Latvijā
Sabiedrība

“Es, visticamāk, nevarētu darboties pie konveijera.” Konkursa “Mans pastnieks 2018” rezultāti Vidzemē0


“Es no darba pastā uzlādējos, bez tiešas saziņas ar cilvēkiem ikdienā es nevarētu dzīvot,” saka klientu vērtējumā Vidzemē labākā pasta nodaļas operatore Iveta Ozdoba.
“Es no darba pastā uzlādējos, bez tiešas saziņas ar cilvēkiem ikdienā es nevarētu dzīvot,” saka klientu vērtējumā Vidzemē labākā pasta nodaļas operatore Iveta Ozdoba.
Foto: Timurs Subhankulovs

Autori: Uldis Graudiņš un Linda Rumka

 

“Latvijas Pasta” rīkotajā konkursā “Mans pastnieks 2018” klientu balsojumā noskaidroti atsaucīgākie, komunikablākie un laipnākie uzņēmuma pastnieki un pasta nodaļu operatori katrā Latvijas reģionā. Iepriekš stāstījām par Zemgales un Kurzemes pastniecēm, šajā reizē – par vidzemnieku atzītajām atsaucīgākajām un laipnākajām pasta darbiniecēm: pasta nodaļas operatori Ivetu Ozdobu Madonā un pastnieci Tamāru Ļeonovu Raunā.

 

“Darbs, kas uzlādē”

Bērzauniete Iveta Ozdoba sešus gadus darbojusies par pastnieci Bērzaunē, beigusi Rīgas Tehnisko koledžu, ieguvusi pirmā līmeņa augstāko izglītību specialitātē “Pasta darbinieks” un nu jau desmit gadus ir pasta operatore Madonas 1. pasta nodaļā. “Man patīk darbs pastā. Šeit katra diena ir atšķirīga. Ikvienam vajag tādu darbu, kas patīk. Es no darba pastā uzlādējos, bez tiešas saziņas ar cilvēkiem ikdienā es nevarētu dzīvot. Iespējams, tāpēc, ka esmu uzaugusi veikalā, kur tēvs bija vadītājs, māte pārdevēja un visi pircēji kā savējie,” teic Iveta. Madonas 1. pasta nodaļas apmeklētāji anketās vērš uzmanību uz viņas izpalīdzību, laipnību un smaidu.

I. Ozdoba atceras, ka pirms daudziem gadiem, kad viņa strādāja par pastnieci, saziņa ar klientiem nereti notika ar pastkastīti. Ja cilvēki vēlējās, lai viņus apciemo un parunājas, ielika pastkastītē zīmīti. Uz tās arī norādīja vēlamos pirkumus, kurus lūdza veikt pastniekam. Pastkastītē ielika arī sūtāmās vēstules.

Patlaban laiki ir mainījušies. Ikdienā strauji ir ienākušas modernās tehnoloģijas, tomēr, kā uzsver Iveta, pasta nodaļā starp apmeklētāju un operatoru aizvien notiek “apmaiņa ar biostrāvām”. “Ikvienam klientam ir vajadzīga sava pieeja, protu tikt ar viņiem galā. Daudzi teic – pēc sarunas ar mani kļūst vieglāk. Ir cilvēki, kas pastā vēlas nākt tikai pie manis, lai var kādus vārdus pārmīt,” atklāj Iveta. Viņa piebilst: “Es, visticamāk, nevarētu darboties pie konveijera un ik dienu veikt vienādas manipulācijas.”

Cilvēki Madonā arī patlaban daudz pērk aploksnes un markas vēstuļu un apsveikumu sūtīšanai.

Laikrakstus un žurnālus pasūta mazāk nekā agrāk. Iveta secina – visticamāk, tāpēc, ka ikdienā ir ienācis tīmeklis, kur var lasīt gandrīz visu par svarīgāko. Tomēr Madonā aizvien vēl daudz cilvēku izvēlas abonēt presi, arī laikrakstam “Latvijas Avīze” ir simtiem cienītāju. I. Ozdoba atzīst, ka arī pati lasot “Latvijas Avīzi”: “Lasu atsevišķus mani interesējošus saistošus rakstus vai intervijas ar cilvēkiem, kas mani interesē. Nesen tā bija intervija ar mūsu novadnieku Visvaldi Lāci. Esam ar viņu personiski pazīstami. Netālu no mūsu un viņa mājas uzņēma mākslas filmu “Likteņa līdumnieki”. Mēs ar māsu aktieriem palīdzējām zirgus savaldīt un ganījām tos pieguļā.”

Pasta nodaļas aizvien ir vieta, kur cilvēki ierodas, lai noskaidrotu dažādus sevi interesējošus jautājumus. “Tās patiešām ir kā sakaru iestādes,” spriež I. Ozdoba. Operatorēm ir jābūt zinošām daudzās nozarēs. Piemēram, nesen kāds vīrietis interesējies, vai viņš, samaksājot trīs eiro, var noskaidrot sava vārda iekļaušanu vai neiekļaušanu parādnieku melnajā sarakstā.

Darbs pastā dod ierosmi arī tā darbiniekiem iegūt vairāk zināšanu. “Kad koledžā bija jāraksta kursa darbs par kādu valsti, izvēlējos Lesoto, anklāvu, ko aptver Dienvidāfrikas Republikas teritorija. Iemesls – no šīs valsts Bērzaunes pasta nodaļā, kur strādāju par pastnieci, pienāca vēstule bez adresāta un bez adreses. Tomēr šī vēstule rosināja mani vēlāk salīdzināt mūsu Latviju un Leso­to. Latvijā naudas vienība tolaik bija lats, Lesoto – lots. Vēl atceros no Vācijas sūtītu vēstuli, kur rokraksts bija tāds, ka varēja izlobīt vien to, ka pakalpojuma saņēmējs dzīvo privātmājā. Ar izslēgšanas metodi atradu īsto adresātu,” stāsta pasta operatore.

 

“Priecājos, ka mani gaida”

“Pensionāri man arī jautā – vai tu man šomēnes pieliki pie pensijas? Atbildu – ja vien es varētu!” par savām sarunām ar klientiem stāsta Raunas pasta nodaļas pastniece Tamāra Ļeonova.
Foto: Anda Krauze
Raunas pasta nodaļas zālei ir tik augsti logi kā Rundāles pilij.

Pa radio gluži kā uz pasūtījumu skan dziesma: “Paskaties, skaists ir šis rīts! Gāju es pēc avīzes…” Rīta stundas pastniece Tamāra Ļeonova strādā Raunas pasta ēkā kopā ar kolēģiem Astrīdu Matjušenoku, Zilgmu Balodi, Ilgvaru Elksni, Ilzi Leibomu, Vinetu Zahareviču un Jūsmu Zahareviču. Pastnieki šķiro presi un citus sūtījumus. Telpā valda omulība, atskan pa jo­kam, tā ir laba iesildīšanās visiem kopā, lai tad katrs pastnieks dotos savā ceļā. Tamāra Ļeonova brauks uz Mārsnēniem.

“Raunas pasta nodaļa, labrīt!” telefona klausulē moži saka pasta priekšniece Ieva Simsone. Kāds mārsnēnietis lūdzis Tamārai paņemt līdzi viņam adresēto sūtījumu no Ķīnas, lai nav pašam uz pastu jābrauc. Pasta priekšniece priecājas par savas darbinieces uzvaru konkursā: “Tamāra Ļeonova ir atbildīga un sirsnīga. Mārsnēnieši viņu ir ļoti iemīļojuši, pat atvaļinājuma laikā zvana un jautā, kad Tamāra atkal būs darbā.” Pati Tamāra par uzvaru konkursā ir gandarīta un pateicīga, bet gluži pārsteigta nav, jo viņas mārsnēnieši jau laikus ieminējušies, ka ļoti centušies, anketas rakstot.

Pastnieces amatā Tamāra ir piecus gadus. Pirms tam strādājusi Jumpravā ēdnīcā un Rozēs maizes ceptuvē, bet ir apguvusi adītājas profesiju. “Man ļoti patīk mans darbs, patīk strādāt cilvēkiem. Priecājos, ka esmu vajadzīga, ka mani gaida. Vecajiem un vientuļajiem lielākie prieki ir pensijas diena. Tad uzklausu viņu jaunībā piedzīvoto, parunājamies par politiku, viņi man jautā – vai tu man šomēnes pieliki pie pensijas? Atbildu – ja vien es varētu! Reizēm arī uzdziedam. Kad nākamajās mājās man pārmet, ka kaimiņos esmu ciemojusies par ilgu, mierinu – nekas, nekas, nākamreiz pabūšu ilgāk pie tevis. Jā, lauku ceļi ir bedraini. Toties pa tām grambām, augšā lejā laižoties, var sajust taureņus vēderā,” smejas Tamāra.

Bet kā viņa tiek galā ar suņiem, pastnieku biedu?

“Mārsnēnos ir ļoti labi suņi. Dažā mājā trīs suņi skrien pretī laizīdamies. Viņi zina, ka nebraucu tukšām rokām, paņemu līdzi kauliņus vai sausās barības kraukšķus,” Tamāra atklāj sadarbības būtību.

Taču vēl vairāk viņai veicas cilvēku pieradināšanā. Jau otro gadu Tamāra Ļeonova ir to desmit pastnieku skaitā, pie kuriem visvairāk pasūta presi. Tamāra gan teic, ka nekāda mārketinga trika te nav, viņa vienkārši atgādina. Taču katram skaidrs – ja neabonēsi presi, pastnieks nebrauks un saikne ar ārpasauli sašaurināsies. Mārsnēnieši visvairāk abonē “Druvu” un žurnālus. No “Latvijas Mediju” izdevumiem uz urrā iet “Sējas un ražas avīze” un citas tematiskās avīzes.

“Mārsnēnieši man ir kā tuvinieki. Kad vecie un vientuļie lūdz, lai atvedu pienu, maizi, zāles, es nevaru pateikt nē. Dēli man saka: “Mammu, tu nemaz nemāki par kādu nerūpēties.” Cilvēku prieks un pateicība ir mans gandarījums. Ziemassvētkos pie pastkastītēm viņi noliek mazas dāvaniņas ar norādi “Pastnieciņam”. Reiz, kad mana mašīna ie­stiga sniegā, skatos – tuvējo māju saimnieks kaut kur skrien. Izrādās… pēc traktora, lai manu auto ātrāk izvilktu uz ceļa,” stāsta Tamāra. Viņas pasta kravā ir arī sēklas, plastmasas trauciņi, spaiņi, vaskadrānas un citas saimniecībā noderīgas lietas. Īpašā cieņā esot pasta sērkociņi.

Pirms atkal doties ceļā uz Mārsnēniem, kur ikdienas maršruts ir kādi 90 kilometri, Tamāra Ļeonova priecīga parāda savu balvu – statueti “Mans pastnieks 2018”. Jā, par Tamāru mārsnēnieši patiešām var teikt – mans pastnieks. Lūk, ieskats anketās: “Mārsnēnos nekad nav bijusi tik laba pastniece.” “Apzinīgi pilda savu darbu, kā arī palīdz veciem cilvēkiem – atved zāles (jo Mārsnēnos nav aptiekas).” “Ļoti jauka pastniece. Vienmēr savu darbu izdara precīzi un kārtīgi.” “Vienmēr ir ļoti laipna un pozitīva.” “Ir atbildības sajūta par savu darbu.” “Uz viņu var paļauties jebkurā situācijā.”

LA.lv