Kultūra
Literatūra

“Es rakstu, kā elpoju.” Inga Žolude raksta jaunu romānu 0


Inga Žolude
Inga Žolude
Foto no personiskā arhīva

Inga Žolude (1984) ir latviešu rakstniece, kura debitēja ar spilgto romānu “Silta zeme” (2008). Jau toreiz šī grāmata liecināja par jauna, pārsteidzoša prozas stila ienākšanu latviešu literatūrā. Inga ir pirmā no latviešu autoriem, kura ieguva prestižo Eiropas Savienības Literatūras balvu (2011) par stāstu krājumu “Mierinājums Ādama kokam” (2010) un tiek dēvēta par vienu no redzamākajiem trīsdesmitgadnieku paaudzes autoriem Latvijā. Ingas jaunākais romāns “Materia Botanica” (“Dienas Grāmata”) nāks klajā tuvākajā laikā, un tas būs grāmatas “Silta zeme” turpinājums.

– Kāpēc tev šķita svarīgi uzrakstīt turpinājumu romānam “Silta zeme”?

I. Žolude: – Tas nebija apzināts lēmums, tomēr drīzumā pēc “Siltas zemes” es sajutu, ka kādreiz būs arī otrā daļa, jo romāna tēli man bija kļuvuši mīļi, es redzēju, ka viņos vēl ir daudz stāsta potenciāla. Nāca daudz dažādu citu ieceru, kuras esmu ierakstījusi četrās nākamajās grāmatās. Bet “Siltas zemes” turpinājums brieda. Man nācās meklēt pieeju, kā šo stāstu turpināt, jo pati jau biju cits cilvēks, manas vērtības un intereses bija augušas. Turpinājums nenāca viegli, man bija vairāki uzmetuma varianti. Jau tagad ir sajūta, ka varētu arī otro daļu turpināt.

– Vai arī otrajā daļā tavi varoņi kļūst tādi kā atvērtāki, izvērstāki, arī rakstības stils sola dinamiku?

– Tēli ir mainījušies. Romānā “Materia Botanica” tie jau ir ar priekšvēsturi. Tas bija izaicinājums – “Siltā zemē” uzbūvētā pasaule un tēlu attiecības, un iekšējās pasaules bija gana neierastas, bet “Materia Botanica” man bija interesanti, cik tālu to iespējams kāpināt. Vienā brīdī apjautu, ka tēli var rīkoties ne tā, kā sabiedrībā pieņemts. Mani vienmēr ir interesējusi iekšējā pasaule – iekšējais sižets. Ar tā pētniecību arī nodarbojos gan šajā, gan citos savos tekstos. Tas atšķiras no ārējās sižetiskās dinamikas, arī ātrums tai ir cits – apjausmas var nākt gadiem ilgi vai pēkšņi, tomēr tāda apskaidrošanās nebūt nesola tūlītēju rīcību vai rīcības maiņu. Tikai spraiga notikumu ķēdītes savērpšana mani neinteresē.

– Ko tu arvien centies izmēģināt savā prozā?

– Rakstu tā, kā man tobrīd šķiet interesanti. Pašlaik negribu eksperimentēt ar formu, kā biju darījusi krājumā “Mierinājums Ādama kokam”. “Stāstos” (2015) un arī jaunajā romānā vienkārša teksta struktūra man šķita būtiskāka. Taču tas nenozīmē, ka ir viegli pie tās nonākt. Tai jābūt tik dabiskai kā elpošana. Es arī rakstu kā elpojot: kad cilvēks ir emocionāli iespaidots, elpa kļūst straujāka, seklāka, – tādi ir arī teikumi. “Materia Botanica” apliecināja, ka ar pavisam minimāliem verbāliem līdzekļiem var parādīt psiholoģisko situāciju, tāpēc pētīju šī izteiksmes veida iespējas.

– Kāda nozīme ir dzejai tavā ikdienā?

– Dzeju lasu tikpat bieži, cik prozu. Jauna dzejas krājuma iznākšana man arī ir būtisks notikums. Dzeja man dod to, kas nepiemīt pat vislabākajai prozai: domas koncentrāciju un vēl nezināmo valodas iespēju atklāšanu. Prozas tekstus rakstu tā, it kā katrs vārds būtu tikpat svarīgs kā dzejolī.

– Kādu tu redzi šodienas latviešu literatūru?

– Literārie procesi arvien mainās, jo ir jauni izdevēji un arī zināmie ienāk sev neierastās nišās. Notiek decentralizācija, paplašināšanās, pilnasinība. Pie lasītājiem šogad nokļuvuši daudzi saturiski un žanriski interesanti darbi, kurus lielās izdevniecības nav varējušas iekļaut savos plānos. Lasītājiem un kritiķiem ir grūtāk orientēties, bet nākotnē modei būs arvien mazāka nozīme – vairs nebūs jāuztraucas, ka neesam paguvuši izlasīt tekstu, kas ir īpaši populārs. Arvien lielāka uzmanība tiek veltīta grāmatas vērtībai, attīstās dizains, un tiek rosināta arī laikmetīgās literatūras konceptuālā attīstība.

 

Prozas ABC

Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “”Siltu zemi” lasīju kā īpatnēju literāri savērptu izjūtu kamolu, kurā siltums ir kaut kas drīzāk gaistošs nekā paliekošs. Šķita, ka šādi romāni vai nu paliek literatūrā kā notikums, vai marginalizējas kā elitāra parādība. Domāju, ka patiesībā notikuši abi procesi. Bet Ingas Žoludes literārā neatlaidība, ražība un vēlme rakstīt vēl un vēl liek skatīt katru viņas romānu kā daļu no lielā kopuma, kas vēlāk veidos latviešu postmodernā un postpostmodernā romāna klasisko piemēru klāstu.”

 

“Kultūrzīmju grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam fragmentu no Ingas Žoludes topošā romāna “Materia Botanica”.

 

Ar interesi gaidīju, ko Žils izvēlēsies no ēdienkartes. Viņš visu laiku uzdeva man jautājumus un nemaz nedomāja par ēdienu, tāpēc Kira izvēlējās viņa vietā. Kira ēda ceptu kamambēru. Tādu pašu viņa bija pasūtinājusi Žilam. Taču viņš šķīvim pat nepieskārās, siers līdzās nekārtīgi samestajām salātu lapām atdzisa un sacietēja. Žils turpināja mani iztaujāt kā nopratināšanā. Kamēr es runāju, viņš lauza mazus maizes gabaliņus un ēda tos. Varbūt viņš uztraucās, es iedomājos. Mēs ar Kiru bijām pasūtinājuši vīnu, taču tas stāvēja mūsu priekšā neaiztikts, jau par daudz silts. Es nenovērsos no Žila un godprātīgi izstāstīju viņam visu, ko viņš taujāja, tomēr jutu, ka arī Kira mani vēro. Viņas ziņkārība darīja mani tīksmu. Kira pārlika kāju pār kāju un ēda romiešu salātlapas ar pirkstiem. Viņa kaut ko domāja?

Ko?

Viņas kāja šūpojās uz priekšu un atpakaļ, gandrīz iemidzinot mani kairā nomoda sapnī. Es biju viņai pavisam tuvu, viņa sēdēja man pretī. Un starp mums nebija pāridarījumu un nelaimības bezdibeņa, nebija šo dažu gadu, kas bija mūs šķīruši. Manu aizbraukšanu toreiz viņa, šķiet, bija piedevusi.

Žilā es redzēju sevi.

Skatījos uz viņa mutīti un lielajiem priekšzobiem, viņš tik aizrautīgi ar mani runāja, viņa pleciņi bija izauguši, bet vēl aizvien mazi zem marīnzilās vestes ar trijstūra izgriezumu priekšpusē, plaukstas viņš turēja, saāķētas kopā, aptverot vienu celi, – žests, ko viņš bija kaut kur noskatījis. Tas manī raisīja smaidu.

Šeit, tagad, es pilnīgi skaidri zināju, ka mīlestība pret viņu manī bija dabiska, jo viņš bija daļa no manis, tas, kas no manis būs, kad manis paša vairs nebūs.

Stiepdams mūsu tikšanos garāku, es pasūtināju vēl kafiju. Kira darīja tāpat, varbūt arī viņa negribēja aiziet tik ātri.

Sāku mūs abus iztēloties kopā.

Viņa aizsūtīja Žilu uz mazo tirgotavu pāri ielai nopirkt bumbierus un sīpolus, lai varētu ar mani runāt divatā. Es vēroju zēna gaitu, gribēju Kirai uzlielīt Žilu, taču klusēju. Laikam gaidīju, lai sarunu iesāk Kira.

Kira arī klusēja.

Klusums bija tik trausls, tomēr tas mūs saturēja līdzās pie šī mazā, ielas slīpumā noliktā galdiņa; man šķita – ja klusums saplīsīs, mums būs jāatvadās, tāpēc pat tad, kad Žils bija pazudis skatienam veikalā, es neuzdrošinājos pagriezt galvu vai pakustēties, lai gan mana kāja uz netīrā asfalta starp izsmēķiem bija notirpusi.

Žils atgriezās ar pirkumu turzu, un mēs joprojām nebijām pārmijuši ne vārda.

Mēs pasūtinājām vēl divas kafijas.

Kira ļāva Žilam izvēlēties desertu.

Žils atkal ņēma mani savā uzmanībā, tomēr es ik pa brīdim pametu sīku acs zibsni uz Kiru. Viņa tos uztvēra. Žils vēl bija naivs, lai to pamanītu.

 

Mēs atvadījāmies jau vakara krēslas pārklātajā pilsētā. Žils mani turēja pie brīvās rokas, otra balstīja manu stāvu uz spieķa. Viņi aizgāja mājās. Laikam Kira bija diezgan turīga, jo viņu mājas bija pie Odeon metro stacijas 6. apgabalā. Man māju nebija ne tikai Parīzē, bet vispār.

Varbūt tas bija pārsteidzīgs vispārinājums, biju taču noguris no ceļa un pārāk saviļņots un aizkustināts no tikšanās ar Žilu. Un Kiru. Bija daži mirkļi, kad gribēju lūgt pārnakšņot pie viņiem, kaut vai uz grīdas – man vienalga, kopš atmošanās no mirstošajiem mani moka bezmiegs, lai cik ērta izgulēšanās man būtu trāpījusies. Vairākas stundas paiet, līdz es aizmiegu, vērodams zarus aiz loga, uz kuriem – tumsā izskatās – sēž lieli varāni, kas var mani sadzelt ar savu indi, pēc tam aprīt.

Par laimi, viņi aizgāja, pirms izspļāvu muļķību par pajumti. Teicu, ka palikšu pilsētā kādu laiku. Mēs apsolījām cits citam satikšanos nākamajā dienā.

Brīdi es stāvēju uz ielas un noskatījos, kā viņi aiziet, bet necik ilgi – cilvēki tos aizklāja ātrāk nekā attālums. Parīzieši gāja man garām, taču es uz viņiem neskatījos. Biju pavērsis seju pret debesīm, tām pieskārās gledīčiju lapotnes. ‘Gleditsia triacanthos’ sargāja pilsētu no pārakmeņošanās. Es pats ar savu satrupējušo kāju biju kļuvis gandrīz tikpat imobils kā koks, tā sāpēja, un es biju noguris, noķēru taksometru un aizbraucu līdz Monparnasai, dzīvojām 14. apgabalā, kad bijām šeit ar tēvu, māti un Nelliju. Man cauri izbrāzās pagātnes vīzijas kā gledīčijas ērkšķi, tomēr to dūrieni man vairs nesāpēja. Sāpes bija ārpus manām sajūtām, kas šobrīd sasummējās vienā nelielā kastaņa čaulā, ko ar brīvo roku taustīju savā kabatā, pacēlis dārzā pirms satikšanās ar Kiru un Žilu.

Parīzē bija iestājusies tumsa, manā dzīvē bija ieplūdusi svētlaime. Es pārlaidu nakti viesnīcā, izbaudīdams laipno žēlumu, ko man veltīja apkalpotāji, redzēdami manu kājas defektu. Viņi naski tekalēja uz savām divām veselajām kājām, taču man ķermenis vairs nenozīmēja neko. Biju gatavs atteikties no tā pavisam.

 

Viesnīcas istabas dubultie aizkari no rīta aizturēja gaismu tik ļoti, ka tā mānīgi izlikās pēc nakts. Droši vien atkal biju stundām valstījies pa miltainajiem viesnīcas palagiem līdz kurlumam mīksti iztapsētajā istabā, kamēr iemigu.

Parīzē bija jaunas dienas gaisma, rēna pasteļkrāsas gaisma, kuru caurauda tievas saules staru adatas, kas manī injicēja pavisam jaunu saturu. Atvēris logu šaurajā istabā, es redzēju pretējās dzīvojamās mājas balkona augus, aiz tiem iekšpusē bija redzama akmens skulptūra. Es biju tikpat kails kā šī statuja, jo man bija karsti, baltais, presētais peldmētelis gulēja uz nesaklātās gultas. Taču mans kailums bija citāds, tas bija kļuvis dabisks, buktētās bikses un pusgarās zeķes nespēja noslēpt mana ķermeņa defektu, tiklīdz sāku kustēties. Es pārliku svaru no vienas kājas uz otru un nestabils gandrīz iegāzos atmuguriski gultā. Tad ieslēdzu­ ziņas: Indijā bija izglābts zilonis, kas bija iepeldējis pārāk dziļi jūrā. Lielbritānija aizvien risināja savas referenduma lietas…

Es ieniru zem ūdens. Skuvos akurāti, lai nesagrieztu seju. Visam tagad bija nozīme. Es gatavojos satikt Kiru un Žilu. Dušas telpas logs bija matēts un aizturēja gaismu. Iesmērējos ar losjonu.

No viesnīcas brokastīm izvairījos, baidījos apgāzt sulas glāzes, lavierējot starp nevainojami uzklātajiem galdiņiem. Uz ielas ieelpoju vēl vēso gaisu, kas pieglaudās manai sejai.

Pie viesnīcas piebrauca izsauktais taksis. Es devos uz Saint-Sulpice. Uz pretējā ielas stūra kā teātra izrādē bija sarindoti smagi metāla krēsli, un es iezvēlos vienā no tiem. Man laimējās, jo vēl bija palicis pārītis šīrīta kruasānu. Es skatījos uz milzīgo strūklakas biķeri, kas pārplūzdams straumējās manā priekšā kā ūdenskritums.

Ūdenskritums.

Ja nebūtu Kiras, varbūt es būtu miris.

Iespējams, man vajadzēja viņu satikt. Un Žilu – pat nezināju, kuru vairāk. Abus.

Abus.

Pārmēru staigājot, man sāka sāpēt ne tikai kāja, bet arī roka, uz kuras balstījos. Nolēmu pavadīt šeit visu laiku, līdz Žilam beigsies stundas. Izšķirstīju avīzi, pasūtināju vēl vienu kafiju. No trenčkota iekškabatas izvilku pierakstu grāmatiņu un ielasījos dažās lapās. Tā bija Nellijas dienasgrāmata, Nellijas rokraksts un vārdi, domas, izdomas. Es varēju būt ar viņu kopā domās. Tur es viņu saglabāju un paturēju. Domās es ar viņu gāju pa Rue Perrée, un mēs iegriezāmies Rue de Picardie… Pilnīgi vienalga, kur mēs būtu, bet viņa būtu ieķērusies manā elkonī, mēs soļotu tuvu, tuvu pa šauro ietvi, un mūsu neaizpogātās virsdrēbes saskartos, vēja atglaustas.

Es to visu ierakstīju savā dienasgrāmatā, ko glabāju otrā iekškabatā.

LA.lv