Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
16. decembris, 2014
Drukāt

“Esmu labi un lojāli strādājusi kino labā”

Varda1_8

Ir cilvēki – klātbūtne. Tādus neiespējami nepamanīt. Pie šādiem cilvēkiem neapšaubāmi pieder Anjēze Varda – franču kinorežisore, “jaunā viļņa” aizsācēja.

Latvijas kinomīļi šajā piesātinātajā kino decembrī varēja Anjēzi Vardu skatīt divreiz, turklāt vienu no tām uz īsu brīdi klātienē. Kinoteātrī “Splendid Palace” piektdienas, 12. decembra, vakarā pirms slavenās režisores jaunākās filmas “Anjēzes pludmales” seansa bija iespēja apmeklēt aptuveni 20 minūtes ilgu tikšanos ar viņu.

Neliela auguma, savos 86 gados neticami vitāla, režisore stāsta, ka filmu iecerējusi neilgi pirms savas 80. dzimšanas dienas. Iemesls? “Mēs nepietiekami stāstām par sevi, un nepietiekami jautājam citiem par to, ko viņi domā un jūt,” tieša ir režisore. Viņa nolēmusi, ka 80 gadu robeža ir labs brīdis, lai atklātu mazliet vairāk par sevi, par darbu, par cilvēkiem, kurus viņa dzīvē sastapusi un mīlējusi, par tiem, kuri mīl viņu. Ne jau noslēpumus tādā nozīmē, kā to parasti saprotam, – kā kaut ko slepenu, slēpjamu –, drīzāk to savas dzīves daļu, kas, gana publiska būdama, tomēr varētu būt tikusi piemirsta. Galu galā Anjēze Varda kino darbojas jau kopš 1958. gada, kas ir ilgāk, nekā daudzi no mums nodzīvojuši…

Turklāt režisore privātajos paradumos nedalīties savās domās un pieredzē saskata paralēles arī ar mums visiem šeit, Eiropā, dzīvojošajiem – mēs cits citu nepazīstam, un tā ir problēma. “Mums vajadzētu apceļot visas Eiropas valstis un mēģināt saprast, kas ir kopīgs un kas mūs atšķir, taču mēs neatvēlam tam laiku. Eiropā mēs mīlam cits citu, bet nepazīstam,” saka Varda.

“Anjēzes pludmales” patiesi ļauj iepazīt gan režisores dzīvi, gan daļēji arī franču kino attīstību, kultūras personības, kuras viņa sastapusi savā ceļā. Vienlaikus plūdeni ievelkoša un ar negaidītiem pavērsieniem, kas neļauj zaudēt modrību, filma rāda ceļu no vidējās meitas pilsoniskā piecu bērnu ģimenē, kuras dzīvi iztraucē Otrais pasaules karš, līdz atzītai kino meistarībai, kuru 27. Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā Rīgā nupat godināja ar balvu par mūža sasniegumiem.

Anjēze Varda pateicības uzrunā gan norādīja – ja reiz piešķir balvu par sasniegumiem, tas liek domāt – vairs nav atlicis nekas cits, ko sa­sniegt. “Man būtu gribējies, lai tā ir balva par mūža ieguldījumu, jo esmu labi un lojāli strādājusi kino labā,” teica režisore.

“Anjēze”, starp citu, ir vārds, ko māksliniece sev izvēlējusies pati. Viņa nosaukta par Arleti, vecākiem pieminot meitas ieņemšanas vietu. Un tā nav nejaušība, ka savu “es” viņa vēlējusies veidot pati. Anjēze Varda ir franču feministe šā vārda vistiešākajā nozīmē – sieviete, kura kaismīgi iestājas par sieviešu tiesībām uz izvēli, uz drošību, uz profesiju. Arī pateicības uzrunā Rīgā režisore atgādināja, ka, pēc viņas domām, Eiropas Kinoakadēmijā vēl aizvien ir pārāk maz sieviešu, kaut gan kino jomā strādā daudz talantīgu sieviešu, kuras, iespējams, netiek pamanītas.

Tajā pašā laikā Anjēzes Vardas dzīve apliecina – feministes uzskati ir savienojami ar ģimenes dzīvi. Kinoteātrī “Splendid Palace” Aiks Karapetjans uzdeva režisorei jautājumu, kā viņai izdevies tik ilgi nodzīvot kopā ar vīru – ­
arī režisoru – Žaku Demī, kura daiļrade bijusi tik ļoti atšķirīga. “Laikam jau es viņu ļoti mīlēju,” vienkārši atbild slavenā režisore. “Mēs bijām ļoti atšķirīgi režisori, mums bija katram sava telpa, kurā strādāt, taču mums bija kopīga māja, kopīgi bērni, kopīgas ēdienreizes un kopīgi ceļojumi.” Filmā “Anjēzes pludmales” atbilde ir daudz izsmeļošāka, mēs, skatītāji, tajā sastopam Žaku Demī un spējam novērtēt Anjēzes Vardas zaudējumu, vīram pāragri nomirstot, jo “mēs bijām iecerējuši novecot kopā”.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+