Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
17. septembris, 2012
Drukāt

Es uzrakstīju, un man par to nekas nebūs!


Pēc 27. augustā “Latvijas Avīzē” publicētā Lindas Kusiņas raksta “Sodu – ne bargu, bet neizbēgamu” esam saņēmuši ieinteresētas atsauksmes. Šoreiz publicējam dzejnieces Mairas Asares viedokli. Arī viņa pieder literātu grupai, kas interneta diskusiju telpās publicējas tikai ar savu īsto vārdu.


 

Patiesībā jau esam nodzīvojušies līdz pamatīgam absurdam, ja sava publiski pausta viedokļa parakstīšana ar savu vārdu tiek vērtēta kā drosme un uzdrošināšanās ‒ tas liecina par kādām nopietnām lietu kārtības izpratnes nobīdēm sabiedrībā. Manuprāt, pieaugušam cilvēkam, kuram ir kaut kripatiņa pašcieņas, nevajadzētu būt šaubām, ka par katru savu vārdu ir jābūt gatavam atbildēt, un interneta komentāru parak-
stīšana ar savu vārdu vienkārši apliecina šo gatavību. Arī savus dzejoļus, prozas tekstus un tulkojumus es parakstu ar savu vārdu, kāpēc lai interneta komentāros būtu citādi?

Savāda lieta tie anonīmie interneta komentāri – iesākumā pat liekas it kā absurdi: tik daudz cilvēku dedzīgi dalās savos uzskatos par dažādiem jautājumiem, norisēm, personām utt., tātad viņiem it kā ir būtiski, lai viņu viedoklis taptu izpausts un uztverts, tomēr neizprotamā kārtā vairākums izvēlas savu viedokli atstāt anonīmu, bez reālā cilvēka, bez vārda.

 

Viedoklis ir, cilvēka nav. Līdzīgi rīkojas mazi bērni, kuri vienlaikus cieš no uzmanības deficīta un neatslābstošas hiperaktivitātes.

 

Tieši tādēļ, lasot anonīmus komentārus, īpaši tos, kuros agresīvi un naidīgi tiek uzbrukts kādai sabiedrības daļai (kultūras darbiniekiem, mediķiem, kādai partijai, skolotājiem u.c.), kopumā vai kādam konkrētam cilvēkam, vairākumā gadījumu man jādomā par to, ka, lai arī anonīmā komentāra autoram pašam šķiet, ka viņš dodas nelielā karagājienā pret kādu personu vai personu grupu, patiesībā viņš vienkārši bez īpašas izšķiršanas izmanto kādu citu par objektu sevis, savas izpausties varēšanas apliecināšanai. Ir objekts, it kā ir iemesls, uzbrukums var sākties. Un man par to nekas nebūs.

Jā, protams, mums ir demokrātija, uzskatu un vārda brīvība. Anonīmo komentāru autori šīs savas tiesības ir labi ielāgojuši, pilnībā ignorējot jebkuras brīvības uzliktos pienākumus. Ir jābūt izkropļotai uztverei un domāšanai, lai apzināti izmantotu iespēju apvainot, zākāt otru cilvēku, no atbildības slēpjoties aiz anonimitātes. Ir pietiekami daudz dažādu Dieva un cilvēku dotu likumu, kas visai nepārprotami nosaka, ko cilvēkam būs un ko nebūs darīt, un pietiekami daudz veidu, kā likt cilvēkam šos likumus ievērot. Ļaunums, kas šobrīd plosās interneta komentāros, iet pāri visiem likumiem arī tamdēļ, ka vairākums anonīmo komentētāju jūtas ne tikai neierobežoti un visvaroši, bet arī nesodāmi.

 

Vairākās interneta vietnēs jau tagad nodrošināta iespēja komentēt tikai reģistrētiem lietotājiem, komentāru, protams, ir krietni mazāk, bet tie neapšaubāmi ir kvalitatīvāki, atbildīgāki un argumentētāki – acīmredzot pat nosacīts anonimitātes zudums rada kādu starptelpu apziņā, kurā ieslēdzas tie filtri, kas nelaiž cauri klaju agresiju, atklātas negācijas un bremzē ļaunumu.

 

Protams, šādi ierobežojumi var izsaukt protestus, bet sevi cienošam cilvēkam nekādi piespiedu izpaušanās bremzēšanas instrumenti nav vajadzīgi un viņš tos neizjūt kā ierobežojumus, savukārt portāliem, kuri raizējas par iespējamu apmeklējuma skaita samazinājumu, arī ir izdarāma izvēle un izsveramas vērtības. Tiesa, komentēšanas iespēju regulēšana nemazinās agresiju un naidīgumu cilvēkos, kuros tas mājo – viņi atradīs iespējas izpausties kādos citos portālos, veidos savas mājaslapas vai izdomās vēl kaut ko. Pēc savas dabas būdamas izteikti provokatīvas, šīs anonīmās ķengas nekādā ziņā nav uzskatāmas par viedokļu apmaiņu, diskusiju vai sarunu, uz kuru to autori itin kā aicina.

Mana vecvecmāmiņa mēdza teikt: “Vārdi meklē rūmi,” citur to neatraduši, vārdi atgriežas atpakaļ pie tā, kurš tos izrunājis. Tāpēc “es uzrakstīju, jo man tā gribējās, un man par to nekas nebūs” ir dziļi maldi, bet domāt par to vai ne, ir katra paša, arī anonīmo rakstītāju, izvēle. Es izvēlos to paturēt prātā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+