“es vienmēr atstāju vaļā durvis” 0
Jauno no Gulbenes nākušo dzejnieci Agnesi Līcīti gribas salīdzināt ar taureni – viegliem, košiem, raibiem spārniem. Tomēr viņa ir mērķtiecīga, spēj atsacīties no neveiklām rindām un priecāties par izdevušos dzejoli, aizstāvēt tā tiesības būt tādam, kādu to radījusi. Var teikt, ka Agnese kā tauriņš lēni izspraucas no kūniņas un mums atliek vien gaidīt, cik tuvu taurenis pielidos. Turklāt Agneses dzejai piemīt muzikalitāte, to pamanījis arī komponists Māris Sloka.
Un tomēr aiz it kā skaistām asociatīvajām mežģīnēm jaušama sāpīga, pat paskarba valoda. Agnese labprāt meklē aizvien jaunus salīdzinājumus, izgaršo latviešu valodu, varbūt tāpēc viņas dzeja liekas kā daudzkrāsaini cālēni uz koši zaļas zāles fona.
Agnese saka: “Es rakstu, kopš sevi atceros. Biju sapņaina meitene, kas iemīlējusies saulē, pienenēs un bezgala zilajās debesīs. Vēlāk mainījās dzīves izpratne un uzskati, arī bērnišķīgais naivums pārtapa nopietnākos dzejoļos.
Man ir svarīgs pašu tuvāko cilvēku viedoklis. Priecājos, ka mani draugi neglaimo, prieks par jau tapušajām dziesmām, un ideāla ir vienkārši labi pavadīta diena. Tāda, pēc kuras pamostoties ir ko atcerēties arī nākamajā dienā. Ideālai svētku dienai būtu jābūt pārsteigumiem pilnai. Viens no dienas pavadīšanas scenārijiem noteikti būtu aktīva atpūta kaut kur dabā. Varbūt laiskošanās pie jūras un krītošu zvaigžņu meklēšana naksnīgajās debesīs. Un no rīta varētu pacelties mākoņos un izlēkt ar izpletni,” bilst autore sev raksturīgajā manierē saskatīt un radīt ap sevi brīnumu.
Gadalaiki
tāds sīkums saules skrāpēta seja
sirdspuksti satrūkuši
un savā nodabā smejas
par cilvēku muļķību saplūkt nātres
zilgu neaizmirstulīšu vietā
bet nekas taču neizmainītos
tāpat būtu lietus krusa
un zeme gurkstētu auksta zem kājām
kad pietrūkst spēka iet tālāk neko daudz nevajag
vienkārši zināt ka reiz būs labi
Pierasts pieraksts
salāpīt šodienu pašķirt sekunžu nītis un
zināt kāds uzaudīs pasauli
smalku no karuseļiem bez sejām es
vienmēr meklēju vairāk kā
vajag bet kas var to liegt vēl
ceriņi nerunā dzeju un
nakts tikai pusē es gribu brist
purenēs vizbulēs ievās vienalga bet
pulsēt un tikai lai tu līdzās
stāstot to savādo stāstu par
rītdienām šodienas nītīs
Tauriņu bezmiegs
nenoplūc vārdus pirms atbildes atnāk
un noliek sevi uz galda
gribu zināt ko nozīmē tavi smiekli
un aukstas papīra lidmašīnas pavērtās plaukstās
kad upmalās ievziedi sen jau kā lobījušies
uz lidlauka maliņas sirds
met sevi pār malām
nenotverami asi
sausserži smaržo
mazāk kā mīl
***
naktīs kad lietus skaļš bradā
palodzēs stiklos un rūtīs
vieglums kā kaķēns mazs murrā
un ieritinās man krūtīs
laiks iemieg un pasaule sargā
mūs pašus no savām domām
un tumsa ar gaismu kā māsas
ir samainījušās lomām
es varētu stundām tā stāvēt
zem pakalnos plaukstošām īvēm
lai izsaltu ziemās līdz serdei
līdz sirdspukstu pērnajām dzīvēm
un tad caur plaukstošām lapām
jau atkal no jauna dzimtu
es šovasar tā gribu caurlīt
lai manī viss gurdums rimtu
***
es vienmēr atstāju vaļā durvis
jo neviens nedrīkst apsolīt nenākt
smalks šķidrauts klāj telpas
kur jau trīspadsmit dienas nav sajusti soļi
birst caurvējā putekļi sīki pār saulainām strēlēm
aizkari nepasargā
miers iztramdīts klaiņo
un brīžiem šķiet dzirdu to nolaizām lūpas
tieši zem vārda kas ievainots nokrīt uz grīdas
un es gaidu
katra neatnākšana kliedz apakš durvīm
kad tās nejauši aizveras
es baidos kādubrīd pārstāt just
un neatcerēties nenoturēties zarā
kas vienīgais sargā no punkta
pasaki man cik ļoti tu negribi nākt
bez visiem tiem tā būs labāk
un tā vajag lai vēlāk nesāpētu
un durvis aizvērsies pašas
ja vien tu noticēsi
ja vien es noticēšu
