā ir kaut kas ārkārtīgi tuvs: varbūt cilvēciskums, vienkāršība, tā duālā, nevis melnbaltā pasaule. Blaumanis manī dzīvo, sākot ar “Velniņiem” un beidzot ar “Indrāniem” un “Nāves ēnā”.

 

Izrādē “Īsa pamācība mīlēšanā” ar Paula mūziku jūs spēlējāt krodzinieka meitu Rozīti, kurai bija tas romāniņš ar studentu Teofilu. Vai “Raud­upietē” būs arī kaut kas no valšķīgās Rozītes?

Sievišķība, erotiskums… Mana Raudupiete ir sieviete, kas vēlas būt aplidota, alkst vīrieša uzmanības. Ir kaut kas viņā no Rozītes, bet lielākā mērā varbūt no “Zagļu” Majas, kura arī iemīlas vienreiz un uz visu mūžu. Mēs ar režisoru Juri Joneli tikām daudz runājuši: ko Raudupietei nozīmē mīlestība? Viņas laikos to savā veidā ietekmēja arī aprēķins, liels svars bija vecāku viedoklim, kas atšķīrās no jaunās meitenes, vēlākās Raudupietes, sajūtām.

Profesionālai aktrisei, protams, jāvar iemiesot jebko, kas dzīvē ir un nav piedzīvots, un tomēr – kur vēl bez lugas materiāla smēlāties Raudupietes emocijām?

Ak Dievs, ko tikai ikdienā nenākas dzirdēt, redzēt, uzzināt! Pērn Latvijā pazuda Ivans, mazs puika, kuru atrada mirušu. Nekad tā arī neuzzināsim līdz galam, kas notika puikas pazušanas dienā. Var jau būt, ka pie nelaimes noved nelāgu apstākļu sakritība, bet mani urda jautājums: vai ģimenē un mīlestībā laimīgai sievietei var pazust bērns? Raudupiete jau arī pati savu Matīsiņu neiemet dīķī vai akā, kā rakstīts Blaumanim. Vienkārši bērns tur iekrīt. Tas lielais akmens, ar ko viņai met, – ka redzēja notiekošo. Bet ir jau ļoti viegli cilvēku kritizēt, bet iekāp tā otra kurpēs! Raudupiete redz, kā Matīsiņš noslīkst un uz mirkli viņai iezogas prātā ļaunā doma – paldies Dievam, tā bērna vairs nebūs, bet tajā pašā brīdī virsroku gūst otrs impulss – jāskrien glābt! Taču kaut kāds netverams spēks sievieti tur, un viņa nevar pakustēties. Bet mēs neviens nekad nezinām, kāds impulss bīstamā situācijā, kad jārīkojas sekundēs, pārņemtu katru no mums. Cits skrietu glābt, cits stāvētu kā miets, nesaprazdams, kas ar viņu notiek. Un, kad atgūstas no šoka, ir sirdsapziņas pārmetumi – ārprāts! – es taču varēju ko darīt. Bet neizdarīju. Prieks, ka tuvinieku un draugu vidū man nav tipisku raudupiešu, bet sabiedrībā notiekošais liek domāt par mūsdienu raud­upietēm. Ir taču tik daudz nesaprašanos starp paaudzēm… Un neatbildēts paliek jautājums – ja Raud­upiete paspētu aizskriet līdz dīķim, vai viņa puiku izglābtu?

 

Kur ir būtiskā atšķirība starp Blaumaņa noveli un Brigaderes lugu?

Vislielākā – finālā. Blaumanis piedāvā Raudupietei aiziet bojā. Tirgus laukumā viņa pakļūst zem zirgiem, kuri sievieti samīda. Un Raudupietes nolūkotais Kārlis apprecas ar Mildu. Savukārt Brigadere piedāvā citu finālu. Kārlis, kurš nevarēja izšķirties starp Mildu un Raudupieti, atgriežas, kad Matī­siņš ir zaudēts, un nu vīrietis saprot, cik dzīvības līnija, kas satur cilvēkus kopā, un pats dzīvības diedziņš ir neizmērojami trausls.

 

Režisors sacījis, ka iestudējumā “Raudupiete” galvenais motīvs ir likteņa jautājums un katra personīga tā ietekmēšana, kā arī tas, cik lielu lomu spēlē sabiedrība, kad cilvēkam ir jāpieņem lēmums. Kā domājat jūs – vai cilvēks spēj ietekmēt savu likteni?

Mēs katrs piedzimstam ar noteiktu sirdī ierakstītu vēsti. Un tās lietas, kas mums lemtas, arī paveicam. Agrāk vai vēlāk, tas gan atkarīgs no katra paša. Reizēm var iet pret liktenī vai zvaigznēs rakstīto, un tad tev nolemto paveiksi vēlāk. Bet katram mums uz šīs zemes ir savas paveicamās lietas. Vienīgi paši liekam šķēršļus vai arī nogludinām to taciņu. Liktenis nav ne labs, ne ļauns, tas vienkārši jāpieņem.

 

Kas pašai bijis visskaistākais, ko piedāvājis liktenis?

Protams, abi mani bērni, mana meita un dēls! Tā ir viena no burvīgākajām dāvanām, kas pasaulē sievietei vien var būt. Brīžiem bērni cieš, ka mammai visu laiku jābūt darbiņā, bet es priecājos par vasaras laiku, kas aktieriem paiet tādā vieglā tonusiņā, vismaz mūsu teātrī, kur aktieris nav tik noslogots kā Rīgā, vari atrast līdzsvaru starp darbu un ģimeni.

 

Un kā ar sabiedrību – vai citu viedoklis var būt viens no kritērijiem kāda lēmuma pieņemšanā?

Jaunībā gribas visu pagūt, visu izdarīt, būt labam visiem. Pakausī dun: ko par manu rīcību teiks viens vai otrs? Kā izskatīšos? Bet ceru, ka man jau tuvojas tas viedums, apziņa, ka svarīgākais nav sabiedrības viedoklis, bet tas, kā savu rīcību vērtēju pati. Man patīk kādreiz Gunāra Cilinska teiktais: katram ir svarīgi atrast pasaulē tikai trīs cilvēkus, kuru viedoklis tev ir būtisks, bet visu pārējo runātais jāprot laist gar ausi. Svarīgākais esot ieklausīties sevī. Jo cilvēkiem ir visādi nodomi, nekad nevari zināt, kurš ko saka labu, kurš – sliktu nodomu vadīts. To tu iemācies vērtēt tikai ar gadiem.

 

Drīz būs divdesmit gadi, kopš esat teātrī. Esat gandarīta par izvēli?

Kādu brīdi strādāju arī skolā, un tad bija jāizšķiras. Izvēlējos teātri un neesmu to nožēlojusi nevienu dienu. Tā ir tik kolosāla pasaule, iespēja izdzīvot citu dzīves, paskatīties uz problēmām no malas, varbūt ko atrast pašai priekš sevis. Lai gan arī skolotāja darbs ir gana radošs – jāspēj bērnus ieinteresēt un aizraut tāpat kā skatītājus teātrī.

 

Uz kuru izrādi, kur pati spēlējat, jūs vestu lielos skolas bērnus?

Noteikti uz “Purva bridēju (–iem)”, “Jubileju 98”. Žēl, ka repertuārā vairs nav “Svešie svētki”, izrāde, kura ļāva palūkoties it kā no malas, kā mēs te Latvijā dzīvojam. Un varbūt nemaz nav vērts braukt uz Angliju?

 

Raudupiete jums būs jau piektā sadarbība ar režisoru Juri Joneli. Pie kuriem režisoriem viņš pieder – pie tiem, kas skatuves māksliniekus mīca kā mālus savām idejām, vai dod iespēju aktierim nākt arī ar savu pienesumu?

Drīzāk pie otrajiem. Forši, ka režisors uzklausa arī aktieri. Tie iestudētāji, kas sadarbojas gan ar aktieriem, gan scenogrāfiem, gan kostīmu māksliniekiem, ir ļoti lieli ieguvēji, jo izrāde tad top dzīvāka, īstāka un patiesāka.

 

Un kas ir jūsu pienesums “Raudupietē”?

Izrādes finālā Raud­upietes skatiens – caururbjošs kā šujmašīnai, skrejošs acu skatiens, ar kuru viņa it kā vēlreiz pāršuj savu dzīves deķi. Sākot no mirkļa, kad šķiet – dzīve aizgājusi greizi… Bet viņa var izkāpt no nepareizās dzīves upes un pateikt – “Es esmu Ieva! Ieva Raudupiete.” Man patīk, ka režisors atstājis Raudupietei Brigaderes doto vārdu Ieva. Varbūt pēc visa pārdzīvotā mana Raudupiete varētu sākt visu no gala? Izvēlēties citu ceļu? Varbūt aiziet bojā… Bet varbūt viņa varētu izvēlēties arī pavisam ko citu – neiekāpt greizi aiznesušajā upē, bet iet pa lielceļu?

 

Un kā kostīmu māk­sliniece Marija Rozīte-Vītola Ievu Raudupieti tērpusi?

Kā ļoti skaistu dāmu mūsdienīgā ģērbā. Kā paši smejam – līdzīgā stilā kā amerikāņu aktrisei Anželai Deivisai. Mazliet uz to pusi.

 

Daugavpils teātra iestudējums “Raudupiete”

Režisors Juris Jonelis, scenogrāfs Krišjānis Elviks, kostīmu māksliniece Marija Rozīte-Vītola, horeogrāfs Kārlis Božs, gaismu mākslinieks Sergejs Vasiļjevs.

Lomās: Vadims Bogdanovs (Kārlis), Emīls Gailums, Ritvars Gailums, Egils Viļumovs, Zanda Mankopa u.c.

Tuvākā izrāde – 8. septembrī.

 

Kristīne Veinšteina

Dzimusi 1979. gadā Pļaviņās.

2003. gadā absolvējusi Valentīna Maculēviča teātra studiju Daugavpilī.

1999. gadā kļuvusi par Daugavpils teātra aktrisi.

Ievērojamākās lomas izrādēs: Šarlote Brontē “Džeina Eira”, Justīne Kļava “Lutišķi. Simtgade”, Patrīcija Kovaņska “Cilvēks parastais”, Justīne Kļava “Jubileja 98”, Rūdolfs Blaumanis “Purva bridējs (–i)”.

LA.lv