ES veido atšķirīgas saiknes ar revolūcijas skartajām valstīm 0
Vēsturiskās pārmaiņas kā ar vienu vēzienu aizslaucījušas līdzšinējo ritmu Eiropas Savienības (ES) un dienvidu kaimiņvalstu attiecībās. Sākoties Arābu pavasarim, Brisele mobilizējusi spēkus un attiecībās ar režīma valstīm pastiprināti izmantojusi tos sadarbības veidus, kas ir organizācijas rīcībā, sniedzot finanšu un humāno palīdzība sabiedrībai un opozīcijai,
pieņemot sankcijas, papildinot melno sarakstu un iesaldējot kontus tiem, kas vardarbīgi apspieduši protestus, pārkāpuši cilvēktiesības.
Tagad, vairāk nekā gadu kopš Arābu pavasara sākuma, Eiropas Komisija (EK) Briselē publiskojusi ziņojumu, kurā uzskaitīts un izcelts tas, kas no organizācijas puses darīts, lai atbalstītu demokrātijas procesus arābu pasaulē. Taču diplomātiem, kas strādā revolūcijas skartajās zemēs un diendienā redz notikumu attīstību pašu acīm, nākas atzīt, ka ES rokās tomēr nav tik daudz jaudīga spēka un arī autoritātes, lai ietekmētu procesus un īpaši rīkotos konfliktu smagākajos brīžos, piemēram, apturētu vardarbību un asinsizliešanu Sīrijā.
Sarauj saiknes ar varu
Situācija valstīs, kuras skāris Arābu pavasaris, šodien ir ļoti atšķirīga. Vissmagākā aina paveras Sīrijā, ar kuru ES patlaban notur ļoti trauslas saites. Damaskā atrodas ES pārstāvniecība, kas lielākoties strādā ar brīvo armiju un opozīcijas spēkiem. Vēl nedēļas sākumā ES ārlietu ministri vienojās par kārtējo, jau 15. sankciju kārtu pret Sīriju, paplašinot tā saukto melno sarakstu ar jauniem nevēlamo personu vārdiem. Nevēlamo personu saraksts audzis līdz vairāk nekā 120 cilvēku vārdiem, kas ir tuvu stāvoši prezidentam Bašaram al Asadam un vērsušies pret opozīciju. Sarakstā iekļautajiem liegts iebraukt ES teritorijā un Eiropas bankās iesaldēti viņu konti.
Līdzīgs liktenis sagaida ir 41 Sīrijas uzņēmumu. ES ir apturējusi tā saukto Sīrijas Asociācijas līguma melnrakstu, kas bija tuvu gala variantam un būtu ļāvis abām pusēm tuvināties, īpaši ekonomikā. Brisele ir izslēgusi Sīrijas varas iestādes no visām reģionālajām programmām, ieviesusi naftas importa embargo, bet Eiropas Investīciju banka apturējusi visas aizveduma operācijas un tehniskās palīdzības programmas Sīrijas valstij.
Brisele turpina pieprasīt Asada atkāpšanos un nekavējoties pārtraukt vardarbību. Paralēli tam ES turpina piegādāt humāno palīdzību Sīrijas iedzīvotājiem un vismaz 10 miljonu eiro ir atvēlējusi bēgļu uzturēšanai Sīrijas kaimiņvalstīs.
Kamēr durvis sarunām ar Sīrijas režīmu ir slēgtas, ES turpina “Tempus” un “Erasmus” izglītības un pieredzes apmaiņas programmas Sīrijas studentiem un universitātēm. Taču ES diplomāti, kas strādā Damaskā, vaļsirdīgi atzīst, ka Briseles ieroči te ir par vāju, un tik ātru Asada atkāpšanos un miera iestāšanos nesola, tādēļ ka Sīrijas režīma pārstāvjiem nav atkāpšanās ceļa un joprojām ir pietiekami daudz sabiedroto, ar kuriem apspiest pretestību. Sīrijas konflikts draud ieilgt.
Meklē jaunas attiecības
Smagu pārmaiņu periodu piedzīvojusī Lībija ar pagaidu valdību šobrīd atrodas ļoti “plūstošā” situācijā, secina EK ziņojums. Pēc diktatora Muamara Kadafi režīma krišanas tā mantojusi ļoti vāju valsts sektoru, faktiski neeksistējošu nacionālo armiju un bezspēcīgu policiju. Tajā pašā laikā Lībijā ir aptuveni 150 000 bruņotu kaujinieku. Vēlēšanas gaidāmas jūnijā, un ES novērotāji ir aicināti tajās piedalīties. Attiecības starp Lībiju un ES ir labas, un joprojām jūtams, ka lielu lomu te spēlē dažu valstu, īpaši Francijas, Lielbritānijas un Itālijas, piedalīšanās NATO operācijās. “Pēc 42 gadu atstumtības Lībija tagad meklē jaunas attiecības, un īpaši Lībijā ES tiek uzskatīta par gluži vai sabiedrības veidošanas modeli, kamēr citi tiecas skatīties arī Turcijas un Apvienoto Arābu Emirātu virzienā,” secina EK ziņojums.
Pēc jūnija vēlēšanām Lībijā ES ir paredzējusi noslēgt ilgtermiņa sadarbības līgumu ar Lībiju. Tas balstīsies uz līdzīgu dokumentu, kas tika iesākts jau 2008. gada novembrī, taču pārtraukts 2011. gada februārī.
Arī pēc režīma krišanas ES ir ļoti daudz iebilžu pret cilvēktiesību situāciju Lībijā, īpaši pret tiem cilvēkiem, kas pēc smagajām kaujām pārvietojas un meklē mājvietu valsts teritorijā, pret etniskajām minoritātēm un migrantiem no citām valstīm Āfrikā.
ES Lībijai atvēlējusi aptuveni 155 miljonus eiro humānajai palīdzībai un tagad īsteno 30 miljonu eiro vērtu īstermiņa palīdzību, kas ietver atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai, valsts sektora veidošanai, migrācijai un karā ievainoto rehabilitācijai.
Pieprasa reformas
Tikmēr gluži pretēja aina paveras Arābu pavasara dzimtenē Tunisijā, kur pēc masu protestiem aizvadītā gada janvārī valsti pameta autoritārā režīma līderis Zinelabidins ben Ali. Te jau ir notikušas vēlēšanas, un ES dubultojusi finanšu palīdzību līdz 160 miljoniem eiro. Starp abām pusēm pieaudzis vizīšu un pieredzes apmaiņas braucienu skaits. ES no savas puses ir pieprasījusi Tunisijai veikt virkni izmaiņu, pieņemt jaunu vēlēšanu likumu, cilvēktiesību hartu, veikt reformas tiesu, drošības, mediju neatkarības jomā.
Kamēr ar Tunisiju ES saites stiprinās, ar reģionā ietekmīgo Ēģipti pēc revolūcijas tās ļogās. Ēģiptes jaunā vara ir atteikusies iesaistīties ES piedāvājumā veidot visaptverošu brīvās tirdzniecības zonu, kā arī noraidījusi iespēju sākt dialogu par mobilitāti, migrāciju un drošību. Līdzīgi kā Tunisijai arī Ēģiptei ES ir piedāvājusi veikt virkni reformu, sākot ar varas nodošanu civilās administrācijas rokās, lai līdz prezidenta vēlēšanām pilnībā būtu atcelts ārkārtas stāvoklis, radīt vidi NVO veidošanai, saglabāt reliģiju brīvību un aizsargāt minoritātes un ieviest ekonomikas reformas.
Viedokļi
Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs: “Ņemot vērā to, cik strauji viss norisinājās un ka šiem notikumiem bija domino efekts, ES reakcija ir bijusi adekvāta, gan pieņemot politiskus lēmumus, gan nodrošinot atbalstu attīstības sadarbībai. Skaidrs, ka tikai pašas šo valstu sabiedrības var sevi mainīt. Starptautiskā sabiedrība var dot tik daudz, cik šīs valstis spēj absorbēt. Mēs visu gribam vērot kā tādā kinofilmā, kur pirmās divās trešdaļās notiek cīņa ar ļaunajiem un pēdējā trešdaļā uzvar labie un visi dzīvo laimīgi. Nekas nenotiek tik ātri, nekas nemainīsies gada laikā, mēs runājam par gadu desmitiem.”
Eiropas Savienības augstā pārstāve ārlietās Ketrīna Eštone: “Pirmkārt, Eiropas Savienībai ir jāvērš uzmanība uz tām valstīm un tām valdībām, kas ir visvairāk apņēmušās īstenot politiskās un ekonomiskās reformas. Otrkārt, ja mūsu partneri īsteno reformas, mums uz to ir jāreaģē un ir jāievēro abpusēja atbildība, proti, jāatmet kaulēšanās. Treškārt, mums ļoti tieši ir jāuzrunā sabiedrība, vienkāršie cilvēki, opozīcijas grupas, īpaši tad, kad valdības iestājas pret reformām un norobežojas no saviem cilvēkiem.”
Eiropas komisārs paplašināšanās un kaimiņattiecību jautājumos Štefans Fīle: “Mēs esam nostiprinājuši savu kaimiņattiecību politiku stabilā zemē un esam attīstījuši daudzas iniciatīvas, kas, es esmu pārliecināts, jau nes augļus. Taču vēl ir pāragri sevi apsveikt ar panākumiem, un mums regulāri ir jāpārbauda mūsu darbības efektivitāte.”
