Foto – LETA

«Es sēdēju – skatījos sevī»
 1

Dzejnieks Kārlis Vērdiņš (attēlā) dzimis 1979. gadā Rīgā. Studējis kultūras teoriju Latvijas Kultūras akadēmijā (1998 – 2004), ieguvis doktora grādu Latvijas Universitātē literatūrzinātnes specialitātē (2009).

Reklāma
Reklāma

 

RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Latviešu dzejprozai veltītais promocijas darbs izdots arī angļu valodā Pizas universitātes izdevniecībā. Dzeja publicēta kopš 1997. gada, iznākuši trīs krājumi. Strādājis par izdevuma “Latvijas Enciklopēdija” redaktoru, kopš 2007. gada strādā LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā, patlaban – arī literārā žurnāla “Latvju Teksti” redakcijā.

Sastādījis un rediģējis vairākus dzejas krājumus, piedalījies pētniecības projektos, atdzejojis T. S. Eliota, V. K. Viljamsa un citu angļu modernistu dzejnieku darbus. Kārļa Vērdiņa dzeja iekļauta Centrālās un Austrumeiropas jauno dzejnieku antoloģijā “A Fine Line” un antoloģijā “Six Latvian Poets”, atdzejota arī krievu un poļu valodā. Saņēmis vairākas balvas. Šoruden laists klajā Vērdiņa pirmo trīs krājumu kopojums vienos vākos “Mēs”. 
Dzejoļi, ko varat lasīt šajā “Latvijas Avīzes” numurā, ir pirmpublicējums.

 

CITI ŠOBRĪD LASA

– Kā, būdams filoloģijas zinātņu doktors un vienlaikus dzejnieks, vērtē: vai ir tieša sakarība starp augstāko izglītību un dzejas kvalitāti?

K. Vērdiņš: – Domāju, ka jebkuram radošam cilvēkam pirmkārt ir vajadzīga interese par apkārtējo pasauli un vēlēšanās uzzināt kaut ko jaunu un interesantu. Formālajai izglītībai ne vienmēr ir izšķiroša nozīme, taču ir saprātīgi izmantot iespēju tādu iegūt. Tā dažreiz palīdz sevi disciplinēt.

– Esi viens no tiem latviešu dzejniekiem, kurus visbiežāk aicina uz skolām. Kādi ir tavi ieguvumi no šīm viesošanās reizēm un ko iegūst jaunieši?

– Mans ieguvums ir kontakts ar publiku, iespēja vērot skolēnu reakciju, kas mēdz būt spontāna un neprognozējama, sevišķi pamatskolas klasēs.

Par jauniešu ieguvumu man grūti spriest – varbūt daļai nav ne mazākās intereses par kaut kādiem onkuļiem, kas nāk un lasa savus pantus. Tomēr katrā viesošanās reizē kāds skolēns uzdod kādu interesantu jautājumu vai kā citādi izrāda interesi par literatūru, ir sajūta, ka vismaz nelielai daļai šādas lietas ir vajadzīgas.

– Esi noteikti erudītākais jaunās paaudzes literatūras kritiķis. Kā vērtē pašreizējo latviešu rakstniecības līmeni?

– Nav jau tāda vispārēja līmeņa, ir neskaitāmi kalni, lejas, pauguri un zemienes… Visu laiku parādās jauni autori, un daži no tiem ir gana interesanti – piemēram, drīz iznāks mana Kultūras akadēmijas kursabiedra Jāņa Joņeva romāns par Jelgavu pagājušā gadsimta 90. gados un pusaudžiem, kas fano par smago metālu. Es ar lielām cerībām skatos uz visjaunāko dzejnieku paaudzi, kā arī uz saviem institūta kolēģiem, kuri šobrīd ļoti aktīvi meklē veidus, kā mūsdienīgi un interesanti pētīt literatūras un kultūras parādības.

Reklāma
Reklāma

 

Finiša taisne

Mārim Melgalvam, 
1957 – 2005

 

pildspalva izmaina rokrakstu

apavi izmaina gaitu

ja kāds prasa – cik gadu tev?

atbildi – kā nu kurš skaita

 

atmiņas izmaina maršrutu

vienalga kurp tālāk doties

soļu atbalsi nedzirdot

neatspoguļojoties

 

nogriezies meža taciņā

varbūt uziesi sēni

pacel sveicienam cepuri

dodies atpakaļ lēni

 

atgriezies atkal uz lielceļa

purini skudras no matiem

māj ar pastieptu rociņu

garāmbraucošiem ratiem

 

garām un garām rati brauc

labības maisi iekšā

velcies lēnām gar ceļmalu

pildspalvu sažņaudzis 
riekšā

 

lietus izmaina apavus

mode izmaina veļu

kricelēdams un klibodams

tu aizej pa lielo ceļu

Sevī

trīs dienas es uzņēmu ciemiņus

likos tiem jautrs un devīgs

viņi aizgāja vakarā

es sēdēju – skatījos sevī

 

es sēdēju krēslā pie spoguļa

blakus pavērtam logam

ne putna – ne kokos ne debesīs

ne dūdo ne ķērc ne pogā

 

kopā ar saules sārtumu

no sejas pazuda krāsas

visas līnijas zīmējās

pelēki bālas un asas

 

ēnas iegūla līnijās

grimases atstāja seju

smaidošie lūpu kaktiņi

noslīga lēnām uz leju

 

un cita seja man atklājās

krēslaina cieta un ļauna

es vēroju to līdz novērsos

no apmulsuma un kauna

 

bēniņos gulēja baloži

kūtī gulēja vistas

es klusi sēdēju nekustīgs

kā auksta marmora biste

 

nakts aizklāja manas līnijas

melni satumsa gaisi

es sēdēju – skatījos sevī

un bija man skumji un baisi