Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
28. jūnijs, 2012
Drukāt

ES meklē vidusceļu krīzes pārvarēšanai

Foto - LETAFoto - LETA

Nesen Romā eirozonas četru lielāko valstu vadītāju sanāksmē namatēvs Mario Monti izteicās, ka vienotā valūta “šeit ir uz palikšanu” un eiro projekts “ir neatgriezenisks”. Būtībā tādu vēstījumu ir pauduši visi Eiropas Savienības samiti kopš ES vēsturē ilgākās krīzes sākuma, un tagadējā 28. un 29. jūnija galotņu tikšanās nav izņēmums.

 

Bet, lai projekts tiešām izrādītos neatgriezenisks, jāatrod pareizais krīzes pārvarēšanas vidusceļš starp Vācijas pieeju, kurā atslēgas vārdi ir “finanšu disciplīna” un “vairāk Eiropas”, un Francijas prasību pēc “solidaritātes” un “izaugsmi” veicinošiem pasākumiem. Turklāt jārēķinās, kā tos uztver iracionālie finanšu tirgi un abu valstu un visas Eiropas sašķeltā sabiedriskā doma.

Finanšu tirgu attieksmi var raksturot ar Eiropai izteikto pārmetumu, ka tā vienmēr dara “par maz un par vēlu”. Savukārt atrast kopsaucēju pašu eiropiešu nostājai ir grūti, kas arī saprotams. Viņi ir pārāk atšķirīgi.

Vācijā pilsoņu vairākums visumā atbalsta kancleres Angelas Merkeles stingro līniju un pakāpenību. Taču ir vērojams eirozonas kritizētāju ietekmes pieaugums. Par to liecina ne tikai Tilo Saracina jaunās grāmatas “Eiropai nav vajadzīgs eiro” sekmes, bet arī tas, ka tā saukto eiroskeptiķu strāvojums sāk iegūt noteiktas politiskas aprises. “Brīvo vēlētāju” partijai gan pagaidām ir tikai daži tūkstoši biedru, lielākoties bavārieši, taču tā plāno izvērsties visas valsts mērogā un nākamgad pieteikt savus kandidātus Bundestāga vēlēšanām. Galvenais programmas punkts ir atgriešanās pie Vācijas markas. Katrā ziņā vairs nevar apgalvot, ka tamlīdzīgus uzskatus aizstāv gandrīz tikai marginālas figūras, jo eiroskeptiķu pulkam pieslējušies, piemēram, vairāki augstskolu mācībspēki un uzņēmēji. Viņu vidū varbūt pazīstamākais ir bijušais Vācijas Rūpnieku asociācijas priekšsēdētājs Hanss Olafs Henkels, kurš, starp citu, arī samērā nesen izdeva labi pirktu grāmatu, kas iesaka ieviest divu veidu eiro – Ziemeļiem un Dienvidiem katram savu. Bet, protams, sabiedrības elitē šīm idejām ir krietni daudz vairāk pretinieku nekā atbalstītāju.

 

Vienprātība ir par to, ka jostas jāsavelk visiem, un pašiem vāciešiem šķiet, ka viņi tās ir pietiekami savilkuši jau pirms krīzes. Arī kaimiņos Francijā taupības pasākumi būs neizbēgami. Un tos uzspiedīs nevis mītiskais Briseles diktāts, bet globalizācija, kas patiesībā diktē vispārējās spēles noteikumus.

 

Tomēr pat šajos laikos ir diezgan grūti atrast pilnīgi pārliecinātus Eiropas projekta noliedzējus, un par tādu nav gluži uzskatāms arī pieminētais Tilo Saracins. Taču viņam ir pavisam cits skatījums nekā, piemēram, grieķu kreisajam radikālim. Agrāk ideoloģiskas pretrunas apslāpēja caurmērā augstais labklājības līmenis, daudzviet uzturēts uz parāda. Un politika kā kompromisa māksla Eiropā tika novesta līdz pilnībai. Pirmām kārtām tas bija kompromiss starp abām lielākajām dibinātājvalstīm. Franči Eiropu uzlūkoja arī par līdzekli savas ietekmes saglabāšanai, rietumvācieši – pagātnes pārvarēšanai un jaunam tautsaimnieciskam izrāvienam. Taču ir beidzies laiks, kad Vācija bija “ekonomisks milzis, bet politisks punduris”. Berlīne ir pilnvērtīgs spēlētājs politikā un nevairās likt lietā savu ekonomikas svaru.

Vienotās valūtas ieviešana, kā labi zināms, bija kompromiss, un savā ziņā par tādu var saukt arī bijušā Austrumu bloka valstu pievienošanos ES, kas austrumeiropiešu un baltiešu izpratnē bija atgriešanās Eiropā. Varbūt daudzi Latvijas politiķi tobrīd domāja, ka galvenais tā kā būtu padarīts. Tagad izrādās – puse no “Eiropā” pavadītajiem gadiem bijuši krīzes gadi, ko, protams, neviens nespēja paredzēt. Kaut varēja novērst, lai Latvijā tie nebūtu smagāki kā Igaunijā vai Lietuvā. Un varēja pamanīt, ka no kompromisiem celtā un nu remontējamā ēka nav droša pret satricinājumiem. Bet citas nebūs.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+