Foto – Jānis Indāns

“es esmu vaļā”
 0

Dzejniece Ērika Bērziņa (1977) dzimusi Rīgā. Ieguvusi humanitāro zinātņu bakalaura (1999) un maģistra (2001) grādu, studējusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātes doktorantūrā.

Reklāma
Reklāma
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Lasīt citas ziņas

Dzejoļi kopš 2001. gada publicēti dažādos latviešu periodiskajos izdevumos un elektroniskajos medijos. Pirmais dzejoļu krājums “Ziemeļu lapsa” iznācis 2006. gadā. Organizējusi netradicionālus starpdisciplinārus kultūras pasākumus, kā arī iesaistījusies mākslas un literatūras projektu īstenošanā. Pie pēdējiem jāmin Dzejas likums, kas 2006. gadā Dzejas dienu ietvaros ar tābrīža Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas atbalstu tika nolasīts Rīgas pilī. Kopš 2004. gada Dzejas dienu pasākuma “Ceļojums ar dzejniekiem” kuratore. Darbojusies Latvijas Literatūras gada balvas ekspertu komisijā, raksta literatūrkritiskus rakstus. Piedalījusies vairākos starptautiskos festivālos – Dornbirnē (Austrija, 2004), Salermo (Itālija, 2005) u. c. Ērikas Bērziņas dzeja angļu valodā publicēta jauno dzejnieku antoloģijā “Bridges” (2007). Patlaban top otrais dzejoļu krājums “Ardievas bohēmai”.

– Vai dzeja ir darbs vai dvēseles stāvoklis?


CITI ŠOBRĪD LASA

Ē. Bērziņa: – Noteikti ne darbs, jo tikai tad, kad tevī ir īpašas vibrācijas, īpašs dvēseles skanējums jeb stāvoklis, iespējams saklausīt vārdus, kurus pierakstot top tas, ko dēvē par dzeju. Vismaz ar mani notiek tā. Es nespēju tā vienkārši apsēsties pie galda un strādāt pie dzejoļu rakstīšanas. Tas ir maģisks process. Un man atliek tikai ļauties vārdiem, kuri ieskanas manī…

– “Ceļojums ar dzejniekiem” kļuvis par iecienītu Dzejas dienu sastāvdaļu. Kuras pašai mīļākās pastaigu takas?


– Nu jau gandrīz desmit gadus dzīvoju Āgenskalnā un esmu kļuvusi par īstu Pārdaugavas patrioti. Tā kā šobrīd mājās auklēju divus mēnešus veco dēliņu Hardiju, tad galvenās pastaigu vietas ir pa Pārdaugavu – visbiežāk pretī lielajai māsai Alisei uz bērnudārzu. Mums patīk Dzegužkalns, vecie kapi pie Mārtiņa baznīcas, Pārdaugavas miers un klusums.

– Kura ir mīļākā ar bērniem kopā lasāmā grāmata un kādēļ?


– Ar piecgadnieci Alisi esam lasījušas daudz bērnu grāmatu. Šobrīd kopā lasām Laimas Kotas jauno grāmatu “Matilde un Terēze jeb Kā būt Te, Tur un Citur”. Mums abām ļoti patīk Ineses Zanderes dzejoļi. Alise daudzus jau zina no galvas. Dzejoļu skaitīšanā ir kas maģisks – šie ritmiskie vārdi harmonizē, nomierina, rada pat tādu kā drošības sajūtu. Mēs ar meitu arī daudz dziedam un izdomājam savas dziesmas un dzejoļus. Rakstīt dzejoļus bērniem vēl neesmu sākusi, bet varbūt reiz tas, ko diendienā izspēlējam kā jokus un jautras vārdu spēles, pārtaps arī dzejoļu krājumā pašiem mazākajiem.

No cikla 
”Vēstules pagātnes rēgiem”


apklusini dvēseli

nomierini sirds balsi

ledus drīz būs izkusis

es esmu vaļā

visas dzīvību

apliecinošās sistēmas

darbojas labi

ķermenis silts kā dūnu sega

un istabā vienmēr ir kāds

Kuldīgas iela smaida man pretī

Hāmaņa iela smīn

suņi un kaķi trako aiz laimes

tikai vecā Antoņina

katru dienu sēž savā vietā

un novēro mūs

viņa sapņo par mazdēlu Pēterburgā

to, kurš jau sen aizbrauca prom

kad viņa aizgāja

kāds bija paņēmis veco krēslu

aizvilcis tumšo aizkaru logam

noslaucījis lieveni

tagad tikai viņas mazliet trakais dēls

viens pats istabā klausās radio

tumsā mēģina saskatīt kaut ko

saskalda malku un aizmieg

Divas pamatkrāsas


visas manas jutekliskākās maņas

iemidzinātas

senlaicīgā dīvānā zelta diegiem iešūtas

te ir tik ērti atbalstīt galvu

dēļu grīdas šķirbās smiltis no jūras

zelta vannā tek tikai auksts ūdens

aizkaru vietā nav pat avīzes

kaimiņi no pretējās mājas

izspēlē meksikāņu cienīgas traģēdijas

mana iedomātā pasaule

ir primitīva līdz riebumam

jo tu tāpat redzi man cauri

viena pati cīnos ar tumsu

ar dīvaino troksni ausīs

dzīve padara skarbu

ir tikai divas pamatkrāsas –

degoša uguns un ogle

Ikdienišķi motīvi


un tā nu es dzīvoju pa bērnu

rotaļlaukumiem

man somiņā vienmēr

pakusis čupa čups

un plastmasas princeses

rozā ar mākslīgo zeltu

mammu, uzēd zupiņu

mammu, iedzer vīniņu

mammu, aizej uzpīpēt

(audzinātāja teica, ka vannas istabā

pīpēt nedrīkst!)

mammu, iedod man savu galvu

tie ir mani mati

tas ir mans tētis

savas dzīves tev nav

Ardievas bohēmai


mēs paliekam pilsētā

tur, kur ir jūra

upes ir mūsu ielas

un sarkanās magones

sadeg kā laternas tumsā

viņa aizlienētās kurpēs

un kleitā par pāris latiem

(arī pērļu virtene nav īsta)

izstaro apbrīnojamu eleganci

mēs tiekamies bieži

pilsētas tumsā

no lētajām cigaretēm

mute kļūst rūgta

plastmasas glāzītē

vēl nedaudz vīna

no rīta

nakts apdullināta

prom aiziet viņa

tā ko nekad vairs

nesatikšu