Latvijā
Izglītība

“Es sāktu ar studiju programmu samazināšanu” 8


Tatjana Koķe
Tatjana Koķe
Foto – Karīna Miezāja

Bijusī izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe nu jau četrus gadus norises izglītības politikā vēro kā Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) mācību prorektore.

 

Tikko beigusies uzņemšana augstskolās. Ko varat teikt par RSU uzņemto studentu “kvalitāti”? Centralizēto eksāmenu rezultāti matemātikā lika bažīties, ka topošo studentu zināšanas krītas.

T. Koķe: Lepojamies, ka RSU visas budžeta vietas ir aizpildītas un studentu skaits aug.

Runājot par jaunuzņemtajiem studentiem, mani visvairāk interesē, kāda ir viņu spēja studēt. Tradicionāli RSU iestājas tie, kuri centralizētajos eksāmenos sasnieguši vidēji 80 procentus no iespējamā vērtējuma. Tas ir ļoti augsts rādītājs. Jo sevišķi uz studijām veselības aprūpes jomā nāk motivēti jaunieši, kuri saprot, ka jāstudē būs daudz un grūti. Pirmā sesija gan ir tā robežšķirtne, ko viena daļa nepārvar. Tad atbirst 8 – 10 procenti studentu. Daļa gan vēlāk studijas atkal atsāk.

Mūsdienu studentam ir ļoti svarīgi saprast, kāda ir jēga kaut ko darīt un piepūlēties. Ir jāpalīdz studentam saprast, kā studijās apgūtais viņam tālāk noderēs. Lai veidojas perspektīvas izjūta: ko es ar to tālāk darīšu. Tas ir sarežģīti, jo ne par katru mācību kursu var skaidri un precīzi pateikt, kur tālāk tas būs vajadzīgs. Tāpēc RSU ir uzsākts projekts, kurā katru studiju kursu cenšamies savienot ar tālākiem studiju kursiem.

 

Augstskolu pārstāvji sūdzas: mūsdienu vidusskolas nepietiekami sagatavojot studijām augstskolā.

Protams, ir problēmas. Piemēram, daļai jauniešu, kas nāk studēt farmāciju, ir nepietiekamas zināšanas ķīmijā. Tāpat jauniešiem trūkst patstāvības, pietrūkst spriestspējas – prasmes darboties ar pietiekami sarežģītu informāciju, atlasīt vērtīgāko, pārbaudīt, vai avots ir uzticams. Tās gan ir lietas, kas mums katram ir jāmācās visu mūžu.

Taču es vienmēr esmu teikusi, ka nevajag vainot iepriekšējo izglītības pakāpi. Ja ir kādas problēmas, jāsadarbojas un jārod risinājums. No vainošanas nevienam labāk nekļūst. Augstskolu pedagogiem jāapgūst tādas darba metodes, lai spētu strādāt ar studentiem, kam ir dažāds zināšanu līmenis. Tāpēc RSU darbojas Pedagoģiskās izaugsmes centrs, piedāvājam docētājiem apmācības. Tieši pedagogam ir tā svarīgākā loma izglītības kvalitātes nodrošināšanā. Svarīga ir gan kompetence, gan spēja no saviem akadēmiskajiem augstumiem nolaisties līdz 1. kursa studenta līmenim. Arī tas ir ļoti svarīgi, jo šodienas students tevi nerespektēs tāpēc vien, ka esi profesors. Respekts var veidoties tikai kopīgajā sadarbībā.

 

RSU ir arī ļoti daudz ārzemju studentu. Vai viņi ir labāk sagatavoti studijām nekā vietējie jaunieši?

RSU ir 22 procenti ārvalstu studentu, kas ir ļoti daudz. Taču pedagoģijā cilvēku ar cilvēku nesalīdzina. Turklāt neesmu manījusi būtiskas atšķirības starp tiem, kuri vidusskolu pabeiguši Latvijā, un tiem, kuri atbraukuši no ārzemēm. Jau no pirmās dienas RSU esmu strādājusi pie tā, lai visa universitātes saime būtu viena kopiena, lai netiktu nodalīti vietējie un ārzemnieki. Ārvalstu studenti ir iesaistījušies Senāta un citu RSU institūciju darbā. Arvien vairāk un labāk runā latviski.

Ārvalstu studentiem raksturīgs: ja viņus kaut kas neapmierina studiju procesā, viņi neklusē un regulāri pārjautā, kad būs uzlabojumi. Vietējie studenti ir pacietīgāki. Ārvalstu studenti vairāk cīnās par vērtējumu objektivitāti, atbilžu anonimitāti, argumentēti apstrīd vērtējumus. Daudzi no ārvalstu studentiem jau iepriekš kādā jomā ieguvuši augstāko izglītību. Piemēram, tagad medicīnu studē viens psiholoģijas doktors.

Neraugoties uz to, ka studiju maksa ārvalstniekiem, kuri studē angliski, ir gana augsta, arī uz šīm studiju vietām ir konkurss. Lai saglabātu studiju kvalitāti, studentu skaitu neaudzēsim.

 

Jā, ir dzirdētas runas, ka jau tagad RSU esot grūti nodrošināt pietiekami individuālu attieksmi nodarbībās.

Runa varētu būt par vecākajiem kursiem, kad studenti dodas uz klīnikām, un tur tiešām studentu grupas nedrīkstētu būt pārlieku lielas. Vecākajos kursos topošie ārsti dodas uz slimnīcām apgūt klīniskos gadījumus, bet tur nemaz nav tik daudz to pacientu, pie kuriem studentus vest.

Tagad mērķis ir nevis palielināt ārzemju studentu skaitu, bet noturēt viņus te pēc iespējas ilgāk. Lai viņi aizbrauktu ar RSU diplomu, nevis pēc pirmajiem diviem kursiem meklētu tālākas studiju iespējas savā valstī.

 

Jūs pieminējāt motivāciju studēt. Mani pārsteidz, ka laikā, kad ārsti streiko, sūdzas par pārslodzi un zemo atalgojumu, medicīnas studijas joprojām ir ļoti pieprasītas.

Ir jānošķir ārsta statuss un problēmas, kas ir veselības aprūpes sistēmā. Neraugoties uz problēmām, ārsts joprojām sabiedrībā tiek cienīts – viņš daudz zina, viņš palīdz cilvēkiem. Jaunieši grib tiekties uz šo statusu. Tāpēc viņi ir gatavi izvēlēties šīs garās un grūtās studijas. Medicīnā tradicionāli ir apmēram trīs pretendenti uz vienu valsts apmaksāto studiju vietu, bet tādās studiju programmās kā fizioterapija, ergoterapija, uztura zinātne konkurss ir vēl lielāks.

 

Ik pa laikam kāds politiķis vai pētnieks paziņo, ka ir jāsamazina augstskolu skaits. Lielo universitāšu vadītāji nu jau arī tam sāk piekrist. Jūs, kad bijāt izglītības un zinātnes ministre, reformas augstākajā izglītībā nevirzījāt.

Kad biju ministre, bija steidzami jārisina skolu tīkla sakārtošana, jo bija ekonomiskās krīzes laiks. Līdz augstskolām netiku. Manuprāt, domāt par reformām augstskolās ir jāsāk no adekvāta skatpunkta. Pirms spriež par konsolidāciju, jāizvērtē, kāda ir reālā aina augstskolās. Skaidrs, ka neviens pats nepieteiksies likvidācijai vai reorganizācijai.

Nevar gan darboties pret loģiku un gaidīt pozitīvu rezultātu. Pirms kaut ko slēdz, ir jābūt visaptverošam reorganizācijas plānam un ļoti nepieciešams būtu arī papildfinansējums.

Patiesībā dati par augstskolu darba kvalitāti ir. Ir vajadzīga tikai politiska drosme tos izvērtēt un izdarīt secinājumus. Piemēram, ir zināms, kā dažādās augstskolās un studiju programmās aizpildās tā sauktās budžeta vietas. Vai vērts piešķirt no valsts budžeta apmaksātās studiju vietas programmām, kas vēl septembrī nav aizpildītas? Kad tad sāks studēt, ja vēl septembrī rekrutē studentus?

900 studiju programmas Latvijas augstskolās izveidojās ar saukli, ka vajadzīga konkurence. Ik pa sešiem gadiem augstskolu programmas tiek akreditētas. Šajā procesā tad arī vajadzētu izvērtēt, vai šī lielā konkurence deva kvalitāti vai ne. Es sāktu ar studiju programmu skaita argumentētu samazināšanu.

 

Pieminējāt budžeta vietas. Tās tiek sadalītas, balstoties galvenokārt uz tradīcijām.

Tieši tā. Pirms kāda laika Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) paziņoja, ka nu gan budžeta vietas dalīs pēc jauniem, konkrētiem kritērijiem. RSU pat sāka cerēt, ka dabūs valsts budžeta finansējumu sociālo zinātņu programmām. Taču “tradīcijas” netika lauztas. Viens no argumentiem, kāpēc sociālo zinātņu studiju programmām RSU budžeta vietas nepienāktos, ir tas, ka mēs esam Veselības ministrijas, nevis IZM pārraudzībā. Kādam tam nozīme? Valsts taču ir viena!

 

Bet vai tas vispār ir pareizi, ka teju katrai ministrijai ir pa augstskolai? Vai tas netraucē realizēt vienotu augstākās izglītības politiku?

Joma, kurā esmu veikusi pētījumus pedagoģijā, ir mūžizglītība. Un tā balstās uz dažādību, nevis vienveidīgiem standartiem.

 

Jūs taču negribēsiet teikt, ka dažādību nodrošina tikai dažādā pakļautība un ka visas augstskolas, kas ir IZM pārraudzībā, ir vienādas?

Tas, kāda līmeņa autonomija tiek dota augstskolām un kāds ir to dialogs ar “savu” ministriju, tomēr ļoti atšķiras atkarībā no tā, kurai ministrijai “pieder” augstskola. Ar Veselības ministriju mums ir ļoti racionāla un vispusīga diskusija par valsts apmaksāto studiju vietu sadali. Domāju, ka tas, ka dažādas augstskolas pārrauga dažādas ministrijas, nodrošina to, ka augstskolas ir arī tuvāk darba devējam. Kamēr IZM šādu tuvumu darba tirgum nenodrošina.

 

Tad varbūt arī tās augstskolas, kas ir IZM pārraudzībā, jāizdala pa citām ministrijām?

Nezinu. Man, par laimi, par to nav jālemj.

 

Laikā, kad bijāt izglītības ministre, tika pieņemts skolu finansēšanas modelis “Nauda seko skolēnam” un īsā laikā tika slēgti vairāki desmiti skolu. Tagad IZM pagaidām nav izdevies atrast tādu finansēšanas modeli, lai skolu tīkls tiktu manāmi sakārtots. Kāpēc, jūsuprāt, šoreiz neizdodas atrast īsto “brīnumnūjiņu”?

Diemžēl daudzviet valda nostāja, ka skola jāsaglabā, jo tā ļauj saglabāt pašvaldību. Šāda attieksme nav ilgtspējīga gandrīz ne no viena skatpunkta, ja nu vienīgi no amatu saglabāšanas viedokļa. Skolai pastāvēt ir jēga vien tad, ja tai ir skolēni un ir nodrošināts kvalitatīvs mācību process.

Protams, periods, kad pieņēmām modeli “Nauda seko skolēnam”, bija ļoti smags. Kaut gan skolas slēdza pašvaldība, “vainīga” bija ministrija. Tagadējam ministram man grūti ko ieteikt. Viņam par aktuālo situāciju skolās ir daudz vairāk informācijas nekā man.

Valsts politikai gan ļoti jābūt vērstai uz reģionu attīstību, uz to, ka katrs cilvēks ir vērtība, tad arī skolas nebūs jāslēdz.

 

Jūsu laikā tika īstenots arī pilotprojekts, kurā izmēģināja, vai bērni var apgūt 1. klases vielu jau sešu gadu vecumā. Tika atzīts, ka var, tomēr politiska lēmuma par sešgadnieku laišanu skolā tā arī nebija. Tagad ministrija pie šīs idejas atgriezusies. Taču kāpēc tā neīstenojās toreiz, pirms septiņiem gadiem?

Nebija politiskā atbalsta, izmantojot “mīļo” argumentu: “Nav pietiekami izdiskutēts…” Taču, runājot par sešgadniekiem, joprojām uzskatu, ka viņus var mācīt, taču ir jābūt šāda vecuma bērniem atbilstošai videi. Pedagogam jāmāk palīdzēt bērnam attīstīties. Arī toreiz runājām par to, ka 1. klasīte var būt bērnudārzā. Un arī toreiz viens no iemesliem, kāpēc reforma netika ieviesta, bija tas, ka izglītības iestādes tam nebija gatavas. Tādā situācijā bērniem tiktu nodarīts pāri. Lēmums ir jāpieņem tad, kad ir gatavība to īstenot.

Taču ne toreiz, ne tagad nevienā brīdī nav teikts, ka agrākas skolas gaitas būtu obligāti visiem. Neesam tik bagāti, lai uzreiz pārveidotu vidi visās skolās. Jāsāk ar to, ka jāapzina konkrētas skolas un bērnudārzi, kas var piedāvāt skološanos sešgadniekiem, un jādara zināms vecākiem, ka tur un tur jums ir iespējas laist bērnu skolā jau no sešiem gadiem.

 

Bet, ja pieeja būs tik liberāla, tad varbūt tikai desmitā daļa sešgadnieku sāks mācīties!

Varbūt. Un kas slikts no tā radīsies? Katrs bērns, katrs skolēns iet savu attīstības ceļu. Nevajag domāt par visiem, bet par katru. Ir bērni, kuriem tikai no astoņiem gadiem būtu jāiet skolā.

 

Kad jūs bijāt ministre, tika pieņemts politisks lēmums Latvijas vēsturi mācīt kā atsevišķu priekšmetu, atdalot to no pasaules vēstures. Iespējams, ka tagad, veidojot kompetencēs balstītu mācību saturu, vēsturi atkal apvienos.

Kā saprotu, jaunais saturs ne tik daudz koncentrēsies uz konkrētiem mācību priekšmetiem kā uz to, kas jāzina skolēniem noteiktās vecuma grupās. Arī šādā modelī zināšanas par Latvijas vēsturi var atrast savu vietu. Svarīgi šajā saturā akcentēt to, kas Latvijai ir būtisks, kopt un kultivēt patriotismu. Man ļoti svarīgi šķiet uzsvērt to, kas bērnam tuvāks, – viņa pilsētu, viņa novadu.

 

Šķiet, ka izglītības ministra amats jau ilgstoši ir viens no smagākajiem valdībā un bieži vien šo ministru neatbalsta pat viņa paša partijas biedri. Kāpēc tas tā notiek?

To pašu var teikt par veselības ministru. Šie amati ir smagi tāpēc, ka izglītības un veselības nozares darbu uz savas ādas izjūt katrs. Līdz ar to ministra darbība nevar būt visiem laba. Lēmumi ir smagi un sarežģīti, tāpēc neviena partija negrib ar to saistīties. Izglītības jomā pareizo lēmumu sekas redz tikai pēc gadiem. Politikā tas parasti neder, vajag ātrus rezultātus. Atceros, ka toreizējam finanšu ministram Repšem reiz teicu: ja es prasītu naudu tiltam, saruna būtu konkrētāka, jo jau pēc gada tilts būtu, bet izglītībā pēc gada vēl rezultāts nav redzams.

Valdības amatus dalot, izglītības ministra krēsls nav tas pieprasītākais. Es biju ministre visu krīzes laiku – no 2007. gada decembra līdz 2010. gada novembrim, jo neviens jau šo amatu negribēja, citādi sen būtu nomainīta. Tomēr man par paveikto ir gandarījums: ļoti daudz no manis uzsāktā ir turpināts, tātad lēmumi tika pieņemti objektīvi. Lēmumi nebija populāri, taču neviens no tiem netika pieņemts pret manu pārliecību.

Taču tagad esmu prom no aktīvās politikas. Darbs RSU man bija jauna joma, arī te daudz kas bija jāapgūst, bet te rezultāts ir redzams ātrāk.

LA.lv