Mobilā versija
+0.2°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
26. februāris, 2016
Drukāt

“Es neesmu pasaules lāpītāja” (1)

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Rakstniece Monika Zīle Grāmatu svētkos Koknesē

“Latvijas Grāmatu izstādē 2016” izdevniecība “Lauku Avīze” sarūpējusi kuplu kultūras programmu, un sestdien, 27. februārī, plkst. 13 izdevniecības stendā būs iespēja sastapt lasītāju iemīļoto rakstnieci Moniku Zīli, kura parakstīs savu jaunāko romānu “Sapnis par Heidelbergu”.

– Vai Heidelbergai arī jūsu sirdī ir īpaša vieta?
– Tā īsti nevarētu teikt. Esmu gan pati Heidelbergā bijusi, taču apgalvot, ka no visām Vācijas pilsētām, kuras esmu redzējusi, tā būtu īpašs manu sapņu objekts, nevar, bet, protams, tajā ir bagātīgs vēsturiskais fons, īpaša aura. Ja cilvēki ceļo uz šo Vācijas pusi, Heidelbergā noteikti vērts pavadīt vairākas dienas, lai to iepazītu, atklātu lēnām un ar baudu. Taču mana romāna galvenajai varonei gan Heidelberga ir īpaša, tieši caur šo agrā jaunībā pavīdējušo un tad atkal zaudēto sapni par mācībām vēsturiskajā universitātē, kurā studējušas neskaitāmas patiešām ievērojamas personības.

– Šobrīd, pieminot Vāciju, automātiski domājam arī par bēgļu krīzi, kas patiešām ļoti satrauc cilvēkus. Pat tik lielā mērā, ka daži, komentējot mūsu portālā ievietotos rakstus, aicina nepievērsties kultūrai, infrastruktūras attīstībai, bet gatavoties karam…
– Es teiktu, ka cilvēkiem vajadzētu dzīvot savu dzīvi savā ģimenē, šeit un tagad, jo dzīves jēga jau ir pati dzīve – to teicis kāds filozofs, ne es. Nelaime tā, ka daudzi cilvēki tā vietā, lai dzīvotu šeit un tagad, pievēršas dažādiem apokaliptiskiem scenārijiem.
Var izklausīties paradoksāli, bet man šķiet, tas ir mazliet no labas dzīves – tas nozīmē, ka cilvēks ir paēdis brokastis, zina, ka viņam būs arī vakariņas, mājās ir dators ar internetu, pietiek laika pie tā apsēsties un kaut ko komentēt… Nevajag tik daudz satraukties par sīriešu bēgļiem vai tamlīdzīgām lietām – mēs varam uzņemt bēgļus savā valstī, bet nevajag viņus obligāti uzņemt savā dzīvē. Es neesmu pasaules lāpītāja un ar zināmām aizdomām skatos uz cilvēkiem, kuri cenšas to darīt, jo tas, ko patiešām varam ietekmēt, parasti ir mums tieši līdzās.

– Personīgi man vienmēr visgrūtāk pārciešamais laiks šķiet ziemas beigas. Kā jūs īsināt dienas līdz pavasarim?
– Tā nu ir sagadījies, ka man ziemas beigas nekādu ne fizioloģisku, ne emocionālu diskomfortu nerada, tad jau drīzāk varētu runāt par vasaras karstuma pārciešanu. Bet kopumā, es teiktu, vislabāk dažādus grūtus brīžus palīdz pārciest saskarsme. Galvenais, lai ir cilvēku loks, ar kuru gribas uzturēt kontaktus, satikties, runāties – un lielākoties jau mums šādi cilvēki ir. Mans paraugs ir māsīca, ar kuru labprāt uzturu sakarus – esam vienādos gados, un, lai kad es Ilgai piezvanītu, viņa vienmēr ir līksmi nodarbināta.

– Ko patlaban lasāt?
– Lasu vienlaikus divas ļoti atšķirīgas grāmatas: zviedru detektīvu autores Kamillas Lekbergas “Nāras sauciens” un Kristīnes Beikeres-Klainas vēsturisko romānu “Bāreņu vilciens”. Par Lekbergu runājot, varu tikai apbrīnot, kā viņai izdodas tik meistarīgi savīt visus notikumus, lai romānu būtu gandrīz neiespējami nolikt, pirms tas izlasīts līdz pēdējai lappusei. Ar “Bāreņu vilcienu” gan sanāca atšķirīgi – kad pie romāna ķēros pirmoreiz, pēc dažām lappusēm to noliku nost, tomēr pamazām grāmata mani ievilka, un, jāatzīst, ir ļoti vērtīga un interesanta. Šobrīd amerikāņu literatūrai tas raksturīgi – viņi ņem vēsturiskus faktus un notikumus, un apvij to ar faktiski lubenes sižetu. Mūsu kritiķi rauktu degunus, taču romāna pamatā ir ļoti nopietni pētījumi, autore ir ne tikai daiļliteratūras rakstniece, viņa strādājusi arī pie akadēmiskiem pētījumiem.
Un vēl gluži nejauši no sava plaukta dziļumiem izvilku vienu no Merimē kopotu rakstu sējumiem. Bija laiks, kad taču mēs dažādu rakstnieku kopotos rakstus centāmies iegūt visos iespējamos veidos. Varētu domāt – Merimē, tik tāls laiks! – taču šim rakstniekam piemīt kas tik skumji draudīgs un fatāls… Laikam sākšu pārlasīt Merimē.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. akadēmiski ne-izglītotam lasītājam tā augstā zinātniskā
    atbilstība mākslīgi uzstādītajiem kritērijiem mazsvarīga.
    Galvenais ir mākslas pamatkritērijs – emocionalitāte.
    Tādas vērtīgas teorijas grāmatas reti kurš lasa.

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+