Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
11. maijs, 2015
Drukāt

“Es pa priekšu grozījos, man pirmai gadījās!” Seksologs par iepazīšanās šoviem

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Sabiedrībā jau krietnu laiku virmo diskusijas par pretrunīgi vērtētā televīzijas šova “Precos ar svešinieku!” jēgu un dalībnieku motīviem, kas viņus vadīja pieteikties šim piedzīvojumam. Šai sakarā uz sarunu aicināju seksologu un pārmaiņu treneri Artūru Šulcu, kurš pauda savu viedokli par televīzijas šova, kā arī mūsdienu iepazīšanās instrumentu lomu parnerattiecību veidošanā un iepazīšanās metožu īpatnībām, kas raksturīgas 21. gadsimta cilvēkam.

Kā norāda seksologs, lai gan mūsdienās dzīvojam sociāli aktīvā sabiedrībā ar plašām komunikācijas iespējām, cilvēki tik un tā jūtas vientuļi, jo šī komunikācija bieži vien ir virspusēja.

Cilvēkiem savstarpēji atsvešinoties, arī pretējā dzimuma pārstāvjus, ko sastopam ikdienā, arvien retāk vērtējam kā potenciālos attiecību partnerus, kā rezultātā mazinās iespējas iepazīties, komunicējot tiešā veidā.

Šai sakarā arvien lielāku popularitāti laika gaitā ir iemantojuši dažādi iepazīšanās portāli un sociālo mediju sniegtās iespējas veidot attiecības virtuāli.

Pētījumos atklāts, ka īpaši augsta cilvēku aktivitāte dažādos iepazīšanās portālos ir arī Baltijā, kur portālu lietotāju skaits pārsniedz reālo iedzīvotāju skaitu, kas nozīmē, ka viens cilvēks reģistrējas un aktīvi lieto vairākus iepazīšanās portālus.

“Attiecības, kas izveidojušās un tiek turpinātas ar tehnoloģiju starpniecību, ir atrautas no realitātes. Cilvēki komunicē, iespējams, iepazīst viens otru arī intīmā ziņā, gūstot arī seksuālu apmierinājumu, taču tas viss notiek virtuāli. Bieži vien, tiekoties reālajā dzīvē, cerības un gaidas piedzīvo vilšanos, jo iepazīšanās portāla lietotāja uzburtais tēls neatbilst reālajam cilvēkam.

Jāpiebilst, ka jau kopš senatnes cilvēki ir tiekušies pēc kāda, kurš viņus savestu kopā ar potenciālo partneri, simpātiju objektu vai vienkārši palīdzētu iepazīties ar sev piemērotu cilvēku.

Šai sakarā Latvijā līdz pat Otrajam pasaules karam pastāvēja tāds amats un pat sava veida biznesa joma kā preču māte. Tā bija sieviete, pie kuras precību gados esoši jaunieši devās, lai apmaiņā pret simbolisku samaksu izmantotu preču mātes pakalpojumu atrast, piemēram, puisim piemērotu līgavu,” stāsta Šulcs.

“Tā nu šī sieviete, izmantojot zināšanas par konkrētajā apdzīvotajā vietā esošajiem jauniešiem, potenciālajam līgavainim sarunāja tikšanos ar iespējamo sievu. Tiesa, šīs tikšanās tika organizētas pēc īpaša scenārija.

Mūsdienās, savešanu kā servisa pakalpojumu veicot iepazīšanās aģentūrai, pāris tiktos klātienē, abiem esot informētiem par tikšanās patieso mērķi. Savukārt tolaik sievu lūkojošajam līgavainim pēc preču mātes norādījumiem tika ieteikts, piemēram, doties uz potenciālās līgaviņas mājām, lai nolūkotu un iegādātos kazlēnu.

Tā nu tikšanās notika, vīrietim bija iespēja novērtēt sievieti, kā arī taktiskā un galantā manierē viņu noraidīt, ja potenciālā līgava tomēr neatbilda vīrieša gaidām. Tādā gadījumā iegādei paredzētais kazlēns tika atzīts par pirkumam nederīgu neatbilstošas krāsas vai citu iemeslu dēļ un vīrietis varēja bez publiskas noraidījuma paušanas un sievietes aizvainošanas atkāpties, lai turpinātu līgavas meklējumus citur. Tādējādi šī preču māte it kā nogludināja ceļu, kas jānoiet jaunajam pārim no satikšanās brīža līdz kāzām.”

Kā uzsver seksologs, šī funkcija ir pozitīvi vērtējama un noderīga arī mūsdienu sabiedrībā, jo elektroniskās sarakstes, sociālie tīkli, čati un iepazīšanās portāli visos gadījumos nenodrošina reālu attiecību veidošanu un to pāriešanu nākamajā līmenī to samērā pasīvās būtības dēļ – visa iniciatīva ir atkarīga vien no pašu lietotāju aktivitātes, kas savukārt var nebūt lielāka par virtuālu sarunu uzturēšanu.

“Tā kā tehnoloģiju attīstības rezultātā iepazīšanās aģentūras savu popularitāti savukārt ir zaudējušas, ir nepieciešams starpposms starp vīrieti un sievieti, kuri nespēj iepazīties reālajā dzīvē, lai viņi šīs partnerattiecības tomēr izveidotu. Un šo lomu arvien biežāk uzņemas arī mediji.

Faktā, ka iepazīšanos organizē televīzija, veidojot izklaidējošu šovu, nav nekā slikta, ja tā veidotāji ir pārdomājuši, kādu ziņojumu ar šo šovu vēlas nodot skatītājiem. Ja tas ir vien interesants un jautrs ļembasts, pievienotās vērtības nebūs. Taču, ja šova dalībniekiem patiešām ir iespēja izveidot veiksmīgas attiecības ar televīzijas starpniecību, tad neko sliktu šādos attiecību veidošanas apstākļos nesaskatu,” spriež pārmaiņu treneris.

“Jāpiezīmē, ka televīzijas šovs, protams, rada īslaicīgu tā dalībnieku popularitāti. Iespējams, kāds viņiem pārmetīs vien vēlmi nonākt prožektoru gaismās, taču jāatceras, ka cilvēkos jau kopš senatnes ir mitusi vēlme sevi publiski parādīt, gūt uzmanību un izpelnīties atzinību. Šāda īpašība ir sociāli pozitīva, ja tiek demonstrēta mērenās devās.”

Protams, kā skaidro Šulcs, mēdz būt gadījumi, kad bērnībā izjusta uzmanības trūkuma dēļ, kad mazajā cilvēkā mājo gluži dabiska vēlme parādīt apkārtējiem savu sniegumu, panākumus un talantus, taču tā netiek ievērota, bērnam negūstot kāroto atzinību, cilvēks šo uzmanības modeli piekopj arī jau pieaugušā vecumā. Šai situācijā var runāt par narcismu, kas apgrūtina gan savstarpējo komunikāciju, gan attiecības ar līdzcilvēkiem. Taču, ja, paralēli uzmanības gūšanai, cilvēkam šova ietvaros izdodas izveidot arī attiecības, tas ir apsveicami.

Senatnē televīzijas šova funkciju pildīja gadatirgus placī esošais stabs, kurā rāpās puiši, tā demonstrējot savu spēku, izveicību un pievilcību. Mūsdienās tie ir mediji, kas ļauj sevi nedaudz pareklamēt, tāpēc var apgalvot, ka mainījušās ir vien publicitātes gūšanas iespējas, kas šodien ir advancētākas, vairāk pielāgotas tai pasaulei, kādu pazīstam.
Par to runā arī tautasdziesmas – “Es pa priekšu grozījos, man pirmai gadījās.” – kuras apdziedāta meitu iziešana tautās un iepazīšanās ar potenciālajiem līgavaiņiem,” uzsver seksologs.

Rezumējot iepriekš minēto, Šulcs pauž viedokli, ka nav iespējams viennozīmīgi apgalvot, cik ilgtspējīgas būs šova dalībnieku attiecības, ko ir izdevies izveidot. Šo iepazīšanās veidu iespējams vērtēt gluži tāpat kā citus, cilvēkiem satiekoties draugu organizētā pasākumā vai uz ielas.

“Arī no kaislīga vienas nakts piedzīvojuma vai kopīgas dejas var rasties jūtas, īslaicīgajam pārdzīvojumam pāraugot attiecībās. Tā notiek – cilvēki satiekas, iepazīstas, paliek kopā un vienkārši dzīvo, baudot viens otru un nedomājot par to, vai pēc gadu desmitiem būs kopā vai tomēr izšķirsies,” sarunas noslēgumā min Šulcs.

delfivina

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+