Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
6. janvāris, 2015
Drukāt

Diāna Jance: Es gribētu rakstīt…

Jance

Diāna Jance

Šodien ir Zvaigznes diena, Treju ķēniņu diena, un visā kristīgajā pasaulē cilvēkiem labs prāts.

Es būtu gribējusi rakstīt, ka 2014. gads ir noslēdzies, un mēs Latvijā esam darījuši dvēseliski bagātākus gan paši sevi, gan daudzus mūsu viesus. Būtu gribējusi rakstīt arī par to, cik mūsu neatkarīgā valsts, latviešu kultūra, valoda ir stipra un visā pasaulē godāta. Es gribētu rakstīt arī par tiem iebraucējiem, kuri izvēlas Latviju par savām un savas ģimenes mājām, kuri vēlas iepazīt un turpināt caur Latviju gadsimtos paustās Eiropas kultūras vērtības. Gribētu rakstīt par to, ka manā dzimtajā pilsētā Jūrmalā arī jaunuzceltās ēkas pēc gadiem kļūs par kultūras mantojumu. Es gribētu rakstīt, ka rīt lielā daļā pasaules svinēs pareizticīgo Ziemassvētkus, un visi kari ir apstājušies. Pavisam. Bet izrādās, ka patiesībā es, naiva optimisma pārņemta, tikai sapņoju. Patiesībā notiek kas pavisam cits.

Pavisam nesen bija Ziemassvētku vakars. Pasaulē daudzi savā ikdienas skrējienā apstājās un domāja par Ziemassvētku vēsti. Daudzās zemēs veikali bija slēgti, un pat vilcieni bija beiguši savus braucienus. Bija iestājies Ziemassvētku miers. Māju logos atspīdēja svecīšu liesmiņas, un brīdi pa brīdim skanēja skaņas no sensenās dziesmas “Klusa nakts, svēta nakts”. Mana Jūrmalas kaimiņiene mijkrēslī izgāja pagalmā aizdegt sveci – ģimenes un garāmgājēju priekam. Pēkšņi no blakus augošā ābeļdārza atskanēja skaļi lamuvārdi un dobji āmura sitieni. Tieši tajā brīdī kaimiņu vecā ābeļdārza zemē ieblieza plakātu “Šeit top viesu nams”. Parasti tas nozīmē tā dēvēto mazstāvu daudzdzīvokļu namu, kurš agresīvi iestiepjas pa pilnīgi visu tam atvēlēto laukumu. Pašlaik uz zemesgabala atrodas maza koka mājiņa, līdzīga daudziem Jūrmalas gadsimtu vecajiem namiņiem.

Mana kaimiņiene, starp citu, ir krieviete. Reizēm mēs pat sarunājamies krieviski, taču viņa ir īsta Jūrmalas patriote un kultūras mantojuma aizstāve. Pie viņas mājas svētku reizēs plīvo neatkarīgās Latvijas karogs. Un viņa, kura varētu būt arī pareizticīgā, zina, ko nozīmē Dieva doti Ziemassvētki. Domāju, ka daudzi Latvijā svin gan 24. decembra, gan 7. janvāra vakarus.

Dobjie āmura klaudzieni ir apliecinājums klusai okupācijai, kas netiek pārtraukta pat Ziemassvētku vakarā. Tā ir tāda maigā vara, ko pirmais apzīmēja Hārvardas profesors Džo­zefs Najs. Tāds mūsdienu karš, kura laikā zūd vērtības, kuras daudziem nemaz nav tik nozīmīgas. Ir gan kritušie, gan uzvarētāji. Kādēļ lai uztrauktos par pāris priedēm un vecām koka būdām, ja to vietā var uzcelt mājas, visas gandrīz vienādas, pēc kaut kāda stikla un betona bezpersoniskā ģīmja līdzības? Reizēm liekas, ka namu projektētāji un attīstītāji nemaz nenojauš, kurai pilsētai un valstij jaunbūves būs īsti domātas un kādā vietā tās uzbūvēs. Tāpat kā iebraucēji nemaz nenojauš, ka vietējiem ir sava saziņas un kultūras valoda, savi, neatkarīgas valsts likumi. Pasaulē taču notiek daudz svarīgākas lietas, par kurām vajadzētu uztraukties.

Esmu dzirdējusi, ka daudzi Jūrmalas jaunbūves sauc par “stikla geto”. Un tā jau arī ir, pie vārtiem ir sargbūdas un metālā kaltie sētu posmi ir ar asiem pīķiem. Tā nepavisam nav klusās Jūrmalas koka arhitektūras valoda. Iebraucēji, uzturēšanās atļauju pircēji, no kaut kā ļoti baidās. Brīžiem man viņu ir žēl. Es ļoti ceru, ka viņi apjautīs, ka šeit nav bīstama Maskavas nomale. Bet varbūt kopā ar iebraucējiem ir atbraukuši arī tie, no kā viņi baidās? Varbūt tāpēc, ka baidās, iebraucēji brīžiem uzvedas tik agresīvi?

Es gribētu rakstīt par to, ka 2015. gads nesīs mieru. 2014. gadā tika salauztas tik daudzas dzīves un iznīcinātas ēkas. 2015. gadam būtu jābūt citādam. Bet mums, visiem Latvijas iedzīvotājiem, nav vērts un nav tiesību tēlot lētticību. Šī ir mūsu vienīgā Latvija, visiem kopā aizsargājama un kopjama.

Es gribētu satikt mūsu jaunos kaimiņus, kuri vēlētos kopt aizaugušo ābeļdārzu. Varbūt mēs sarunāsimies arī krieviski, bet viņi cienīs Latvijas kultūru, tradīcijas, likumus un mācīsies latviešu valodu. Un es ceru, ka viņu jaunā māja būs celta Jūrmalas koka arhitektūras stilā un mēs ar to leposimies. Un mēs klusi sveiksim viens otru Ziemassvētkos. Bez āmura klaudzienu dobjās skaņas.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+