Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
12. augusts, 2014
Drukāt

“es gribu būt Tā Kunga eņģelis”

Foto - Rita KočmarjovaFoto - Rita Kočmarjova

Linda Kilevica (1970) dzimusi Rīgā. Beigusi Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultāti latviešu valodas un literatūras specialitātē (1993), ieguvusi filoloģijas zinātņu doktora grādu literatūrzinātnē (1999). Strādā novada laikrak­stā “Latgales Laiks” Daugavpilī, galvenās redaktores vietniece.

Iznākušas divas dzejas grāmatas “Es elpoju tevi” (1994) un “Parīzē šorīt līst” (2007). Publicējusies Daugavpils un Daugavpils novada ikgadējā kopkrājumā “Dzejas dienas”, ir šī izdevuma latviešu tekstu redaktore.

– Esat mazrakstītāja. Kāda ir dzejoļu atnākšana – spilgti uzplaiksnījumi, kas jāpieraksta; idejas, kas jāie­tver poētiskos tēlos, vai kā citādi?


– Dzejoļi nāk pa daļām. Reizēm atnāk kāda sajūta, tēls vai doma. Ar to ir jāstrādā, dzejolis ir jārada. Emocijas piemīt visiem cilvēkiem, ar tām ir par maz, lai uzrakstītu ko oriģinālu. Pasaulē nav tik daudz koku, lai pietiktu papīra sliktiem dzejoļiem.

– Kurš latviešu dzejnieka dzejolis – vai cits literārs notikums – jūs pēdējā laikā īpaši uzrunājis un kādēļ?


– Gaiķu Māra publikācijā portālā “satori.lv” dzejolis: “kamēr debesu ceplī pasaka atdziest / mirst mana dzeju dodošā pasaku govs”. Patiesībā tieši šīs divas rindas. Jo ikvienu jau uzrunā tikai tas, kurā viņš atpazīst sevi.

– Promocijas darbu veltījāt Akuratera dramaturģijai, esat strādājusi teātrī, rakstījusi arī tekstus dramatizētiem uzvedumiem. Kas saista dramaturģijā, teātrī?


– Teātri iemīlēju bērnībā, iespējams, tāpēc ka pašai patika pabūt izdomātās pasaulēs. Vēlāk saistīja dramaturģija kā izpētes objekts, sāku arī nodarboties ar teātra kritiku. Grūti ir izskaidrot mīlestību, tā vienkārši pastāv. Šobrīd arī darbojos Daugavpils novada amatierteātrī “Trešais variants”. Lomas ir iespēja mērķtiecīgi strādāt ar sevi un gūt lielu gandarījumu no ansambļa kopīgā darba.

***

mans mīļais staigā kā kaķis

tikai tumsā basām un klusām kājām

saule iekrīt aiz pamales

visiem skauģiem kā akmens rīklē

aizturu elpu

apstājas vējš

diena atnāk

pa neaizbirušām kaķpēdiņām

***

viņi pabeidz viens otra domas

glāstus un aizlauztas šokolādes

smejas par muļķīgu kaķa bildi uz krūzītes

un nēsā matos viens otra smaržas

viņi uzmeklē sīkās plaisiņas

uzliek tur rokas

līdz viss ir gluds un aizmirsts

viņi uzmeklē dziļās rētas

lai atcerētos un mestu līkumu

viņi ir radījuši viens otru

un pārsteigtais Dievs dodas pārbaudīt

vai tik Ēdenes vārti joprojām ir labi aizslēgti

***

es gribu būt Tā Kunga eņģelis kuru visi pazīst

jo viņam par patvaļību anulēja dzīvesvietas deklarāciju

nevaru sagaidīt taisnīgo tiesu un iešu ka pati ar visu

kas gadās pa rokai un visu kas neturas sirdī iekšā

savārījies biezs un karsts iešu aci pret aci un zobu pret zobu

un kad mani par to metīs lejā lidošu un slavēšu zemi

apsegšos ar bedri un beidzot iemigšu laimīga

***

kas ir otrā pusē vārdiem

un kur tie paliek kad sākas aptumsums

paisums un bēgums reizē iztukšo acis

pilnvārdu aptumsums

neejiet otrā pusē

tur kur var dabūt dzejoļus

***

tango par melnajām acīm

smaržo izmircis soliņš

viņš klausās uz priekšu saliecies

rokas tur lietussargu kā neiemestu vēstuli

tikai mugura nodod dziesma ir smaga

mati vēl nesirmo labi gēni un nejauks raksturs

labākie sargi pret novecošanu

tikai mugura nodod dziesma ir rūgta

atmiņas vasaras lietū tik ātri bojājas

***

pīlādži esot jānomērcē

lai iziet laukā rūgtums

saldās ogas arvien tiek citiem

man – tikai pīlādžu ūdens

rūgtā dzira un sauja gružu

arī pa sīkam kukainītim

vēl izskalot bļodu no smiltīm

un satumstot nolikt vecajā vietā

zem pīlādžkoka

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un KalniņuDiriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+