Es lasu, tu lasi, viņam, viņai nav grāmatas… 0
Piektdien, 27. februārī, Ķīpsalā sāksies ikgadējie Latvijas Grāmatu svētki, un to laikā, kā arvien, noslēgsies Bērnu, jauniešu un vecāku žūrijas (BJŽ) šā gada gājums. Uzzināsim, kuras ekspertu piedāvātās grāmatas lasītāji atzinuši par vērtīgākajām un interesantākajām. Taču diemžēl atkal negūsim pārliecību, vai žūrija turpināsies arī nākamgad.
Beigas skaidras, sākums – nervozs
2014./2015. gadā BJŽ saņēma 70 000 eiro no Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) un vēl 43 000 eiro no Kultūras ministrijas integrācijai paredzētajiem līdzekļiem. Šogad? Latvijas Nacionālās bibliotēkas Bērnu literatūras centra vadītāja, BJŽ radītāja Silvija Tretjakova, gadu gaitā jau pieradusi pie neskaidrības “būs, nebūs, cik būs un kad”, rezignēti parausta plecus: “Protams, būtu labāk, ja mēs, noslēdzoties iepriekšējai BJŽ, zinātu, cik lielus līdzekļus un kad saņemsim nākamajam gadam. Tad grāmatu komplektus varētu iepirkt jau pavasarī, bibliotēkas tās saņemtu pirms vasaras brīvlaika, pašas darbinieces paspētu izlasīt, arī bērni pa vasaru jau varētu sākt lasīt. Taču tagad programmas noslēgums mums katru gadu ir ļoti pamanāms, bet sākums – izplūdis un nenosakāms, jo nekad nezinām, cik naudas būs, cik un kādas tieši grāmatas varēsim iepirkt.”
Līdzīgās domās ir Bilskas bibliotēkas vadītāja Malda Pabērza, kura iesaistījusies BJŽ organizēšanā Bilskā jau trešo gadu, kopš pati sākusi strādāt bibliotēkā, bet patlaban ir izšķiršanās priekšā – turpināt vai ne: “Man ļoti gribētos piedalīties, taču jautājums ir par līdzekļiem. Tā kā esam neliela bibliotēka, pagasts gadā atvēl 270 eiro jauno grāmatu iepirkumam. Pirmajā gadā, kad atnācu strādāt, saņēmām dāvinātu komplektu, otrajā gadā dažas grāmatas piepirku klāt, un pērn nācās iztērēt BJŽ grāmatām 48% visas iepirkumam atvēlētās summas. Tas tomēr ir par daudz, jāņem vērā arī citu lasītāju intereses.” Arī M. Pabērza kā ideālo variantu min grāmatu komplektu, kas nonāk katrā bibliotēkā jau pavasarī.
To, ka BJŽ dāvinājums ir nozīmīgs atspaids mazajām bibliotēkām, dzirdu arī citur, un tas ir arī saprotams apstākļos, kad pašvaldības atvēlētais finansējums grāmatu iegādei ir pārsimts līdz tūkstoš eiro.
Silvija Tretjakova ir apņēmības pilna cīnīties par to, lai BJŽ nepieciešamie līdzekļi tiktu iekļauti Latvijas Nacionālās bibliotēkas un Kultūras ministrijas budžetā, taču vienlaikus norāda arī uz citu ministriju atbildību: “Piemēram, Lielbritānijā pašiem mazākajiem bērniem paredzētā lasīšanas veicināšanas programma “Grāmatu starts” (“Bookstart”) vairāk saistīta ar valsts medicīnas dienestiem. Vecāki ar noteikta vecuma bērniem, apmeklējot ģimenes ārstu, saņem “Grāmatu starta” komplektu. Mēs lasīšanas veicināšanu saistām tikai un vienīgi ar kultūru, taču tas, neapšaubāmi, ir gan izglītības, gan arī labklājības jautājums. Patiesībā tas, ka bērniem nav pieejamas jaunākās grāmatas, ir tiešs bērnu tiesību konvencijas pārkāpums!”
Lasīšana priekam un dzīvei
Šis ir punkts, kurā skeptiķim, ja viņam pajautātu – kāpēc cilvēkam jālasa grāmatas, ko šī nodarbe dod, šķistu: no lasīšanas nav nekāda praktiska labuma.
Iespējams, atbildi uz šo jautājumu var rast pazīstamā, gan pieaugušo, gan bērnu iecienītā britu rakstnieka Neila Geimena lekcijā “Kāpēc mūsu nākotne atkarīga no lasīšanas, bibliotēkām un sapņošanas vaļā acīm”, ko viņš nolasīja Lielbritānijas Lasīšanas aģentūras ikgadējā pasākumā 2013. gada 15. oktobrī. Tikai īss citāts: “Reiz es biju Ņujorkā un dzirdēju sarunu par privāto cietumu celtniecību – tā ir industrija, kas ASV strauji attīstās. Cietuma industrijai jāplāno nākotne: cik kameru vajadzēs? Kāds būs ieslodzīto skaits pēc 15 gadiem? Viņi atklāja, ka var to noteikt ļoti vienkārši, izmantojot elementāru algoritmu, kas balstās datos par to, cik desmit un vienpadsmitgadnieku nav iemācījušies lasīt. Un, protams, tādēļ nespēj lasīt prieka pēc.” Geimens turpina, ka, protams, nevar tieši saistīt noziedzību ar lasītprasmi; nevar apgalvot, ka izglītotā sabiedrībā pilnīgi nebūtu noziedznieku, tomēr sakarība ir acīmredzama.
Noziedzība nebija starp iemesliem, kādēļ ES komisijas izglītības, audiovizuālā un kultūrvadības aģentūra “Euridyce” veica visu Eiropu aptverošu pētījumu par skolu jaunatnes lasītprasmi, lasīšanas veicināšanas programmām Eiropas valstīs, bērnu grāmatu skaitu mājsaimniecībās un tamlīdzīgi, tomēr tās iegūtie dati un skaitļi ir intereses vērti. Piemēram, pētījuma veikšanas brīdī Latvijas 4. klases skolēnu lasītprasme bija zem vidējā Eiropas līmeņa. Tiesa, nedaudz labāka nekā kaimiņvalstī Lietuvā, bet tieši tikpat sliktāka nekā Igaunijā. “Euridyce” pētījumā tika secināts, ka stāstu vai romānu lasīšanai salīdzinājumā ar citiem lasāmvielas veidiem ir visciešākā saistība ar skolēnu sasniegumiem ceturtajā klasē, un tiem skolēniem, kuri nekad vai gandrīz nekad nebija lasījuši stāstus vai romānus, valstu lielākajā daļā bija vissliktākie sasniegumi.
Aglonas katoļu ģimnāzijas direktore, latviešu valodas un literatūras skolotāja Anita Placinska, kura arī pati iesaistījusies Vecāku žūrijā, vilcinās izteikt tālejošus secinājumus, tomēr apstiprina, ka humanitārajos priekšmetos skolēniem, kuri lasa grāmatas, sekmes ir labākas, un lasītprasme noteikti var ietekmēt arī vērtējumu eksaktajos priekšmetos, jo “pārbaudes darbos ir diezgan liels teksta apjoms, un, ja lasīšana sokas lēni, tad var nepaspēt pat izlasīt, kur nu vēl izdomāt pareizo atbildi”.
Silvija Tretjakova piebilst: “Tikai 2,9% skolēnu 15 gadu vecumā Latvijā ir ļoti labi lasītāji. Ir pierādījies, ka bibliotēku aktivitātes un programmas var ļoti būtiski sekmēt lasīšanu. Līdz šim programmā esam iesaistījuši 18 000 lasītāju, bet kopumā Latvijā ir 168 tūkstoši iedzīvotāju vecuma grupā no septiņiem līdz 17 gadiem, tātad ar BJŽ spējam aptvert tikai nepilnu desmito daļu. Kas notiek ar pārējiem?”
Starp citu, teju visu aptaujāto bibliotēku darbinieces vienbalsīgi apgalvo: interese par darbošanos žūrijā saglabājas līdz ceturtajai klasei, bet pēc tam – strauji noplok. Iemesls pamatā viens – tehnoloģijas. Bilskas bibliotēkas vadītāja: “Jautāju vecākiem, kādēļ bērni vairs nenāk. Atbilde – nopirkām planšeti, nopirkām mobilo tālruni… Pat skolā stundas sākumā paiet desmit minūtes, kamēr visi izvelk austiņas no ausīm, nevar iesākt stundu.” Arī Variņu pagasta bibliotēkas vadītāja Mudīte Pavasare novērojusi līdzīgu tendenci – mazie lasa, lielie – arvien mazāk. Viņa gan min arī citus iemeslus lasītāju skaita kritumam vietējā BJŽ: “Mums klasēs vairs nav vairāk par desmit bērniem, mazajās klasēs vēl mazāk – pieci seši. Jaunieši aizbrauc uz ārzemēm, jo šeit nav darba, tur dzimst bērni, tur arī paliek…”
Silvija Tretjakova gan pārliecināta, ka pat aizbraukušajiem BJŽ ir vērtīga, un to apliecina arī pieaugošais grāmatu komplektu skaits, kas ik gadu aizceļo uz tuvākām un tālākām ārzemēm – Beļģiju, Vāciju, Lielbritāniju, Īriju, Spāniju, Austrāliju, ASV… “Runājot ar aizbraukušajiem, es viņus nekauninu un nepārliecinu, ka viņiem jāatgriežas,” viņa stāsta. “Tas, ko saku – un pati tam ticu – ir, ka viņu bērni, lasot tās pašas grāmatas, ko viņu vienaudži Latvijā, saglabās kopēju kultūras kontekstu, nezaudēs sasaisti ar vecāku dzimteni.”
Stimulēt ar dāvanu un atzinību
Patiesības labad gan jāpiebilst, ka lasīšanas veicināšanas programmas ir samērā jauna parādība visā Eiropā. Dažviet tās orientētas pamatā uz sociāli marginālām grupām – imigrantiem un trūcīgajiem, ieslodzītajiem vai invalīdiem, citās valstīs nav izveidotas vispār. “Euridyce” pētījumā norādīts, ka tikai dažviet ir nacionāla mēroga lasīšanas programmas kā Lietuvā, Ungārijā, Portugālē, Lielbritānijā.
No šī viedokļa Latvijā, pateicoties LNB Bērnu literatūras centra un LNB Atbalsta biedrības nerimstošām pūlēm, nemaz neizskatāmies tik slikti: BJŽ pastāv jau kopš 2001. gada, šogad tajā iesaistījušās 700 bibliotēkas, tostarp 202 skolas. Un, kaut gan kopumā bibliotēku darbinieki, kas strādā ar žūriju, atzīst – ikgadējie grāmatu komplekti, sarīkojumi un dāvaniņas piesaista mazos lasītājus, patiesībā dažās mazākajās bibliotēkās manāms, ka skolas lielā mērā pārņem BJŽ organizēšanu. Tā noticis Pārlielupes bibliotēkā, kur bibliotekāre Maija Zēberga stāsta: “Pie mums palikuši uzticīgie lasītāji, kas nāk gadu gadiem, arī Vecāku žūrijas lasītāji, bet BJŽ bērnus pārņēmusi 4. vidusskola.”
Citur bibliotēkas pašas labprāt sadarbojas ar bērnudārziem un skolām, cenšoties piesaistīt lasošos jauniešus. Variņu pagastā lasa 22 no 56 skolas audzēkņiem, turklāt arī vietējās žūrijas noslēgums notiek tieši skolā. Mudīte Pavasare stāsta: “Es sagatavoju nelielas dāvaniņas, pacildinu viņus visas skolas priekšā – notiek īpaša līnija, pēc tam ir neliels cienasts, saldumi.”
Nepieciešamību papildus stimulēt mazos lasītājus apstiprina arī Ošenieku bibliotēkas vadītāja Dace Kalniņa. Viņa teic, ka sadarbība ar skolu ir ļoti cieša – arī tādēļ, ka amatu apvienošanas kārtībā viņa ir arī audzinātāja sākumskolā. Turklāt bibliotēkas vadītājai Ošenieku BJŽ izdevies iesaistīt arī kaimiņpagasta Šķēdes jaunos lasītājus. Ošenieku jaunie lasītāji arī saņem mazas pašdarinātas dāvaniņas, turklāt šogad bibliotēkas vadītājai pašvaldība piešķīrusi autobusu, lai BJŽ dalībniekus varētu aizvest uz Rīgas cirku: “Biļetes vecākiem jāpērk pašiem, taču autobuss ir apmaksāts.”
LNB Bērnu literatūras centrs sadarbībā ar LNB Atbalsta biedrību šogad atsāka arī divus gadus pirms krīzes pastāvējušo “Grāmatu startu” pašiem mazākajiem. Tā kā šī programma šobrīd darbojas, tikai pateicoties ziedojumiem, sākotnēji var iesaistīt vien 700 trīsgadniekus visā Latvijā. Lai ieinteresētu mazos lasītājus – vai drīzāk klausītājus –, katram sarūpēta neliela mugursomiņa pūčulēna izskatā, pieskaņots maciņš no filca, grāmatiņa “Pelītes Pērlītes brauciens ar gultu”.
“Viena sākuma komplekta cena ir 25 eiro,” skaidro Silvija Tretjakova. “Kad iesniedzām projektu VKKF, saņēmu atteikumu un atbildi, ka projekts ir mazāk aktuāls citu projektu kontekstā. Man tomēr šķiet, ka fondam būtu jāpadomā, ko viņi raksta atbildēs. Labi, varētu pateikt, ka VKKF šogad ir citas prioritātes, ka trūkst līdzekļu – vismaz tik daudz piepūlēties, lai sacerētu katram savu atbildi. Jo pēc tam, kad cilvēki pie sirdsdarba strādājuši virsstundas, pateikt: tas nav aktuāli, – ir vienkārši necienīgi!”
Nelielas dāvaniņas ir visu Eiropas valstu lasīšanas veicināšanas programmu sastāvdaļa. Nīderlandē, kur programma ir ļoti attīstīta un iecienīta, bērni saņem skaistus plakātus, lasītāja dienasgrāmatu, uzlīmītes… Sīki? Bet arī šos sīkumiņus var lepni parādīt citiem bērnudārza vai skolas biedriem kā apliecinājumu – lasīt patiešām ir stilīgi!
Silvija Tretjakova min vēl vienu ieguvumu BJŽ: arvien vairāk un spilgtāk tajā manāma latviešu autoru klātbūtne. Pirmajos žūrijas gados bija grūti atrast kaut pāris oriģinālliteratūras darbu, kurus iekļaut sarakstā, par laureātiem tradicionāli kļuva tikai tulkotās grāmatas. Šogad laureātu sarakstā septiņi no 15 ir tieši latviešu rakstnieku darbi. S. Tretjakova teic: atlasot grāmatas iekļaušanai sarakstā, ļoti manāma pašu rakstnieku izaugsme. “Var just, ka viņi ir lasījuši uzvarējušās grāmatas, apguvuši tehniku, dažādus knifus, kā piesaistīt jauno lasītāju uzmanību. Tātad arī šajā jomā mēs esam devuši savu ieguldījumu,” priecājas BJŽ radītāja.
Turklāt izdevies piesaistīt arī tradicionāli vismazāk lasošās auditorijas – pusaudžu zēnu – interesi, piebilst S. Tretjakova. Viņiem patikusi Rutas Skrebeles grāmata “Palaidnību karaļa Jāņa B. dienasgrāmata”, Paula van Lona grāmata “Šausmu autobuss”, Rika Riordana “Zibens zaglis”, kā arī Māra Runguļa apkopoto anekdošu krājums bērniem “Pēterītis un Anniņa”.
Viss ir. Trūkst tikai viena: politiskas gribas atzīt, ka mums ir nepieciešami bērni, kas lasa, un ka tā nav un nevar būt tikai Kultūras ministrijas atbildība.
Uzziņa
29% Eiropas mājsaimniecību, kurās aug bērni, mājās ir 26 – 50 bērnu grāmatas.
23% mājsaimniecību – 51 – 100 grāmatas.
20% mājsaimniecību – 11 – 25 grāmatas.
15% mājsaimniecību – vairāk nekā 100 grāmatu.
12% mājsaimniecību – mazāk nekā 10 bērnu grāmatas.
Pētījums pierādīja, ka mājās esošo bērnu grāmatu skaitam ir būtiska ietekme uz bērna lasītprasmi.
Eiropā vidējā sasniegumu atšķirība starp skolēniem, kuri romānus vai īsos stāstus lasa katru dienu vai gandrīz katru dienu, un tiem, kuri tos nelasa nekad, PIRLS lasīšanas skalā bija 28 punkti.
Viedokļi
Anita Placinska, Vecāku žūrijas dalībniece: “Piedalīties Vecāku žūrijā man piedāvāja Aglonas novada bibliotēkas galvenā bibliotekāre, un man šķita interesanti paskatīties, kādas ir jaunākās grāmatas. Savukārt meita piedalās Bērnu žūrijā, abas kopā izlasījām arī vienu viņas komplekta grāmatu. Iespējams, man mazliet traucēja profesija, jo, lasot grāmatas, tās uzreiz analizēju, bet kopumā man šķita interesanti un vērtīgi, un es droši vien piedalīšos arī nākamgad.”
Eva Uldriķe, Vecāku žūrijas dalībniece: “Pati jau otro gadu lasu Vecāku žūrijā, meitiņa vēl maza, viņai lasu priekšā, taču viņai arī ļoti interesē un patīk, un viņa ir ļoti, ļoti pacietīga klausītāja. Ne visas, bet dažas viņas komplekta grāmatiņas izlasījām pat vairākkārt, un viņa arī ļoti novērtēja skaistos zīmējumus. Savukārt man pašai no šī gada komplekta ļoti patika Māras Zālītes “Pieci pirksti”, droši vien tādēļ, ka arī mūsu dzimta piedzīvojusi izsūtīšanas pieredzi, un šādas grāmatas par Latvijas vēsturi vajadzētu vairāk.”
