Es palikšu šeit! 0
Režisora Renāra Vimbas debijas spēlfilmas “Es esmu šeit” saņemtais prestižais apbalvojums – “Kristāla lācis” Berlīnes starptautiskā kinofestivāla jauniešu filmu konkursā – ir pateicīgs mārketinga elements, bet arī bez tā filmai būtu iespējams iemantot lielu skatītāju atsaucību – vismaz gribētos to prognozēt un sagaidīt īstenojamies.
“Es esmu šeit” tiek pozicionēts kā “pieaugšanas stāsts” – jaunas meitenes pirmie patstāvīgie soļi pieauguša cilvēka dzīves virzienā. Filmas galvenās varones Rajas (Elīna Vaska) gadījumā soļi ir pavisam lieli, meitenei uzņemoties atbildību par savu brāli, mājām, mēģinot atjaunot izjukušo ģimeni un piedzīvojot pirmo nopietno aizraušanos. Rajas ikdienas dzīves fonu veido pamests nostūris Latgalē, lauku mājas ar plašo ābeļdārzu un dubļiem izdangātais ceļš līdz tuvējam ciematam un skolai. Meitene ir pieradusi būt patstāvīga, jo ģimenē vairs nav ne tēva, ne mātes, kura devusies uz Londonu, kur, šķiet, par bērniem aizmirsusi, un Raja kopā ar mazo brāli Robi (Andžejs Jānis Lilientāls) spiesta dzīvot kopā ar valdonīgo vecmāmiņu (Ruta Birgere). Kaut arī Rajai vēl nav astoņpadsmit, viņa ir ļoti stipra savos uzskatos, viņas vēlme saglabāt mājas un tajās dzīvot, rūpēties par ābeļdārzu ir pilnīgi skaidra, un Raja ir gatava darīt pilnīgi visu, pat glabāt nopietnu noslēpumu, lai tur paliktu. Vēl Rajai ir nepieciešams nonākt Londonā, lai satiktu māti (Rēzija Kalniņa) un pārliecinātu atgriezties. Tādēļ viņa ar tikpat lielu neatlaidību atsāk mācīties angļu valodu pie jaunā un pievilcīgā skolotāja Oskara (Edgars Samītis), kurš atmodina meitenes seksualitāti. Abu attiecības ir nepieciešams komponents pieaugšanas stāstā, ietverot sievišķīgās nobriešanas sižeta līniju.
Neskatoties uz Rajas varones pievilcību, tā nebūtu tik iedarbīga, ja lomu atveidotu cita aktrise, ne Elīna Vaska – kino debitante, kas šobrīd studē aktiermeistarību Latvijas Kultūras akadēmijā, bet filmēšanas sākšanas laikā bija vienkārša vidusskolniece, kura ļāvās aktieru provju procesam. Viņa ir reizē trausla un saudzējama, vēl bērns, kuram vajadzīga vecāku vai tuvinieku mīlestība, un spēcīga cīnītāja, kas gatava izturēt jebkādas grūtības un ievērot pašas noteiktu disciplīnu. Elīnas Vaskas brāli Robi tāpat spēlē debitants – Andžejs Jānis Lilientāls. Abi jaunie lomu tēlotāji uz ekrāna spēj radīt izteiktu dabiskumu, kas atsevišķos gadījumos disonē ar profesionālu aktieru lomām, īpaši Zanes Jančevskas spēlēto sociālo darbinieci, kura, gan profesionālas, gan personiskas motivācijas vadīta, bērnus reizēm aprauga. Rēzijas Kalniņas – Rajas mātes – loma filmā ir pavisam neliela. Tikai pirms dažiem gadiem Jura Kursieša filmā “Modris” Kalniņa spēlēja pavisam līdzīgu lomu – rūpju nomāktu māti, kura izdara izvēli vairs neatbalstīt savu bērnu. Kāda ir Rajas mātes motivācija atstāt bērnus Latvijā, pilnībā filmā neatklājas, tāpat kā vēl atsevišķi sižeta līnijas pavērsieni (piemēram, kas īsti noticis ar Rajas tēvu), kam skaidrojumu skatītājam ļauts meklēt pašam.
Lai arī filmas tematika ir dramatisma pilna un nostāda varoņus morālas izvēles priekšā, tās kopējā noskaņa ir dzīvi un personības spēku apliecinoša. Tajā atrodamas arī atsevišķas komiskas situācijas – gan Rajai saņemot vecmāmiņas pensiju, gan Robja un draugu smēķēšanas epizode, gan citi mirkļi. Neuzkrītoša un noskaņu papildinoša ir Ērika Ešenvalda radītā mūzika, kura harmoniski sabalsojas ar varoņu izjūtām noteiktās situācijās. Islandiešu operatora Arnara Torisona iesaistīšana filmas komandā arī bijis veiksmīgs lēmums. Latvijas lauku ainava vietām ieturēta atturīgās, pelēcīgās nokrāsās, purva epizožu sulīgais zaļums tās aicina uztvert gandrīz kā pasaku vidi. Viestura Kairiša “pa ceļam aizejot…” (2001) Latgales poētikai piešķīra īpašu simbolismu, kas nav bijis mērķis šajā filmā.
Atskatoties uz šīs un iepriekšējās dekādes Latvijas kino debitējošajiem režisoriem, bieži vien bērni vai jaunieši ir bijuši filmu galvenie varoņi: jau pieminētā Kairiša filma par deviņgadīgo Dauku, Jāņa Norda “Amatieris” (2008) ar studentiem, Jura Kursieša “Modris” (2014) par septiņpadsmit gadus veco puisi un citas. Arī Renārs Vimba iekļaujas šajā sabiedrībā. Būdams gan scenārija autors, gan režisors, viņš pie pirmās pilnmetrāžas spēlfilmas “Es esmu šeit” nonācis pēc studijām Latvijas Kultūras akadēmijā un Baltijas Filmu un mediju skolā, pēc īsfilmām “Lelle tētis” (2008) un “Mols” (2009).
Vimbas radītais Rajas tēls ir ļoti saistošs – atšķirībā no tiem, kas grib braukt prom labākas dzīves meklējumos, meitene zina, ka grib palikt Latvijā. Lai arī viņa piedzīvo jauna cilvēka dzīvē būtiskus un personību veidojošus elementus – pirmo mīlestību un tās izraisītos pārdzīvojumus, pienākumu, atbildības uzņemšanos –, viņas uzskati un vēlmes ir jau nobrieduši. Visbiežāk personības veidošanās šāda veida filmās – pieaugšanas stāstos – ir kā process, kad, izejot cauri dažādiem pārdzīvojumiem, varonis nonāk pie savas patiesības un pārliecības. Taču ar Raju tā nav – viņas iniciācijas ceļš ir vērsts uz vēl stingrāku sava spēka un pārliecības apzināšanu, nevis tās veidošanos.
Filmas nosaukums “Es esmu šeit” ir ar nelielu pasivitātes piedevu, pārāk maz aktīvs filmas galvenās varones enerģijai – “es palikšu šeit!” precīzāk raksturotu Rajas tēla būtību. Un viņa paliek – gan filmā savās mājās, gan skatītāja atmiņā pēc filmas noskatīšanās.
Uzziņa
“Es esmu šeit”, spēlfilma, Latvija, “Tasse Film”
Scenārija autors un režisors Renārs Vimba, operators Arnars Torisons (Islande), komponists Ēriks Ešenvalds, mākslinieks Aivars Žukovskis, kostīmu māksliniece Līga Krāsone, grima māksliniece Stīna Skulme, montāžas režisors Georgios Mavropsaridis (Grieķija), skaņu režisors Jons Maksvitis (Lietuva).
Lomās: Elīna Vaska, Andžejs Jānis Lilientāls, Edgars Samītis, Ruta Birgere, Zane Jančevska, Rēzija Kalniņa, Indra Briķe un citi.
Seansi: k/t “Splendid Palace”, “Kino Citadele”.
