Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
15. maijs, 2012
Drukāt

Es nogalināju savu bērnu


supulis_leta

Pēdējā gadsimta laikā cilvēki ir izdomājuši, ka drīkst nogalināt bērnus, kas vēl nav piedzimuši un redzējuši saules gaismu. Viņi tos nosauc par augļiem – kā bumbierus, ābolus vai melones. 


 

Es nogalināju savu bērnu atļautā veidā. Cita sieviete ar asu ķeksi sadalīja manu bērnu gabalos un izvilka ārā no dzemdes. Tagad esot jaunas “augļu” sagriešanas un izsūkšanas tehnoloģijas. Tas notiekot ātrāk un nesāpīgāk.

Pēc tam es kopā ar visām citām “normālām sievietēm” gadiem ilgi šausminājos par izgāztuvēs atrastiem mirušiem zīdaiņiem. Es ar taisnu nosodījumu stāvēju pāri bērnu slepkavām, izvarotājiem un citiem ļaundariem, kuru noziegumi brēc pret debesīm. Jo par šiem noziegumiem brēc arī avīzes, radio un televīzija. Korī brēkt viegli. Cik no draudzīgā kora, kas šausminās un nosoda medicīnas darbinieci par savu bērnu sakropļošanu un nogalināšanu, paši savus bērnus ir noslepkavojuši daudz nežēlīgāk un nav ļāvuši tiem nodzīvot šajā pasaulē pat vienu dienu?

Var meklēt un atrast ieganstus, kādēļ katrs no 7443 nedzimušajiem bērniem 2011. gadā bija jānogalina. Arī man tālajā 1989. gadā bija savi iegansti, lai pieņemtu tādu lēmumu. Pagāja gandrīz divdesmit gadi, līdz sapratu, ko tieši esmu izdarījusi.

Tas nebija auglis. Tas bija cilvēks. Meitenīte. Kā es to zinu? Nezinu, kā, bet zinu. Viņa būtu tikpat labs, gudrs, skaists un vērtīgs cilvēks, kā trīs citi mani bērni. Kādēļ tieši viņai es neļāvu pat piedzimt?

Neviens no ieganstiem šodien vairs nav spēkā. Ir tikai nepanesams smagums un kauns.

Ik dienas Latvijā tiek nogalināti aptuveni 20 bērni.

Savu mazbērnu nogalināšanu atbalsta vecvecāki. Slaktiņi tiek izplānoti draudzeņu pulkā pie kafijas tases. Līdzjūtīgas rokas aptver nākamās slepkavas plecus un aicina nešaubīties par plānotā soļa pareizību: “Tev nav citas izejas.” Slepkava ir vīrietis, kas pamet sievieti ar nežēlīgiem vārdiem: “Dari, kā zini…” Slepkavības izplāno arī jauni, izglītoti un veiksmīgi precēti pāri: “Šajos laikos vairāk par vienu vai diviem bērniem nevar atļauties. Nedrīkst atpalikt no sabiedrībā pieņemtā veiksmīgu cilvēku dzīves standarta.”

Slepkavības atbalsta valsts, nekādi neatbalstīdama dzīvības saglabāšanu – ne morāli, ne fiziski.

 

Slaktiņu atbalstām mēs – sabiedrība, kas uzskata, ka bērna nogalināšana pirms dzimšanas ir labāka par jau piedzimuša bērna pamešanu. Tas nekas, ka simtiem laulāto pāru nesekmīgi cenšas tikt pie pēcnācējiem.

 

“Laidiet bērniņus pie manis,” teica Kristus. Kādēļ svētdienas aizlūgumā pieminam cilvēkus, kas miruši dabiskā nāvē sirmā vecumā, bet nepieminam tos simtus un tūkstošus upuru, kuriem pat piedzimt nav ļauts? Kādēļ baznīcu zvani nezvana trauksmi? Kur esi – Kristus baznīca!?

“Jūs ļautiņi nezināt, kur pādīte radījās. No debesu nolaidās, ar sidraba dzīpariem,” zināja latviešu sievas, kas pirms trīssimt gadiem dūmu istabiņās izaudzināja vairāk nekā desmit bērnu. Balts linu krekliņš toreiz maksāja mēneša darbu. Mūsu naudā 200 latu. Basām kājām un pustukšiem vēderiem, bet neatlaidīgi, talantīgi un čakli izauga mūsu valsts dibinātāji un dižgari – dzejnieki, rakstnieki, mākslinieki, komponisti, ministri un prezidenti.

Kādēļ valsts katru dienu neizsludina nacionālās sēras? Šomēnes, 2012. gada maijā, bojā gājuši vismaz 500 Latvijas bērni. Viena mazpilsētas vidusskola.

Pasaulē ir daudz nesaprotama, dīvaina un ļauna. Doma, ka viens cilvēks drīkst lemt par cita – maza, nevainīga un pilnīgi neaizsargāta – cilvēka nāvi, ir viens no lielākajiem ļaunumiem šajā pasaulē.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+