Es esmu te. Un arī tu. Iespaidi par mūsdienu dejas lielkoncertu 1
KATRĪNA ANTONOVA
Ķīpsalas izstāžu halles gaitenis otrdienas, 7. jūlija, pēcpusdienā atgādināja bišu spietu, bet – modernu, tā nav ierastā kustība tautas tērpos un pastalās. Melnbalti un krāsaini, rakstaini kostīmi, katrs savai dejai un stāstam piemeklēts, neordināras galvas rotas, basas kājas vai sporta apavi. Divi tūkstoši mūsdienu dejas pratēju, vijoties un mainoties, kāps uz deju grīdas un izstāstīs stāstu. Klāt ir mūsdienu deju lielkoncerts, pirmais Latvijā, kurš, tāpat kā mediju un interneta laikmets, droši, nedaudz nekaunīgi visiem saka: “Te mē es@m!”
Lielkoncerts atšķiras no pārējām svētku norisēm ne vien ar ārējo formu, bet ar visu māksliniecisko uzstādījumu.
Mākslinieciskā vadītāja Edīte Ābeltiņa, sadarbojoties ar režisoru Valteru Sīli un dramaturgu Jāni Balodi, caur dejotāju ķermeņiem pratusi iznest ideju par tehnoloģiju lielo ietekmi uz mūsdienu cilvēkiem. Komanda radījusi neparasti mūsdienīgu priekšnesumu sakopojumu, izmantojot tradicionālajiem svētkiem neraksturīgu mūziku, gaismas un dejas paņēmienus. Dejotājas Marija Streņģe un Krista Kristiāna Kozure no E. Ābeltiņas vadītajām “Burām” ir pārliecinātas, ka stāsts uzrunā un veiksmīgi sasniedz kā jauniešus, tā vecākas paaudzes cilvēkus, ideja ir oriģināla un nebijusi. Tas, ka uzvedums kopējā svētku estētikā šķietami neiekļaujas, meitenēm šķiet tā veiksmes atslēga.
Kad zālē nodziest gaisma, var sajust maģiju. Dejotāji parādās un pazūd, atstājot uz deju grīdas pilnīgu atdevi un emocijas. Smagie mēģinājumi atmaksājās, uz skatuves bija drošības sajūta un nebija nekādu “mudžekļu”, priecājas Kristaps Gailums un Andris Romanovs no Madonas mūsdienu deju kolektīva “Aliens”. Katra deja ir kā atsevišķa rindkopa kopējā autordarbā. Lieluzveduma iekšējā dramaturģija ir skaidri jūtama un nolasāma. Ja koncerta sākums ir izteikti digitāli vērsts un apspēlē īsziņu sarakstes, datorkomunikāciju, interneta neierobežotās iespējas, visā lielās halles augstumā redzams grafisks pilsētvides fons, video projekciju formātā pa to slīd imitēti datora klikšķi un ziņas, tad pakāpeniski atmosfēra mainās, stāsts pagriežas. Grupa “Instrumenti” ienes deju laukumā otro elpu. Kā skatītājam visu šo laiku tev nav bijis sava realitātes pamata zem kājām. Tu kopā ar koncerta dalībniekiem esi eksistējis virtuāli. Un palēnām, palēnām atgriežas sajūta, ka neesi viens, tu esi tīklā, tu, gluži kā vēsta svētku moto – pats un līdzi skani.
M. Streņģe koncerta fināla sajūtas raksturo kā milzu saviļņojumu un labi padarīta darba sajūtu. “Deju laukumā atrados daudz, dejoju piecas dejas. Sajūtas neaprakstāmas, jutos ļoti lepna,” iespaidos dalās Linda Zalāne no Valmieras kolektīva “Flash”. Linda, tāpat kā pārējie dalībnieki, gaida vakaru, kad varēs lielkoncertu izdejot vēlreiz. Un vajag. Vajag dejot! Satikties! Vajag satikties realitātē!
