Latvijā
Vēsture

“Es ticēju – Tēvzeme brīva reiz kļūs…” Latviešu leģionāri kaujās Vidzemē 1944. gada rudenī6


19. latviešu ieroču SS divīzijas leģionāri Cesvaines apkārtnē. 1944. gada augusts.
19. latviešu ieroču SS divīzijas leģionāri Cesvaines apkārtnē. 1944. gada augusts.
Foto – Latvijas Okupācijas muzejs

1944. gada Mores kauju atcere katra septembra pēdējā sestdienā latviešu leģionāru kapsētā pie Roznēnu ozola un Mores kauju piemiņas parkā Siguldas novadā jau ir kļuvusi par ikgadēju atmiņu tradīciju. Šogad 26. septembrī šeit sapulcējušos ar klātbūtni pagodināja arī Latvijas Republikas Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece un aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, bet publiskajā telpā tika uzsvērts, ka tieši latviešu leģionāri, cīnoties savā zemē pret desmitkārtīgu pārspēku, Mores kaujās sekmīgi aizstāvēja savu dzimteni un uz divām nedēļām aizkavēja Sarkanās armijas virzību uz Rīgu. Šajā rakstā ir sniegts ieskats latviešu leģionāru un civiliedzīvotāju pārdzīvojumos Mores kauju laikā, kā arī kritiski izvērtēti šo cīņu līdzšinējie vērtējumi.

Latviešu karavīri cīņās par savu dzimteni

1944. gada vasaras beigās pēc Latgales ieņemšanas Sarkanā armija koncentrēja savu karaspēku Lubānas apkārtnē un veidoja uzbrukuma smaili Rīgas līča virzienā ar mērķi sašķelt vācu armiju grupējuma “Ziemeļi” (“Nord”) daļas, kas atradās Dienvidigaunijā un Latvijā. Sarkanajai armijai pretī stājās arī 19. latviešu ieroču SS divīzija, kas, cietusi smagus zaudējumus atkāpšanās cīņu laikā Krievijā, bija reducēta par kaujas grupu, nosauktu divīzijas komandiera SS brigādefīrera Bruno Štrekenbaha vārdā (“Kampfgruppe Streckenbach”). Atšķirībā no 15. latviešu divīzijas, kuru nosūtīja pārformēšanai uz Vāciju, 19. latviešu divīziju pēc 18. jūlijā Mērdzenes pagastvaldē notikušās pulku komandieru sapulces bija nolemts saglabāt un iesaistīt cīņās Latvijā kā slēgtu karaspēka vienību. Tā kā nepietika piemērotu virsnieku un kareivju, grenadieru pulku vietā izveidoja pastiprinātus bataljonus. “Kaujas grupas” sastāvā iekļāva arī kaujas spējīgās 15. divīzijas daļas (15. artilērijas pulku, 15. sapieru bataljonu un piegādes vienības), kā arī atsevišķus virsniekus un kareivjus. Līdz 1944. gada augusta beigām “Štrekenbaha kaujas grupa” ar sīvām kaujām atkāpās uz Cesvaines–Kārzdabas pozīcijām, kur septembra sākumā pēc papildinājumu saņemšanas to atkal nosauca par 19. latviešu ieroču SS divīziju. Atjaunoja visus trīs (42., 43., 44.) grenadieru pulkus, katru divu bataljonu sastāvā. Šajā laikā 19. divīzijā bija 12 846 virsnieki, instruktori un kareivji.

Savā kara dienasgrāmatā 42. grenadieru pulka leitnants Ēriks Jaunkalnietis (kritis 1945. gada aprīlī Kurzemes frontē) raksta: “Pie Kārsavas ienācām Latvijā, tad no jauna drusku sakārtojāmies Dzelzavā un devāmies krievam pretī uz Lubānu, te tomēr arī nenoturējāmies, jo kreisā spārnā vācu sektorā krievs bija ielauzies uz Jaungulbenes ceļa, un tādēļ pamazām atvilkāmies uz Cesvaini un te jau no 1944. gada 8. augusta esam pozīcijās. 14. rotas vairs nav, tagad esmu štāba rotas prettanku vadā. Nav arī daudz veco zēnu. 14. augustā pa labi no pils krievs iebruka otrās rotas sektorā, ko mēs prettriecienā veiksmīgi iztīrījām, bet nu starp mums vairs nav leitnanta Grundmaņa, kas vienmēr jautri teica, ka karš ir veiksmīgs, un pēc tam uzspēlēja savu blumīzeri. Tas droši vien guļ kādā lazaretē ar šķembām kājās un rokās, tāpat smagi no mīnas cieta seržants Bernāns, pilns ar šķembām, un stāvoklis bīstams [..] Šajā laikā, kad izšķiras Latvijas būt vai nebūt, arī es nedrīkstu piederēt tikai viena cilvēka laimei, šai brīdī es nedrīkstu sevi atraut cīņai par savu zemi, man jābūt gatavam pat atdot savu dzīvību, lai piepildītu to zvērestu, kura dēļ sevi ziedojuši tik daudzi latvju vīri dažādos laikos, lai Latvija atkal būtu brīva.”

;

Mores kaujas

1944. gada 19. septembrī sākās armiju grupas “Ziemeļi” atkāpšanās no Igaunijas, kas notika lielā steigā un bija Sarkanās armijas apdraudēta. 27. septembrī 19. latviešu divīzija ieņēma “Siguldas pozīcijas” (“Segewold Stellung”) Mores pagastā. Vairāk nekā 10 kilometru garajā frontes iecirknī pa labi izvietojās divīzijas 44. grenadieru pulks pulkvežleitnanta Rūdolfa Kociņa vadībā, bet pa kreisi – 42. grenadieru pulks, ko komandēja majors Nikolajs Galdiņš. Rezervē Allažu rajonā palika 19. divīzijas 43. grenadieru pulka karavīri. Tās pašas dienas pēcpusdienā tanku aizsegā sarkanarmieši pie Mazratnieku mājām trīs reizes iebruka latviešu leģionāru pozīcijās. Norisinājās ārkārtīgi smagas tuvcīņas, kādas visā 19. divīzijas pastāvēšanas laikā vēl nebija pieredzētas. Nevarēdami noturēties ieņemtajos ierakumos, sarkanarmieši uzbrukumus turpināja naktī uz 28. septembri un vēl divas reizes iebruka pozīcijās, taču arī šoreiz pretinieks tika atsists asiņainās tuvcīņās. Atsevišķos frontes iecirkņos leģionāriem nācās atstāt te izveidotos ierakumus, jo tie atradās klajā laukā un bija pretiniekam labi pārredzami, turklāt intensīvā kaujas darbībā tie sagruva, kopā sajaucot arī abu pušu kritušos un smagi ievainotos karavīrus. 29. septembrī vācu 18. armijas komandieris SS obergrupenfīrers Karls Hilperts ieradās 19. divīzijas štābā, lai izteiktu savu apbrīnu un pateicību par latviešu leģionāru varonību, sekmējot vācu karaspēka atkāpšanos no Igaunijas.

“Kalnā, augstu virs galvas plīst šrapnelis ar krāsainu dūmu mākoni. Tā ir piešaude, uguns koriģēšana. Laime, ka galvā esmu uzlicis bruņu cepuri, jo šrapneļa šķemba trāpa pa to. Piebraucis kādu puskilometru uz mājas pusi, dzirdu, kā aizmugurē, mežmalā kliedz karavīrs: “Jēzus Marija! Glābiet! Jēzus Marija!” Kāds karavīrs nācis atpakaļ no pārsiešanas punkta, jau vesels, kad sprādzis prettanku lielgabala šāviņš un sakropļojis kāju virs ceļa. Briesmīgās sāpēs tomēr nezaudējis apziņu, no karavīra katliņa atraisījis siksniņu un sažņaudzis kāju virs ceļgala, lai nenoasiņotu. Ar mokām viņu ievietoju ratos. Viņš lūdzas: “Brauc lēni, man ļoti sāp!” Pa ceļu nāk kāds leitnants un to dzird. Viņš saka: “Neklausies, brauc ātri, te ir piešaudes vieta. Tiklīdz izsprāgs šāviņš, dzīvi nebūsiet. Triec zirgu, cik tik ātri vari. Paglābsi sevi un ievainoto!” Tā arī daru. Pārsiešanas punktā sanitāri dod ievainotajam iedzert konjaku, kāju ieliek šinā un pārsien. Automātu aizvedu uz rotu ievainotā karavīra novēlētajam draugam. Atbraucu uz Mores centru. [..] Lielceļa malā apstājos. Karavīri uz nestuvēm gar kartupeļu lauka malu nes ievainoto. Sprāgstošā lode skārusi deniņus. Asiņo. Braucam uz lauka pārsiešanas punktu. Varbūt, ka tevi, draugs, var vēl glābt. Spilveni sārto. Tu kļūsti arvien klusāks. Tu sāpēs sauc savu māti. Kaut viņa būtu te klāt tavā pēdējā gaitā! Piebraucu pie pārsiešanas punkta. Ārsts konstatē, ka karavīrs ir miris. Jēkabsons no Kurzemes. Krūšu kabatā talismans – rotaļu lācītis. Varbūt bērnu vai līgavas dots,” tik dramatiski savu klātbūtni Mores kauju laikā vēlāk ir attēlojis 44. grenadieru pulka kara vezuma kaujas braucējs kaprālis Kārlis Atgāzis.

Turpretī 44. grenadieru pulka 3. rotas 1. vada komandieris virsnieka vietnieks Pauls Vanags šo cīņu laikā pieredzēja pat kādu kuriozu saskarsmi ar pretinieku, kas pēkšņi bija iebrucis no sāniem un aizmugures un ielencis Mazratnieku mājās nocietinājušos leģionārus. Pēc sarkanarmiešu sekmīgas padzīšanas P. Vanags atgriezās mājas pagrabā, lai pabeigtu pirms tam iesākto maltīti, pie galda izpakotu saņemto munīciju un uzpildītu mašīnpistoles aptveres, taču viņa “uz galda atstātā dzelzsporcijas konservu bundža atradās, kur bija atstāta, bet – tukša. Tās man bija žēl. Pagrabā, lādējot aptveres, nejutos tur ērti, ne tā kā vajadzētu. Jutos savādi, ko nevaru aprakstīt. Tāda sajūta man frontē ir bijusi vairākas reizes. Izgāju no pagraba un jutu, ka kāds ir turpat tuvumā, kāds, pie manis nākdams, gāja pagrabam garām, dzirdēju troksni. Iegājis atpakaļ pagrabā, tur atradu nobijušos krievu, kurš, atbrīvojies no manas pastētes, bija paslēpies aiz staba. Gūsteknis rādīja savu Hitleram uzrakstītu vēstuli. Viņam Vācijā esot kādi radi, kas tur strādājot, un viņš arī gribot tur tikt. Plecā viņam bija kule, kas atgādināja zirgu auzu kuli, kurā atradās labības graudi un pāris jēlu cūkas ribu. Vienu ribu ēst viņš piedāvāja arī man, bet, protams, no tā atteicos. Gūstekni vai pārbēdzēju nosūtīju rotas komandierim.”

Mores kaujas beidzās pēc tam, kad 29. septembra rītā 42. grenadieru pulka 1. bataljons ar sešu vācu triecienlielgabalu atbalstu pretuzbrukumā likvidēja pretinieka frontes iecirkņa pārrāvumu. Nākamajā dienā padomju karavīru uzbrukumi kļuva vājāki un līdz ar to Mores kaujas bija beigušās un Sarkanās armijas trieciens Rīgas virzienā apturēts. 5./6. oktobra naktī pēc augstākās virspavēlniecības kaujas pavēles saņemšanas 19. latviešu divīzija atstāja Siguldas pozīcijas un 6. oktobrī Sarkanā armija ar papildspēkiem ieņēma jau tukšos Mores ierakumus.

Civiliedzīvotāju pieredzējumi

Šodien, kad mūsu vidū dzīvi vairs tikai daži Mores kauju dalībnieki, viņu kauju pieredzi un kritušo biedru atceri glabā ne tikai vairākas piemiņas vietas, bet arī 2002. gadā izveidotais Mores kauju muzejs “Kalna Kaņēnos”. Tā vadītāja Anta Brača ir apzinājusi arī to Mores pagasta iedzīvotāju atmiņas, kuri kara laikā bijuši netieši liecinieki šo cīņu norisei un savus iespaidus saglabājuši līdz pat mūsdienām. Vairāku piefrontes joslā atradušos iedzīvotāju un pretējos ierakumos esošo leģionāru atmiņās ir minēta epizode, ka sarkanarmieši, kas uzbruka ap 28. septembri, pa grupām ar un bez ieročiem dzīti pāri Sudas purvam Kārtūžu virzienā un šajā laikā nonākuši nepareizi koriģētas pašu artilērijas ugunī. Apšaudes laikā kāds sarkanarmietis ar auļojošu zirgu steidzies pie artilēristu komandiera un pieprasījis tūlīt pat pārtraukt uguni. Kad tā pierimusi, acīm pavērusies aina, kur visa ierakumu mala uz Sudas puva pusi esot bijusi nosēta ar kritušajiem sarkanarmiešiem. Saskaņā ar skolotājas Veltas Kaktiņas stāstīto, jau krietni pēc kara, kad vietējā skolā 6. oktobrī noticis Mores “atbrīvošanai” veltīts pasākums, kāds no padomju virsniekiem, uz kura vienību raidīta pašu artilērijas uguns, izvairījies sniegt roku kapteinim P. Kudinovam, kurš Mores kaujās komandējis minēto artilērijas pulku. Lai izskaidrotu pretinieka militāros panākumus un attaisnotu pašu lielos zaudējumus, padomju militārajos pētījumos uzsvērts, ka vācu virspavēlniecība esot devusi pavēli “Siguldas pozīcijas” aizstāvēt līdz pēdējam karavīram, ko neapstiprina mūsdienās apzinātie dokumenti un citas liecības.

Turpretī Mālpils pagasta Kniediņu tālaika iemītniece astoņpadsmitgadīgā skolniece Irēna Saukuma (dzimusi Lācis) vēl šodien glabā dzīvē nekad nesatiktā Mores kaujās kritušā 44. grenadieru pulka 3. rotas komandiera ziņneša Erharda Krustiņa vēstules, kas gandrīz gada garumā mērojušas ceļu no frontes līnijas, pretī saņemot sirsnīgus uzmundrinājumus no dzimtenes meitenes. Mālpils novadpētniecības muzejā glabājas arī I. Saukumas atmiņas. Viņa atceras, ka, tuvojoties karadarbībai, īpaši skumīga bijusi aizbraukšana no dzimtajām Atvaru mājām. Pirms tam tur tikuši izmitināti arī vācu virsnieki, ar kuriem izveidojušās labas attiecības. Viņi saņēma saimniecībā saražoto pārtiku, bet pretī deva armijas konservus, saldumus un pat naudu. Vācu karavīri mitinājušies tuvākās apkārtnes šķūņos, kā arī teltīs, zemnīcās un bunkuros. Tuvojoties frontei, vācu aizmugures daļas atkāpās. Kā vieni no pēdējiem vēlāk uzspridzināto Mergupes tiltu pie Atvariem šķērsojuši bēgļi no Zaubes un vācu sedzējvienības. Lai izvairītos no palikšanas kara darbības zonā, 22. septembrī savas dzimtās mājas bija spiesta atstāt arī Irēnas ģimene, kas ar vāciešu iedotu neiebrauktu niķīgu zirdziņu un kaimiņu atvēlētu līnijdrošku nekur tālu nav tikusi. Pie Buldurīšu mājām viņi nonāca padomju aviācijas apšaudē, tās laikā slēpjoties alkšņiem aizaugušā grāvī ar spilveniem uz galvas, lai lodes netiktu cauri, tā cenšoties glābt savu dzīvību.

Mores kauju atcere mūsdienās

Pēc Otrā pasaules kara padomju okupētajā Latvijā latviešu leģions bija tabu tēma, kas ilgstoši tika noklusēta un noliegta. Tikai atmodas laikā kļuva iespējama arī karavīru kapu un piemiņas vietu izveide leģionāru cīņu vietās. Turklāt Siguldas–Mores ceļa malā 1990. gada 11. novembrī atklāto tēlnieka Andreja Jansona pieminekli ar uzrakstu “Es ticēju – Tēvzeme brīva reiz kļūs…” nācās izgatavot pat divreiz. Tāpat kā līdzīgus pieminekļus Codē, Džūkstē un Jaunpilī, to 1990. gada 4./5. decembra naktī pēc PSRS aizsardzības ministra Dmitrija Jazova pavēles saspridzināja padomju armija, tā gandrīz pēc pusgadsimta vēl “cīnoties” pret kritušu, ne vairs dzīvu pretinieku. Jau pēc Latvijas neatkarības faktiskās atjaunošanas 1992. gada 10. novembrī pagasta centrā Mores–Nītaures–Līgatnes ceļu krustojumā tika atklāts iespaidīgs piemineklis šo kauju atcerei, bet tā apkārtnē turpmākos gados izveidots Mores kauju piemiņas parks, kurā ir saskatāmi arī līdz šodienai saglabājušies kara laika ierakumu fragmenti un bunkuru vietas. Pateicoties šo cīņu dalībnieka, nu jau mūžībā aizgājušā 44. grenadieru pulka 1. rotas komandiera 1. un 2. šķiras Dzelzs krusta kavaliera leitnanta Rolanda Kovtuņenko ieguldījumam, detalizēti izpētīta ir arī Mores kauju norise. Vairākus gadus tās gaita un taktiskie risinājumi ir analizēti un mācīti arī ASV Jūras kājnieku universitātes mācību centrā Vašingtonā.

Saistītie raksti

Ilgus gadus trimdā Rietumos un mūsdienās arī Latvijā Mores kaujas ir izceltas kā īpaši nozīmīgas, uzsverot, ka, pateicoties tieši latviešu leģionāru upuriem, bija nodrošināta vācu 18. armijas atkāpšanās no Igaunijas un Ziemeļvidzemes un daudzu desmitu tūkstošu latviešu bēgļu nonākšana Rietumos. Arī šogad Mores kaujas atceres pasākumos izskanēja vārdi, ka to var uzskatīt par Rīgas aizstāvēšanas kauju, jo aiz šā vairoga no Latvijas galvaspilsētas tika evakuēti civiliedzīvotāji un izvests vācu karaspēks, tādā veidā pasargājot Rīgu no sagraušanas. Nav noliedzams, ka Mores kaujas bija viens no spilgtākajiem latviešu leģionāru varonības apliecinājumiem Vidzemes cīņu laikā, kas prasīja 186 kritušo un bezvēsts pazudušo karavīru dzīvības. Ap 650 leģionāru šajās kaujās guva vieglākus vai smagākus ievainojumus, bet pretinieka zaudējumi bija divas trīs reizes lielāki. Precīzs Mores kaujās kritušo sarkanarmiešu skaits nav zināms, bet Mores un Nītaures brāļu kapos 20. gadsimta 60. gados ir pārapbedīti dažādās kauju vietās krituši 2736 padomju karavīri.

Tomēr nereti tiek aizmirsts, ka latviešu leģionāri nebūt nebija vienīgie, kam pienākas nopelni par Vidzemes aizstāvēšanu, turklāt kļūdains ir uzskats par vācu karavīriem, kuri atšķirībā no latviešu leģionāriem, kas cīnījās par savu dzimteni, esot bijuši demoralizēti, jo sapratuši, ka Vācija karu ir zaudējusi. Kā skaidro Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Valdis Kuzmins, 1944. gada septembra beigās Daugavas ziemeļu krastā uz austrumiem no Rīgas frontes līniju līdzās 19. latviešu divīzijai aizstāvēja vēl ap 10 divīziju, kas visas cīnījās vienlīdz varonīgi. Turklāt septembra beigās 2. Baltijas frontes galvenais uzbrukuma virziens tika pārcelts uz dienvidiem no Daugavas Baldones, Ķekavas virzienā, bet Vidzemē uzbrukumi turpinājās pēc inerces gar Rīgas–Ērgļu un Rīgas–Pleskavas šoseju. Kaujas pie Mores un citur izvērsās niknas un asiņainas, jo padomju puse neticēja, ka “Siguldas pozīcijās” vācieši aizstāvēsies ilgstoši, un domāja, ka atkāpšanās turpināsies Rīgas virzienā, tādēļ bez izdomas un sagatavošanās frontāli mēģināja “pāriet pāri” šai aizsardzības līnijai, sastopot tās aizstāvju izcilu pretestību.

LA.lv
LA
LA.LV
Latvijā
“Dzeloņdrātis, kas ierobežo manu dzīvi.” Atmiņas par Baltijas ceļu un Atmodas laiku
8 stundas
Raivis Šveicars
Latvijā
FOTO: “Air Baltic” paceļ debesīs “Baltijas ceļu” 1
8 stundas
DJ
Dace Judina-Nīmane
Latvijā
Sūrs mūžs, talants un zvaigznes debesīs. Leģendārajai aktrisei Vijai Artmanei – 90
9 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

Raivis Šveicars
Ekonomika
Nākotnē maksājumi kļūs arvien ērtāki – pakustēsies, pamirkšķināsi acis… 3
8 stundas
LL
LETA, LA.lv
Sports
“Dinamo” uzkaujas un izcīna otro uzvaru “Latvijas Dzelzceļa” kausā
5 stundas
LE
LETA
Latvijā
KNAB atbrīvojis aizturēto Ogres novada mēru Helmani 1
7 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
“Dzeloņdrātis, kas ierobežo manu dzīvi.” Atmiņas par Baltijas ceļu un Atmodas laiku
8 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
VIDEO: Kristiešu draudze izplata aicinājumu pērt bērnus
6 stundas