Kā tad ir – neprotam paņemt naudu? Saruna ar eiroparlamentārieti Inesi Vaideri 6
Nule eiroparlamentārietei Inesei Vaiderei pasniegta Eiropas zinātņu un mākslu akadēmijas balva par sasniegumiem Eiropas vienotībā un kultūras vērtību stiprināšanā, tolerantas komunikācijas veicināšanā un Latvijas identitātes nostiprināšanā. Taču intervija ar EP deputāti ir par darba lietām un praktiskiem jautājumiem – Inese Vaidere ir vienīgā Latvijas pārstāve Eiroparlamenta Budžeta komitejā.
Eiroparlaments 2018. gadam pieņēmis rekordbudžetu. Kāds no tā būs labums Latvijai?
I. Vaidere: Tāpat kā mūsu valdība sastāda budžetprojektu un portfeli nes uz Saeimu, Briselē Eiropas Komisija ieņēmumu un izdevumu lēses iesniedz parlamentam, tikai dokumentu ir tik daudz, ka portfelī vietas nepietiks. Tos nosūta arī ES Padomei dalībvalstu premjeru, finanšu ministru izskatīšanai. Parastā pieeja ir, ka padome cenšas nocirpt izdevumus, jo dalībvalstis negrib maksāt vairāk kopbudžetā, kurpretī parlaments grib būt devīgāks kopējam Eiropas labumam. Mēs, deputāti, krietni pakritizējām padomes taupību, piemēram, vēlmi “griezt” 122 miljonus ES transporta savienojumu projektiem, jo ar šiem līdzekļiem finansē arī “Rail Baltic” dzelzceļa izbūvi. Bija pretenzijas par finansējuma mazināšanu zinātnei, izglītībai, studentu apmaiņai, un parlamentā panācām, ka naudu atliek atpakaļ. Tālākā procedūrā sāksies “samierināšanās sarunas”, kur EK, EP un padome saskaņo viedokļus, meklē kompromisus pirms budžeta galīgās apstiprināšanas.
“Rail Baltic” būvēm neatņems līdzekļus?
Nedomāju, ka tas vairs iespējams.
Eiropā arī definē prioritātes, kā Latvijā – izglītību vai aizsardzību?
Jā, šoreiz tā ir drošība, par ko savienībā dzīvojošie cilvēki ļoti norūpējušies, kā arī attīstība, izaugsme, labklājības vairošana.
Drošības ziņā – vai tiks projektēti ES bruņotie spēki?
Nākotnē uz to virzīsies un diskutē, kā veidot Eiropas Aizsardzības savienību. Pagaidām dalībvalstīm ir savas armijas. ASV aizsardzībai tērē 500 miljardus gadā un skaitļi aug. Eirosavienībai summāri ir 200 miljardi. Bet ir aprēķināta ieguldījumu efektivitāte, un ES militārajiem izdevumiem tā ir 10 – 15% apmērā no Amerikas tēriņiem. Nauda “kūst”, jo dažādās armijās līdzekļi ir fragmentēti, ne koncentrēti mērķu sasniegšanai. Tas saistās ar bruņojuma industriju. Vienkāršoti sakot, piemēram, Itālijā ražotiem šaujamiem nav piemērotas franču patronas, vai iepirkumi militārām vajadzībām ir nelielās partijās. Tie nav visai racionāli tēriņi. Otrkārt, aizsardzības vadība ir efektīvāka no viena komandcentra – jāplāno, kā to veidot 27 valstīm. Galvenais – nedublēt NATO. Tas ir sekmīgi iedarbināts vairogs, ko Eiropā var padarīt vēl spēcīgāku. Kā? ES ir Zviedrija, Somija, kas nav NATO locekles. Otrkārt, jādomā par ātrākas reaģēšanas spēkiem. Kad Francijā notika terorakti, Parīze aicināja valstis palīgā, taču ES nebija ne īsti mehānisma, ne spēku, ko sūtīt teroristu apkarošanai. Drošības jautājumi ES iekšienē joprojām ir nr. 1 dienas kārtībā.
Budžetā plānoti arī līdzekļi, lai pētītu, kā tas nākas, ka vecās Eiropas valstīs pārdoto preču kvalitāte ir augstāka nekā Austrumeiropā tirgotajām. Atšķirībām pievērsa uzmanību pat Junkers!
Līdztekus tradicionāliem budžeta izdevumu virzieniem ir pilotprojekti, kurus iesniedz deputāti, lai risinātu, viņuprāt, aktuālas problēmas. Mazliet atgādina Latvijas deputātu kvotas, tikai ar starpību, ka Briselē lielākoties izraugās valstīm kopīgu, ne lokālu problemātiku. Kā Budžeta komisijas locekle kopā ar ārvalstu kolēģiem iesniedzu divas iniciatīvas, un abas atbalstīja. Viens pilotprojekts ir par atšķirīgiem pārtikas produktiem, kas nonāk Austrumu un Rietumu Eiropas tirgos. Otrs par cīņu pret Krievijas veikto dezinformāciju. Tēma par dažādām preču kvalitātēm ir manis “vilkta” ilgāku laiku. Ražotāju aizstāvjiem – lobistiem – esmu teikusi, ka diez vai latvieši grib, ka viņu patērētos zivju produktos būtu mazāk zivju vai maltajā kafijā mazāk svaigas kafijas. Ja produktiem ar vienu firmas zīmi ir zemāka kvalitāte un par to neinformē, austrumeiropiešiem ir iemesls celt pretenzijas. Ja etiķetē ir norāde par citu sastāvu, tad grūti piesieties. Par pētījumam iedalīto papildu miljonu izstrādās metodiku, kā noteikt preču kvalitātes atšķirības, kā salīdzināt Vācijā, Latvijā pārdoto kafiju vai veļas pulveri.
Par zemnieku lietu. Plūdos cietušajiem lauksaimniekiem iedalītas kompensācijas no valsts budžeta. ES ir solidaritātes fonds, no kura varētu dabūt palīdzību dabas stihijas skartās valstīs, un šī ir reize, kad latviešiem patukšot fondu. Premjers runājis ar Junkeru, ministrs Dūklavs steidzies uz Briseli, bet optimisma, ka savienība palīdzēs tiem, kam raža palika zem ūdens, nav. Kā tā?
Septembrī sūtīju vēstuli Kučinskim, Dūklavam, Gerhardam, Ašeradenam, ka jāaprēķina plūdu dēļ radušies zaudējumi, lai solidaritātes fonds “atvērtos”. Minēju, ka dažkārt latvieši aprēķinos ir ārkārtīgi pieticīgi. Eiroparlaments nupat piešķīra 1,2 miljardus Itālijai zemestrīces seku likvidēšanai. Summa ir atbilstoša nodarītajiem postījumiem. Fonda “burts” paredz segt zaudējumus, ja tie ir 1,5% apmērā no iekšzemes kopprodukta. Latvijas gadījumā tas būtu ap 150 milj. eiro. Daudzreiz šo noteikumu strikti neievēro. Pietiek, ka valsts argumentējusi, ka zaudējumi bijuši un postījumi – masveidā. Tā, kā šoruden Latgalē, veselā reģionā, reāli plūdi. Raža, celtnes, infrastruktūra – bojā gājušas. Cietušas zemnieku saimniecības un arī pašvaldības un valsts, jo ceļi izskaloti, meliorācijas sistēmas sagandētas. Pagaidām dzirdu par atvēlētiem līdzekļiem no mūsu budžeta par zaudētās ražas kompensācijām, kur apmaksāšot ne visu. Bet ir arī neapsēti ziemāju lauki, ir neiegūtā peļņa. Kopējais skaitlis par stihijas nodarīto postažu, manuprāt, varētu būt tuvu normatīvam, lai pieteiktos palīdzībai no solidaritātes fonda. Cita formalitāte paredz pieteikties trīs mēnešu laikā pēc dabas katastrofas, un noliktais termiņš mums ir tuvu, lai to darītu zināmu Eiropas Komisijai. Ne jau katrs eiro jāuzskaita, bet zaudējumi jāapkopo visām ministrijām. Solidaritātes fonds tāpēc veidots, lai reaģētu katastrofu gadījumos, un Latvija vienīgo naudu dabūjusi vētras seku likvidēšanai 2008. gadā. Tagad tā ir pierādīšanas lieta. Skādes segšana ir liela slodze mūsu budžetam. Cik ministri aktīvi skaidros, tik arī pārliecinās EK pārstāvjus.
Kā tad ir – neprotam paņemt naudu?
Man sajūta, ka esam par kautrīgu. Īpaši dienvidvalstis, mežu ugunsgrēku pārņemtā Portugāle, sausuma piemeklētas zemes – momentā vēršas pie Eiropas! Mēs sagrabinām pēdējo rezervi pašu budžetā – tas jādara cilvēku labā, bet paralēli jāvēršas Briselē. Lietuvieši pārliecinoši strādāja, lai saņemtu naudu no globalizācijas fonda. Atcerieties televizorus “Šylelis”, ledusskapjus “Snaige”? Tie neizturēja konkurenci globālajā tirgū, rūpnīcas aizvēra, un ES piešķīra ievērojamus līdzekļus, lai neaugtu bezdarbs, cilvēkus pārkvalificētu.
Lasījām ziņas, ka Junkers noklausījies Kučinski, kratījis galvu, ka solidaritātes līdzekļu izdales mehānisms īsti pareizi nedarbojoties.
Domāju, ka neapmierinātība bija formālo kritēriju dēļ. Ka palīdzības saņemšanai ne vienmēr skrupulozi jāaizskaita līdz 1,5% no IKP. Droši vien noteikumi jāpielāgo cietušo nepieciešamībām. Jābūt valsts pārstāvju skaidram vēstījumam par zaudējumu apmēru, nav jābaidās, ka sarunas būs grūtas.
