Esam skumjas būtnes 0
Pirms Lindas Šmites jaunā romāna “Liedaga bērni” publicējam sarunu ar tā mākslinieci Amandu Balodi. Amandai “Liedaga bērni” ir pirmā pieredze grāmatas ilustrēšanā, kaut arī māksla viņu saista jau sen: “Draugiem mēdzu rādīt savus zīmējumus.
Laikam Evai (Eva Mārtuža, “Lata romāna” sērijas redaktore un Amandas studiju biedrene Teoloģijas fakultātē. – L. K.) iepatikās, un viņa man piedāvāja ilustrēt Lindas Šmites romānu. Piekritu – gan tādēļ, ka man vispār patīk jauna pieredze, gan arī tādēļ, ka ilustrēt grāmatas ir mans sens sapnis.”
Amanda gan vienmēr domājusi, ka viņas zīmēšanas stils piemērotāks pasakām to nedaudz mistiskās ievirzes dēļ. Un romānu lasītāja nepavisam neesot – gan neinteresē, gan arī studiju dēļ neatliek laika. Taču romāns “Liedaga bērni” aizrāvis ar pirmajām lappusēm. “Redzēju to acu priekšā kā filmu. Būtu varējusi sazīmēt daudz vairāk – ilustrēt gandrīz katru lappusi. Tur ir tik daudz – prieks, mīlestība, skumjas, nežēlība – un arī tāds mistisks pavediens, kuru var tikai nojaust, ne izprast,” saka Amanda un nopietni piebilst – grāmata uzjundījusi emocijas, jo spēcīgi atsaukusi atmiņā skolas laikus: “Es gan nebiju apsmietā un izstumtā, turējos pretī, taču arī mūsu klasē bija bērni, kuriem gāja grūti, tāpat kā romānā Marīnai. Es vismaz diezgan labi sapratos ar vecākiem, kaut arī nestāstīju viņiem pilnīgi visu, bet zinu, ka citiem gāja daudz grūtāk.”
Romāna centrālais tēls – vienpadsmit gadus vecā vasarraibumainā Marīna – ir sapņaina vientuļniece, kuras dzīvi sarūgtina klasesbiedru ņirgāšanās. Slikti arī, ka tēta tik bieži nav mājās, mammīte tādēļ pārdzīvo, un Marīna negrib viņu vēl vairāk apbēdināt, stāstot par ik dienu ciešamajiem pāridarījumiem. Bet tie kļūst arvien izsmalcinātāki un nežēlīgāki, līdz beidzot meitene gandrīz aiziet bojā…
Amandu visvairāk uztrauc bērnu un dzīvnieku ciešanas, un ar tām viņa sastopas bieži, jo līdzdarbojas dzīvnieku aizsardzības biedrībās, kas uzmeklē ielas kaķīšus un sunīšus, un palīdz viņiem atrast jaunas mājas.
“Jau izmest dzīvnieciņu uz ielas ir cietsirdīgi, bet viņi ir mocīti – izdurtas, izdedzinātas actiņas, salauztas ķepiņas… Cilvēki ir tādi skumji radījumi, kuriem ļoti patīk izrādīt savu varu, parādīt, ka ir pārāki par citiem. Īpaši tad, ja viņiem pašiem ir zema pašapziņa. Garīgi spēcīgam ar dzīvi apmierinātam cilvēkam taču nav nekādas vajadzības darīt otram pāri…”
Un vēl Amanda domā – mēs pārāk maz savā starpā sarunājamies un esam pārāk pārņemti paši ar sevi: “Ne jau apzināti, mums pašiem liekas, ka pamanām, kas notiek apkārt, taču bieži vien pamanām, kad jau ir par vēlu. Tā arī romānā skolotāja – viņai taču vajadzēja redzēt, kas notiek ar Marīnu, cik tālu var novest klasesbiedru ņirgāšanās. Tāda vienaldzība.”
Savukārt ļoti neparasts Amandai šķitis Marīnas klasesbiedrenes Idas tēls. Abas meitenes ir vēl ciešāk saistītas: Marīnas tētis ir arī Idas slimā brāļa tēvs. Un Ida aizkustinošā ticībā cenšas brāli dziedināt. Viņa vienīgā no visiem klasesbiedriem nedara Marīnai pāri – taču aizstāvēt viņu nespēj, jo visi klases ietekmīgākie skolēni nostājušies pret meiteni.
“Šāda grāmata noteikti būtu jāiesaka, jāiedod izlasīt jauniešiem, jo viņi bieži nesaprot, ko dara. Protams, neviens jau nedomā, ka rīkojas nesaprātīgi, jo, esot iekšā notikumos, sekojot līdzi vairākumam, rīcība šķiet loģiska. Grāmatā tas labi redzams: viņi nesaprot, cik ļoti Marīnai sāp, neiedomājas, ka paši varētu nokļūt viņas vietā, neaizdomājas, kas notiks, kad viņus pieķers, un neprāto arī, kā būs, ja viņus nepieķers un Marīnu neatradīs,” secina Amanda un piebilst, ka autore ļoti labi izjūt, kurā brīdī jāatstāj lasītājs vienatnē, ļaujot pašam piedomāt notikumu attīstību, un kad atkal jāpienāk un jāpaņem aiz rokas.
