Mobilā versija
Brīdinājums -1.1°C
Īrisa, Irīda, Airisa
Svētdiena, 22. oktobris, 2017
8. janvāris, 2016
Drukāt

Uldis Šmits: Gads pēc uzbrukuma “Charlie Hebdo”

Foto: LETA/EPAFoto: LETA/EPA

People hold a candle light vigil as thousands gather silently on 'Place de la Republique' in central Paris hours after the attack by masked gunmen on the 'Charlie Hebdo' headquarters in Paris, France, 07 January 2015. According to news reports, 12 people have been killed in a shooting attack on the French satirical magazine Charlie Hebdo in Paris earlier the same day.

Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē bija tikko sākusies, kad pērn janvārī pasauli aplidoja ziņa par Parīzē satīriskā nedēļraksta “Charlie Hebdo” redakcijā notikušo iebrukumu un divpadsmit cilvēku nogalināšanu. Atriebībā par pravieša Muhameda attēlojumu karikatūrās. Dažas dienas vēlāk tika publiskots ES kultūras ministru paziņojums (Latvijas ministres Daces Melbārdes iniciatīva, kā bija rakstīts): “Mums, Eiropas Savienības kultūras ministriem, nav pieņemami teroristu centieni uzspiest mums savus standartus.” Šajā izteiksmes brīvībai veltītajā paziņojumā, starp citu, varējām lasīt, ka “kopš neatminamiem laikiem māksla ir iedvesmojusi uz pārdomām, raisot jaunas idejas” un ka “tieši izteiksmes brīvība daudzveidīgas kultūras vidē pārvērš šīs idejas jēgpilnā dialogā”.

Nebija precizēts, kas jāsaprot ar “daudzveidīgas kultūras vidi” un vai tā būtu atsauce uz t. s. multikulturālismu, kurā kultūras jēdziens bieži ir reducēts līdz reliģisko dogmu līmenim. Arī Parīzes slaktiņus 2015. gada 7. janvārī un 13. novembrī sarīkojušie teroristi bija pārliecināti, ka viņi pārstāv un aizstāv zināmu “kultūru”. Bet ar to nekāds “jēgpilns dialogs” nesanāks.

Savukārt skandalozais “Charlie Hebdo”, vai tas kādam patīk vai ne, ir Eiropas kultūras un pat kultūras mantojuma sastāvdaļa, jo iemieso samērā izplatītu filozofisku skatījumu, saskaņā ar kuru neviens un nekas nav ārpus kritikas vai izzobošanas, ciktāl to atļauj likums. “Charlie Hebdo” ir provocējošs, nereti pārkāpj labas gaumes robežas, taču plašu starptautisku ievērību guva vien pēc pagājušā gada 7. janvāra un 11. janvārī notikušajām solidaritātes manifestācijām, kas nosodīja terorismu un izteica atbalstu preses brīvībai. Tobrīd neskaitāmi daudz cilvēku visā pasaulē pieteicās būt par Čārliju – arī tie, kas satīrisko nedēļrakstu ne reizi mūžā nebija lasījuši. Politiķi tomēr drīz aptvēra, ka iejusties Čārlija ādā nemaz nav tik izdevīgi. Saukli “Je suis Charlie” izgudroja un tviterī pirmais palaida žurnāla “Stylist” mākslinieciskais redaktors un mūzikas dzīves apskatnieks Joahims Ronsēns. Tā bija gluži personiska spontāna emociju izpausme, kā viņš nesen apgalvoja intervijā interneta izdevumam “Le Huffington Post”, bet saukļa lietojums drīz ieguva globālus mērogus, un galu galā tas, politiski novazāts, izrādījās sabiedrību vairāk šķeļošs nekā vienojošs. Autora vienkāršais personiskais vēstījums – “es nebaidos” – palika īsti neuztverts.

Pēc asiņainā 13. novembra radās dažādas variācijas par tēmu, teiksim, “Es esmu terasē”, proti, sēžu pie restorāna galdiņa, tāpēc varu kļūt par islāmistu radikāļu mērķi. Franči ir izdomas bagāti… Tikmēr, kultūras ministru pagājušā gada paziņojuma vārdiem, “teroristu centieni uzspiest mums savus standartus” turpinās arī Vācijā, jo Vecgada vakarā notikušos masveida seksuālās agresijas un laupīšanas aktus grūti nosaukt citādi. Turklāt mediji, kas naski klupa virsū Alvim Hermanim par viņa uzdrīkstēšanos kritizēt migrantus piesaistošo Vācijas atvērto durvju politiku, ieturēja teatrāli garu pauzi, iekams par agresijas uzliesmojumu vispār informēja. Daža laba amatpersona ir ieteikusi vācietēm izturēties prātīgi un piedienīgi – tātad savā ziņā pielāgoties “standartiem”. Cerams, ka viņas to nedarīs, bet nākamajā mēnesī pavēstīs: “Es esmu Ķelnes karnevālā.”

Pievienot komentāru

Monika Zīle: Vērtīgs ceļa spieķis (1)Vai tiešām pienācis laiks saprast, ka nav tādas profesijas, kas garantē palikšanu izvēlētajā nodarbē līdz pensijai?
Uldis Šmits: Bet igauņi...Labāk pieaicināt pāris tūkstošus lietpratēju prioritārā nozarē nekā padarīt visu ekonomiku atkarīgu no viesstrādniekiem
Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Aizbērt Daugavu!

Lai atslogotu satiksmi pār tiltiem, Rīgas pilsētas arhitekts Gvido Princis rosinājis izskatīt ideju par prāmju un laivu satiksmi Daugavas šķērsošanai.

Vai piekrītat apgalvojumam, ka vīriešiem pēc 40 gadiem jālieto steroīdi?
Monika Zīle: Garā mēle un īsās rokas (5)Kuplo ģimeņu ieguvums no demogrāfijas veicināšanai piešķirtajiem miljoniem pagaidām neskaidrs
Māris Antonevičs: "Jaunās sejas" gaidotIzmaiņas mediju uzburtajā pasaules kārtībā – izrādās, ka jauni, spilgti līderi ne vienmēr ir liberāli.
Draugiem Facebook Twitter Google+