Kultūra
Mūzika

“Jevropejec” krievu tusiņā. Intars Busulis par karjeru kaimiņvalstī 16


Intars Busulis
Intars Busulis
Foto – Karīna Miezāja

“Nevajag izlikties, ka mūsu sabiedrība nebūtu sadalīta divās daļās. Es vēlos uzrunāt visus, un ceru, ka man izdodas,” teic populārais latviešu dziedātājs Intars Busulis. Viņa tikko iznākušā albuma “Nākamā pietura” prezentācijas koncerti, kas sāksies šonedēļ, un papildkoncerti ir teju izpārdoti, un drīzumā albums tiks izdots arī krievu valodā.

Intar, tavs veikums ir ne tikai ārkārtīgi populārs dzimtenē, tu, puisis no Talsiem, esi arī celmlauzis vērienīgajos Krievijas šovos – nule tiki līdz pusfinālam šovā “Golos” – “The Voice” Krievijas versijā –, iejūsmināji “Toč v Toč” (“Mats matā”) skatītājus – un turpini koncertējot lauzt ceļu tālāk NVS valstu virzienā. Cik šāda notikumu gaita bija mērķtiecīga?

I. Busulis: Tas, ka esam tur, kur esam, nudien ir veiksmes stāsts. Svarīgi gan tas, ka neesmu “es”, bet esam “mēs” – “deBusul Music” menedžments, mūziķis un komponists Kārlis Lācis, Gints Pabērzs, Kaspars Zemītis, Edvīns Ozols, Kaspars Grigalis un citi. Protams, mums noveicās! Satikām īstos cilvēkus, veicās iekļūt “Golos” konkursā, kur iepazinos ar Krievijas Pirmā kanāla cilvēkiem, režisoriem un tiku tālāk uz “Toč v Toč” (“Mats matā”)”. Lai tiktu līdz “Golos” pusfinālam, protams, ar veiksmi vien nepietika, bija arī jāuzdzied, jāpacīnās.

Varbūt tava draudzība ar Krievijas estrādē ieredzēto Laimu Vaikuli spēlējusi kādu lomu? Alla Pugačova esot noskatījusies tavu koncertu Dzintaros līdz pašām beigām.

Jā, visu cieņu. Parasti tādi cilvēki iet prom pēc pirmās daļas. Pēc tam viņa pienāca man klāt aizskatuvē, atvadījās. Esam tikušies vairākkārt, pieklājīgi sveicināmies. Bet patiesībā mans stāsts ir nejaušību pilns, un, jā, – netieši saistīts ar Maestro vārdu. Krievijas producenti bija ieradušies Rīgā, lai Latvijas Radio 1. studijā mēģinātu dziedoņa Metodija Bužora dziesmu kopā ar Raimondu Paulu, bet mans mēģinājums kopā ar Latvijas Radio bigbendu iegadījās turpat, mirkli agrāk. Dziedāju Jevtušenko dziesmas, gatavojāmies kārtējam koncertam. Iepazināmies, sākām sarakstīties, viņi “uz duročku” aizpildīja “Golos” anketu. Sekoja kārta pēc kārtas, “aklās” noklausīšanās. Tu stāvi un dziedi, gaismas apspīdēts, bet žūriju – neredzi. Tur jau arī nesēž Agutins, Pelageja, bet ir cilvēki no Holandes, Krievijas. Trīs kārtās izvēlējās 50 no 30 000 pretendentu pieteikumiem. Līdz pusfinālam starp tiem astoņiem pārējiem kaut kā aizgāju. Nemaz nav slikti.

Izjuti īpašu attieksmi tādēļ, ka esi tāds baltais zvirbulis no Latvijas?

Neviens tur mani par fašistu nesauca, neteica arī – ei, tu, jevropejec! Esmu dziedājis arī Kremlī, daudzreiz uzstājies kopā ar Jeļeņu Vaengu, bet nekad neko nievājošu neesmu jutis. Vienreiz taksists, uzbeks, pajautāja, kāpēc tur, Tallinā, mēs esot Aļošas pieminekli novākuši. Skaidroju, ka tā tomēr Igaunija. Jā, Krievijā informācija par mums un arī viņu pašu notikumiem ir diezgan sekla. Es jūtos kā patiesības nesējs. Piemēram, bija kolēģi, maskavieši, kuri pat nezināja, ka Maskavā noticis pretkorupcijas mītiņš. Tad nu es stāstu. Viņi man saka – mēs te mierīgi dzīvojam, informāciju mums pienes, bet tad ierodies tu ar savu patiesību un sačakarē mums karmu.

Kā izturies pret naivo saukli, ka mūzikai nav nacionalitātes, robežu, politiska konteksta?

Es tam patiešām ticu. Man kā latvietim no Latvijas ir dīvaini būt šobrīd vienīgajam cilvēkam no Eiropas, kurš dzied kopā ar Krievijas izpildītājiem. Brīžiem ir sajūta, ka esmu tāds kā amortizators – miera nesējs. Labi, uz Krimu es nebrauktu. Bet arī karā neiesaistītos – negribu darīt neko sliktu. Cenšos Krievijā mainīt domas par mums, lai saprot, ka viņus televizors čakarē. Es nāku ar mīlestības vēsti – skaistā tīrā uzvalkā, baltā kreklā.

Valstī, kurā dzīvo vairāk nekā 120 miljoni iedzīvotāju, arī mākslinieku honorāri, salīdzinājumā ar Latviju, ir krietni krāšņāki…

Teiksim tā, maizi pērkam no Latvijā sapelnītās naudas, jo šeit mūsu darbošanās ir daudz plašāka. Tur, Austrumu pusē, vēl esam tikai pašā ceļa sākumā. Protams, cenšamies iet tālāk, cilvēki mūs gaida, raksta man vēstules. Protams, tur darboties nav vienkārši – jāmeklē tā dēvētie “promoteri”, kas gatavi mūs prezentēt. Šobrīd veiksmīgi gājis Krasnodaras apgabalā, Sočos, esam bijuši Astrahaņas pusē, protams, Pēterburgā – no turienes sākas visi ceļi. Zāles ir pilnas. Neslēpšu, braucam spēlēt ballītes – tas ir mūsu otrs darbības profils. Ja būtu tikai koncerti, noteikti nebūtu tā, kā būtu.

Tavu daiļradi ciena tā dēvētās Latvijas divkopienu sabiedrības abas puses. Programma koncertos pielāgota tām abām, un tas, iespējams, ir jūsu trumpis, kam daudzi mākslinieki netiek pāri.

Daudzi nesaprot, ka tāda tā mūsu sabiedrība ir. Kurzeme to nesaprot pavisam – zinu, ko runāju, jo esmu no tās puses. Daugavpilī, kur būs tūres pirmais koncerts, to saprot. Visiem kurzemniekiem, “tās puses” cilvēkiem, varu pateikt – aizbrauciet uz Daugavpili, tur dzīvo lieliski cilvēki, un riktīgi forši viņiem tur sanāk. Reiz kāds krieviski runājošs Daugavpils puisis tā arī pateica – Intar, paldies, ka tu, mūs, latviešus, pārstāvi tur. Patriotisma līmenis tur ir augsts, un viņiem ir svarīgi sajust, ka esam kopā ar viņiem.

Tu esi no tiem dziedātājiem, kuriem ļoti svarīgs ir dziesmas teksts, un nesen iznākušā jaunā albuma latviešu versijā tie uzticēti latviešu dzejniekiem – Mārai Zālītei, Jānim Elsbergam, Imantam Ziedonim. Lieliskajā dziesmā “Es tevi pamīlētu tā” pat skan Ziedoņa balss ieraksts.

Teksti, kas izturējuši mūsu pārbaudi, pārsvarā trāpa uzreiz. Latviešu valodā tie jau bija pārsvarā gatavi, kur pašos pamatos nedrīkstam neko mainīt. Ja nu patiešām kaut kas īsti “nepas” dziesmā, tad piezvanām Mārai vai kādam citam autoram, mēģinām kaut ko pagrozīt. “Miglas rīta” gadījums bija vienkāršāks – to Elsbergs uzrakstīja jau gatavai melodijai.

Taps arī albuma “Nākamā pietura” krievu valodas versija. Kā tai izraugāties dziesmu tekstu autorus? Piemēram, otra populārākā Intara Busuļa dziesma vietnē “Spotify” ir Raimonda Paula sarakstītā “Я тебя рисую” (“Es tevi zīmēju”) ar krievu dzejnieka Andreja Dementjeva tekstu.

Mums ir bail pazaudēt dziesmu domu, vēstījumu, tāpēc albumā krievu valodā dziesmas tiek atdzejotas, albums jau ir gandrīz gatavs. Kārlis Lācis sadarbojas ar ļoti talantīgu dzejnieku Alekseju Frandeti, viņš ir lielisks atdzejotājs. Arī Māra Zālīte novērtēja, ka esot nenormāli labi.

Jaunajā albumā, līdzīgi kā iepriekš tavā daiļradē, pārsvarā ir aizkustinoši skaista mīlas lirika. Citām tēmām neesi vēlējies pievērsties?

Es jau teicu, par politiku un naudu runāju mazāk, jo es to vienkārši nemāku. Tu jau zini, “tviterī” mēģināju kaut ko ierakstīt, un nekas labs tur nesanāca. Tici vai ne, bet mīlestība ir tā lieta, kas mani interesē joprojām. Elsbergam speciāli teicu, lai ieliek “Miglas rītā” tos trīs labi zināmos, pašus galvenos vārdus. Varbūt kādam šķiet, ka šie “es tevi mīlu” ir banāli, tomēr laikam beidzot gribējās to skaļi pateikt. Sieviņai ikdienā ar tiem nemētājos, bet caur dziesmu varu izteikties daudz labāk.

Starp romantiskajām dziesmām pārsteigums ir kompozīcija “Rainis”. Teksta autora Kārļa Vērdiņa liriskais varonis ir tāds jancīgs mūžīgais tulkotājs Rainis, kurš savus nebeidzamos starpnieka, proti, tulkotāja, darbus veic gana zīmīgos pasaules ģeogrāfiskos punktos – Eslingenā, Vorkutā, Maskavā… Tā vien šķiet, ka Intara Busuļa provokatora gars te nav noturējies korektuma grožos.

Tā ir vistīrākā provokācija! Vērdiņam tās ļoti labi sanāk, un es vienmēr esmu par provokāciju. Šeit dižgars kļūst par vienkāršu cilvēku ar visām vājībām. Ja gribat, vidējais latvietis, parādīts caur Raini. Bet nekā personīga, viss ir pozitīvi, Šveices noskaņās, neviens nav izsmiets. Es jau gribēju vēl vienā dziesmā iekļaut pornogrāfiskas ainiņas, vārdus “izdrāz mani dziļi”, bet biedri noprotestēja.

Parasti mirklī, kad mūziķim beidzot iznācis jauns albums, pats mākslinieks jau lido jaunos radošos laukos. Arī tev priekšā ne tikai jaunā materiāla prezentācijas koncerti, bet arī pat trīs koncerti vērienīgajā “Jaunā viļņa” radiniekā, “Slāvu bazārā Vitebskā” (“Славянский базар в Витебске»).

“Slāvu bazārā” būšu žūrijā, bet koncertos piedalos tikai ar pāris dziesmām. Vēriens tur pamatīgāks nekā “Jaunajā vilnī” – spēlē simfoniskais orķestris, ierodas prezidents. Pēcāk būsim arī Laimas Vaikules festivālā Jūrmalā, tad braucam uz festivālu “Жара” Azerbaidžānā, Baku. Tas notiek jau trešo gadu, bet es tur būšu pirmoreiz.

Tagad “Jaunā viļņa” formātu pārņēmis Laimas Vaikules Jūrmalā rīkotais festivāls, šurp aicinot Krievijas estrādes zvaigznes. Randiņā ar Laimu būs arī tavs priekšnesums.

Saistītie raksti

Būšu pat uz trim randiņiem! Forši. Kārlis Lācis raksta aranžējumus simfoniskajam orķestrim. Laimas festivāls iet uz augšu, teikšu godīgi – daudzi ir izsalkuši pēc tā paša “Jaunā viļņa”, kurš vairs nenotiek.

Arī tu pats? 2005. gadā kļuvi par tā vienīgo Latvijas solistu, kuram izdevies uzvarēt šajā konkursā.

Man ir lieliskas atmiņas, esam draugos ar režisoru, galveno administrāciju. Gribēju noķert to pašu sajūtu Sočos, bet tā atmosfēra, kas bija Jūrmalā, tur nebūs nekad. Laima festivālu veido mazliet savādāk – ir dzīvais ansamblis, kas mēnešiem gatavojas, nav fonogrammu, ir pamainījusies attieksme pret skatītāju, bet sajūtas ir apmēram tādas pašas – notiek festivāls, cilvēki gaida, stāv aiz žogiem.

Savā 39. dzimšanas dienā 2. maijā būsi uz skatuves?

Nē, bet kameru priekšā gan. Dodamies uz Kijevu, kur trīs dienas taps jauns video.

LA.lv