Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
3. septembris, 2013
Drukāt

“es spēju tikai parunāt mazliet ar savu dievu”


Foto - LETAFoto - LETA

Katru gadu notiek Dzejas dienas – jau kopš 1965. gada. Cik dzejnieku tajās piedalījušies? Tā būtu liela skaitīšana, ilga un gara. Visādā ziņā nevar teikt, ka būtu kāds dzejnieks, kurš vairāk par visiem citiem simbolizētu Dzejas dienu garu, pat Rainis, kura simt gadiem par godu tās tika iedzīvinātas.

Kā izsvērt, kura dzejnieka dzeju publicēt Dzejas dienu ieskaņā? Nav vairs padomju laiki, kad iznāca mazie kvadrātveida sējumiņi – Dzejas dienu kopojums, sava veida pārskats par iepriekšējā gadā sarakstīto.

 

“Kultūrzīmes” nolēma izvēlēties trīs dzejniekus: patriarhu, vecāko šajās Dzejas dienās pārstāvēto, un tas ir Knuts Skujenieks, kuram 5. septembrī apritēs 77 gadi; jaunāko – 1995. gadā dzimušo jelgavnieku Henriku Eliasu Zēgneru, kuram šogad iznāca debijas krājums “Elementi”, kā arī vienu ārvalstu viešņu – Melnkalnes dzejnieci un dramaturģi Draganu Tripkoviču Arvja Viguļa atdzejojumā. Bet nepalaidiet garām iespēju iet un Dzejas dienu sarīkojumos dzejdarus skatīt un klausīt savām acīm un ausīm.

 

Knuts Skujenieks

 

es būšu parkā par solu

kad sniegi nokusīs

es būšu parkā par solu

kad sodrējains lietus līs

es būšu parkā par solu

kad pumpuri atplīsīs

es būšu parkā par solu

kad sētnieki runčus dzīs

es būšu parkā par solu

kad saule brēks debesīs

es būšu parkā par solu

trīs tūkstoš naktis vai trīs

bet ja reiz tava roka

man atzveltni noglāstīs

tad es vairs neapsolu

ka būšu parkā par solu

 

***

Un mute nevar aizglāstīt nevienu tavu rievu

un rokas aizliegt sirmumam uz taviem matiem snigt

es spēju tikai parunāt mazliet ar savu dievu

lai viņš nāk tavu palodzi ar manu sniegu segt

 

lai gobu delnas strādīgās lai liepu druknie pleci

lai bārenīte ābele lai viss ir smags un balts

kā citādi lai pasacīts ka mēs vēl neesam veci

ka dvēsele zem ledus vēl kā upe šalc un šalc?

 

kaut paklāt nakti vienīgu kā dzedru tīru linu

kur sāpīgai un strādīgai tev bērna miegu migt

mans dievs nav ļauns viņš uzklausīs es svēti piezvērinu

pie loga pienākt vakarā un līdz pat rītam snigt

 

***

kā sarūkoša krasta mala

no manis attālinās viss

un paliek tikai sāls un ūdens

un vienas pašas debesis

 

ir brīvība

ir vientulība

ir zilais nemirstības zieds

bet tikai balss pret sevi pašu

kā aplaupīta kaija kliedz

 

Dragana Tripkoviča

Universālais priekšstats 
par sievieti

 

Manam tēvam vairs nepatīk mūzika

un viņš nekad nav dzirdējis

Čaikovski.

 

Viņu laiku dziesmās

roku rokā traucās bailes

un politkorektums.

Bet tad nāca hipiji un visu sačakarēja.

 

Debesu brīvie putni

nav tikai ierasta aina.

Melnu slepkavu pulks

ir iemīļota klišeja.

 

Manam tēvam vienalga par

Hičkoku, kamēr celuloīds atceras

Džonu Veinu.

 

Kā viņš jāj pāri prērijai un visa vīrišķība

cepurē un revolverī.

Tas liek viņiem atcerēties

četrdesmit piekto.

 

Biedri kompartieši

un biedrenes, cirka dejotājas

uz trapeces ir īstā izklaide

pamestiem bērniem.

 

Biļetes vietā viņi saņēma

universālo priekšstatu par sievieti –

visu pamesto Māti.

 

Arī mans tēvs ir pametis savus bērnus.

Atdzejojis Arvis Viguls

 

Henriks Eliass Zēgners

 

kad man jādomā par tevi es

redzu tumši violetu mākoņu

krāsas gaismu

 

gandrīz kā debesmannu gandrīz

kā tās lietas ko nemaz nekad tā

arī nepasaka tās kuras

vienkārši paslēpj kabatās

 

ieliec roku strautā un sadzirdi

stiklu un sadzirdi sudrabu

es zinu

tu noteikti esi ļoti laba peldētāja

***

kaut kur starp kafiju un sauli ir pilsēta pilsēta kurā ir māja

mājai ir 47 logi durvju nav ja gribi tikt mājā tev ir jāizsit

logs līdz

šim ir izsisti 23 logi pasteidzies ja gribi tikt mājā katrs logs

ir tikai

vienreizlietojams

 

mājā ir trīs pagrabi

pirmajā pagrabā ir 47 pudeles 
kalifornijas sarkanā

burgundieša līdz

šim ir izdzertas 23 pudeles 
pasteidzies ja gribi spirtoto vīnu

 

otrajā pagrabā

ir 47 cerības tās visas ir nelietotas un neizpakotas tu varēsi

tajās

mazais un mīļais ietīties un sildīties

 

trešajā pagrabā

trešā pagraba durvis ir slēgtas 
tikai tev ir trešā pagraba

atslēga tikai

tu tiksi trešajā pagrabā iekšā 
trešajā pagrabā ir maza koka

kastīte

kurā ir miris putns tikai tev

derēs viņa spārni un tikai tu ar 
viņiem varēsi aizlaisties pāri

savai dzimtajai pilsētai

 

***

elpa karsta kā uguns

izlijis ūdens istaba

piestaigāta pilna ar dubļiem

caurvējš

 

mēs mostamies noguruši

sāpošām miesām un tukšu prātu

saskatījušies sākam visu kārtot

 

pēc pāris stundām viss ir izdarīts

mēs noliekam krēslus pie palodzes

skatāmies ārā pa logu

 

brauc tramvajs ir vasara daži

vientuļi gājēji kastaņu zaļās

sulīgās lapas un dienas 
piesātinātais klusums

 

tu nodur acis un satver manu roku

es saprotu bez teikšanas

ir laiks

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+