“es spēju tikai parunāt mazliet ar savu dievu” 0
Katru gadu notiek Dzejas dienas – jau kopš 1965. gada. Cik dzejnieku tajās piedalījušies? Tā būtu liela skaitīšana, ilga un gara. Visādā ziņā nevar teikt, ka būtu kāds dzejnieks, kurš vairāk par visiem citiem simbolizētu Dzejas dienu garu, pat Rainis, kura simt gadiem par godu tās tika iedzīvinātas.
Kā izsvērt, kura dzejnieka dzeju publicēt Dzejas dienu ieskaņā? Nav vairs padomju laiki, kad iznāca mazie kvadrātveida sējumiņi – Dzejas dienu kopojums, sava veida pārskats par iepriekšējā gadā sarakstīto.
“Kultūrzīmes” nolēma izvēlēties trīs dzejniekus: patriarhu, vecāko šajās Dzejas dienās pārstāvēto, un tas ir Knuts Skujenieks, kuram 5. septembrī apritēs 77 gadi; jaunāko – 1995. gadā dzimušo jelgavnieku Henriku Eliasu Zēgneru, kuram šogad iznāca debijas krājums “Elementi”, kā arī vienu ārvalstu viešņu – Melnkalnes dzejnieci un dramaturģi Draganu Tripkoviču Arvja Viguļa atdzejojumā. Bet nepalaidiet garām iespēju iet un Dzejas dienu sarīkojumos dzejdarus skatīt un klausīt savām acīm un ausīm.
Knuts Skujenieks
es būšu parkā par solu
kad sniegi nokusīs
es būšu parkā par solu
kad sodrējains lietus līs
es būšu parkā par solu
kad pumpuri atplīsīs
es būšu parkā par solu
kad sētnieki runčus dzīs
es būšu parkā par solu
kad saule brēks debesīs
es būšu parkā par solu
trīs tūkstoš naktis vai trīs
bet ja reiz tava roka
man atzveltni noglāstīs
tad es vairs neapsolu
ka būšu parkā par solu
***
Un mute nevar aizglāstīt nevienu tavu rievu
un rokas aizliegt sirmumam uz taviem matiem snigt
es spēju tikai parunāt mazliet ar savu dievu
lai viņš nāk tavu palodzi ar manu sniegu segt
lai gobu delnas strādīgās lai liepu druknie pleci
lai bārenīte ābele lai viss ir smags un balts
kā citādi lai pasacīts ka mēs vēl neesam veci
ka dvēsele zem ledus vēl kā upe šalc un šalc?
kaut paklāt nakti vienīgu kā dzedru tīru linu
kur sāpīgai un strādīgai tev bērna miegu migt
mans dievs nav ļauns viņš uzklausīs es svēti piezvērinu
pie loga pienākt vakarā un līdz pat rītam snigt
***
kā sarūkoša krasta mala
no manis attālinās viss
un paliek tikai sāls un ūdens
un vienas pašas debesis
ir brīvība
ir vientulība
ir zilais nemirstības zieds
bet tikai balss pret sevi pašu
kā aplaupīta kaija kliedz
Dragana Tripkoviča
Universālais priekšstats par sievieti
Manam tēvam vairs nepatīk mūzika
un viņš nekad nav dzirdējis
Čaikovski.
Viņu laiku dziesmās
roku rokā traucās bailes
un politkorektums.
Bet tad nāca hipiji un visu sačakarēja.
Debesu brīvie putni
nav tikai ierasta aina.
Melnu slepkavu pulks
ir iemīļota klišeja.
Manam tēvam vienalga par
Hičkoku, kamēr celuloīds atceras
Džonu Veinu.
Kā viņš jāj pāri prērijai un visa vīrišķība
cepurē un revolverī.
Tas liek viņiem atcerēties
četrdesmit piekto.
Biedri kompartieši
un biedrenes, cirka dejotājas
uz trapeces ir īstā izklaide
pamestiem bērniem.
Biļetes vietā viņi saņēma
universālo priekšstatu par sievieti –
visu pamesto Māti.
Arī mans tēvs ir pametis savus bērnus.
Atdzejojis Arvis Viguls
Henriks Eliass Zēgners
kad man jādomā par tevi es
redzu tumši violetu mākoņu
krāsas gaismu
gandrīz kā debesmannu gandrīz
kā tās lietas ko nemaz nekad tā
arī nepasaka tās kuras
vienkārši paslēpj kabatās
ieliec roku strautā un sadzirdi
stiklu un sadzirdi sudrabu
es zinu
tu noteikti esi ļoti laba peldētāja
***
kaut kur starp kafiju un sauli ir pilsēta pilsēta kurā ir māja
mājai ir 47 logi durvju nav ja gribi tikt mājā tev ir jāizsit
logs līdz
šim ir izsisti 23 logi pasteidzies ja gribi tikt mājā katrs logs
ir tikai
vienreizlietojams
mājā ir trīs pagrabi
pirmajā pagrabā ir 47 pudeles kalifornijas sarkanā
burgundieša līdz
šim ir izdzertas 23 pudeles pasteidzies ja gribi spirtoto vīnu
otrajā pagrabā
ir 47 cerības tās visas ir nelietotas un neizpakotas tu varēsi
tajās
mazais un mīļais ietīties un sildīties
trešajā pagrabā
trešā pagraba durvis ir slēgtas tikai tev ir trešā pagraba
atslēga tikai
tu tiksi trešajā pagrabā iekšā trešajā pagrabā ir maza koka
kastīte
kurā ir miris putns tikai tev
derēs viņa spārni un tikai tu ar viņiem varēsi aizlaisties pāri
savai dzimtajai pilsētai
***
elpa karsta kā uguns
izlijis ūdens istaba
piestaigāta pilna ar dubļiem
caurvējš
mēs mostamies noguruši
sāpošām miesām un tukšu prātu
saskatījušies sākam visu kārtot
pēc pāris stundām viss ir izdarīts
mēs noliekam krēslus pie palodzes
skatāmies ārā pa logu
brauc tramvajs ir vasara daži
vientuļi gājēji kastaņu zaļās
sulīgās lapas un dienas piesātinātais klusums
tu nodur acis un satver manu roku
es saprotu bez teikšanas
ir laiks
