Mobilā versija
+0.8°C
Kristaps, Krists, Klinta, Kristers, Kristofers
Svētdiena, 17. decembris, 2017
29. novembris, 2017
Drukāt

Piektais atskaņotākais komponists pasaulē. Ēriks Ešenvalds svin jubileju (2)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Ēriks Ešenvalds vada arī meistarklases koriem daudzās universitātēs pasaulē. Nupat viņš atgriezies no Amerikas.

Ēriks Ešenvalds ir viens no ražīgākajiem un stilistiski daudzveidīgākajiem latviešu skaņražiem, kas vienlīdz radoši ērti jūtas visdažādākajos žanros – no eksperimentālas kamermūzikas opusiem un izsmalcināti krāšņām kora partitūrām līdz izvērstiem lielas formas darbiem un operām kā, piemēram, “Augļu koks ir Jāzeps” un “Iemūrētie”. Šā gada sākumā Ērikam Ešenvaldam apritēja apaļi četrdesmit, bet šopiektdien, 1. decembrī, koncertzālē “Lielais dzintars” Liepājā notiks Valsts akadēmiskā kora “Latvija” 75 gadu un korī dziedājušā Ērika Ešenvalda 40. jubilejai veltīts koncerts.

– Nupat esat atgriezies no Amerikas. Vai tas nozīmē, ka ziemeļblāzmas “pēddzinis” smēlies emocijas jau kādu brīdi solītajai vulkānu simfonijai?

Ē. Ešenvalds: – Nupat Amerikā biju divu nedēļu neatkarīgā tūrē kā vieslektors trīs universitātēs, strādāju ar koriem un koncertiem. Bet iedvesmu vulkānu simfonijai smēlos jau vasarā, būdams Amerikas rietumkrastā, Havaju salās un Jaunzēlandē, kur kopā ar Renāru Vimbu un Daini Juragu veselu mēnesi vācām folkloras materiālus par vulkāniem, filmējām stāstnieku stāstus, leģendas un mītus. Jaunzēlandē, piemēram, nofilmējām trīs maorus – šīs zemes pamatiedzīvotājus no laika gala. Viņi spēlēja akmeņus, pūta gliemežvākus, koka stabules, akmens svilpes, striķos iekārtus perkusīvos instrumentus un taures, kas senajām ciltīm bija brīdinājuma signāls par vulkāna izvirdumu. Būs ļoti brīnišķīgi, kad vulkānu simfonijā uz ekrāna pēkšņi parādīsies maors, kas pūtīs gliemežnīcā, un uz skatuves Dita Krenberga pūtīs flautu, jo vulkānu simfonija tiks veidota kā flautas koncerts. Pirmatskaņojums paredzēts 2018. gada 10. martā Cēsu koncertzālē Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra un kora “Latvija” sniegumā ar diriģentu Māri Sirmo pie pults. Skatuvisko un vizuālo ietērpu veidos režisors Roberts Rubīns.

Pie aktīvākiem vulkāniem jau mūs nelaida, lavā rokas nebāzām, bet uzmeklējām zinātniekus, seismologus, vulkanologus, mums izrādīja takas, kur parastiem tūristiem nav ļauts iet.

Pēc šā ceļojuma manī ir vairākas atklāsmes. Atšķirībā no ziemeļblāzmas, kas spīd debesīs un nevienam nepieder, vulkāni kādam pieder. Un katram vulkānam ir savs vārds, ar tiem saistītas teikas un mīti, un līdz ar to arī daudz īpašvārdu mums svešā mēlē, kas tulkojami, skaidrojami… Havajietis mums stāstīja par diviem lieliem vulkāniem Havaju salās, jaunzēlandietis par vulkāniem Rotarua apgabalā, Amerikas indiāniete par konkrētu vulkānu pie Sietlas Helēnas kalnā. Un vēl vulkāni izpaužas ne jau tikai kā sarkana lava, bet arī kā geizeri, karstas upes, verdoši kalnu ezeri un dažādu gāzu izgarojumi. Piemēram, kādā rītā ielejā Islandē vietējie atrod beigtas lapsas, avis. Izrādās, naktī izplūdusi tvana gāze, smagāka par gaisu, bez smaržas… Kā vulkānu daudzveidību atklāt mūzikā? Grūti un reizē interesanti… Starp citu, šonedēļ Rīgā filmēsim pārējos stāstniekus – no Islandes, Itālijas, Japānas, Norvēģijas, Argentīnas un Filipīnām. Esmu uzmeklējis Latvijā studējošus jauniešus no šīm valstīm, kuri ekrānā izstāstīs savas zemes vulkānu stāstus. Jo visu apceļot ir ļoti dārgi.

– Kā Latvija izskatās no Amerikas skatpunkta?

– Kad aizgāja Ziedonis, Kokari…, palika tukšums. Vēl pirms divdesmit gadiem man, jaunam cilvēkam, bija sajūta, ka ar latviešu valodu, zemi, kultūru, viss būs kārtībā. Kaut kā strauji aizgāja paaudze, kuru muguras laikam radīja šo drošības sajūtu…

– Šajās dienās pirmizrādi piedzīvojusi jūsu ziemeļblāzmu ekspedīciju ceļabiedra Renāra Vimbas filma “Ziemeļu gaisma. Komponista dienasgrāmata”. Vai tajā izdevies atklāt komponista Ērika Ešenvalda būtību?

– Jā. Nekas nav uzspēlēts, viss ir patiess. Dažās epizodēs mana dvēsele ir gandrīz kaila. Kaut vai šoka brīdī, kad islandiešu profesors, šīs zemes folkloras mantojuma stūrakmens, pie kura, pēc citu islandiešu ieteiktā, man noteikti bija jāaizbrauc, jautāts par ziemeļblāzmu, tikai pasmaida… Es viņam lasu priekšā Kembridžas universitātes grāmatās par islandiešu ziemeļblāzmām sameklēto, bet viņš tikai māj ar galvu. Viedajam vīram, kas mitinās turpat pie islandiešu folkloras krātuves Skogara muzeja, ir jau 94 gadi, un viņš varēja pateikt vien to, ka tāda skaista parādība kā ziemeļblāzma pastāv… Mēs ar Renāru Vimbu un Daini Juragu esam vienaudži, saauguši kā cimds ar roku, kopīgi priecājamies, strīdamies, kopīgi ieraugām pasauli. Viņi ir gatavi filmēt pat vismazākajā muzeja stūrīti un darīt arī to, kas viņiem nebūtu jādara, tāpēc es viņiem saku – kad būsim septiņdesmitgadīgi večuki, jo­projām kaut kur kopā ceļosim.

– Nupat “Kurzemes gredzenā”, koncertā “Pūt, vējiņi!” izskanēja jūsu opusa “Tā dzied mana pastarīte” pasaules pirmatskaņojums. Esat gandarīts?

– Izskanēja labāk, nekā biju gaidījis. Biju pat pārsteigts, cik labi viss saslēdzās. Slāņu slāņiem, kur katrs dzied savu dziesmu, brēc, slavina svētbirzi, kur suitu sievām no pretējā balkona atbild saucējas ar savu metālisko piebalsi… Kad kāds skandē tautasdziesmu, pārējie apklust, ieklausās. Jo tautasdziesmā ir kaut kas maģisks. Tā ir latvietības stūrakmens. Sākumā man bija lūgts rakstīt skaņdarbu par kuršu ķoniņiem, viņu brīvību pretstatā apkārtējiem. Izlasīju brīnišķīgu Janīnas Kursītes iedotu materiālu, arī Agra Dzeņa grāmatu par kuršu ķoniņiem, taču, šķirot lapu pēc lapas, izjutu, te būtu vieta veselai kantātei, bet, no otras puses, nav īsti daiļliteratūras, nav dziedamā teksta, prozas… Un man dotas tikai 10 minūtes! Ienāca prātā, ka kuršu ķoniņiem pie Kuldīgas ir svētbirzs, atstāta gan savā nodabā, ar padomju laikā izbūvētu ceļu pa vidu. Dainu skapī atradu Garo dziesmu par pastarīti, kas aiziet, ziedus lasīdama. Un kāpēc viņa nevarētu iet caur ķoniņu svētbirzi? Tā no svētbirzes nonācu līdz pastarītei, un tapa “Tā dzied mana pastarīte”.

– Ar ko jums pašam saistās skaņdarbi, kurus dzirdēsim koncertā 1. decembrī?

– Gaidīju brīdi, kad mani pasaulē pirmatskaņojumus piedzīvojušie opusi atskanēs Latvijā. Būs brīnišķīgas skotu un īru tautasdziesmu apdares, “Trinity Te Deum”, ko rakstīju Trīsvienības koledžas jaunā māstera inaugurācijas ceremonijai Kembridžas universitātē. Toreiz pirm­atskaņoja koris ar ērģelēm un trompetēm, tagad pilnajā versijā ērģeļu vietā spēlēs Liepājas simfoniskais orķestris un koris “Latvija”. Vēlējos iekļaut koncertā arī pirms desmit gadiem valsts svētku koncertam radīto skaņdarbu “Dziesmu Latvija”, bet… šogad nāca skumja atklāsme: toreiz radītie video faili ar pasaulē pazīstamo latviešu māk­slinieku – Gidona Krēmera, Aleksandra Antoņenko, Kristīnes Opolais, Maijas Kovaļevskas, Vestarda Šimkus un citu – dziedātām un spēlētām tautasdziesmām pazuduši. Neiedomājami! Tā nu kopā ar kolēģi Andri Sējānu esam radījuši jaunu versiju, kurā tautasdziesmas uzticētas korim “Latvija” un orķestra mūziķiem. Krēmera partiju spēlēs Liepājas simfoniskā orķestra pirmā vijole Ilze Zariņa, pirmais čellists spēlēs pasaulē pazīstamās čellistes Kristīnes Blaumanes izvēlēto tautasdziesmu, Kristīnes Opolais tautasdziesmu dziedās kora alti. Koncerta pirmajā daļā skanēs a cappella dziesmas no jaunā albuma “No neatminamiem laikiem”, kuru iecerēts atvērt 1. decembra koncertā. Albumā iekļauta viena no man pašam visnozīmīgākajām kompozīcijām “Pirmās asaras”, kurai ideju esmu smēlies inuītu leģendā par meiteni – vaļa dvēseli – un kraukli, kurš šai tautai ir visa pirmsākums, jo radījis pasauli. Amerikā šo skaņdarbu atskaņoja divos koncertos. Bija stāvovācijas un cilvēki dziļi aizkustināti, jo šai inuītu leģendai ir diezgan daudz līdzības ar cilvēka dzīvi. Pirmatskaņojumu Latvijā piedzīvos arī “Ezeri atmostas rītausmā”. Toreiz ziemeļblāzmu ekspedīcijas laikā Aļaskā nokļuvām pilnīgos neceļos un ieraudzījām tādu kā aizmigušu krāterveida ezeru, ieskautu septembra krāsainajos kokos ar to gleznai līdzīgu atspulgu zilajos ūdeņos. Tas mani iedvesmoja šim vokāli simfoniskajam opusam, kuru bija pasūtinājuši Bostonas un Birmingemas simfoniskie orķestri. Andra Nelsona vadībā tas skanēja lieliski, bet stāsts ir jāiznes korim. Pirmatskaņojumā Birmingemā to centās izdarīt entuziasma pilni 150 amatieru dziedātāji, bet Valsts akadēmiskais koris “Latvija” ar saviem piecdesmit dziedātājiem viņus pārspēj kā jaudā, tā emocionalitātē.

– Kurā mirklī jūs vairāk esat pats – kad radāt tādus hitus kā Pasaules koru olimpiādes himna “My Song” vai “Dvēseles dziesma” ar Anitas Kārkliņas dzeju vai arī sarežģītos simfoniskos opusos?

– Es tādās kategorijās jau sen vairs nedomāju. Dziesma par hitu pārtop pēc tam. “Dvēseles dziesmu” pēc diriģenta Jura Kļaviņa aicinājuma kopā ar Anitu radījām LU kora “Juventus” jubilejai. Toreiz pat nevarēju ierasties uz mēģinājumiem un koncertu. Un no tā vakara pirm­atskaņojuma dziesma sāka savu ceļu caur citu diriģentu rokām un dziedātāju sirdīm. Ar “My Song” bija līdzīgi – to rakstīju 2014. gada Koru olimpiādei Rīgā, taču pēc tam dziesma aizceļoja koriem līdzi un ir joprojām viņu repertuāros.

– Jūs patlaban esat pasaulē viens no visvairāk atskaņotajiem latviešu komponistiem…

– … Katru dienu kaut kur pasaulē četrās piecās koncertzālēs, baznīcās, kultūras namos skan mana mūzika. Kad pirms trim gadiem mans aģents “Edition Peters” izdevniecībā Londonā teica, ka esmu piektais visvairāk atskaņotais komponists pasaulē – viņiem ir tādi fakti pēc nošu izplatības un koncertu datiem –, man kļuva… mazliet tā kā bail. Tas ir iemesls, kāpēc neesmu ne tviterī, ne “Facebook”, jo tikai vienatnē varu radīt mūziku. Sociālajos tīklos droši vien tiktu pakļauts absolūti nevajadzīgai dažādu raksturu komentāru trokšņainajai lavai. Šķiet, ka Holivudā teju vienīgā veselīgu ģimenes dzīvi dzīvo Merila Strīpa, viņa ir stipra sieviete. Mani kolēģi Norvēģijā, Lielbritānijā, ASV un citur – ļoti talantīgi komponisti, taču, kopš popularitātes baudīšanas brīža un uzkrītoši aktīvas laiktēres sociālajos tīklos viņu jaunrade ir apstājusies.

Popularitātes spiediens ir diezgan smaga nasta.

– Pie kā patlaban strādājat?

– Lielākā mērogā tā ir vulkānu simfonija, mazākos – trīs kompozīcijas ārzemju koriem un vēl viens lielas formas skaņdarbs Leipcigas “Gewandhaus” orķestrim un abiem – bērnu un pieaugušo – koriem sakarā ar nākamajā gadā paredzēto An­dra Nelsona kļūšanu par Leipcigas “Gewandhaus” orķestra māksliniecisko vadītāju.

– Cik liela nozīme tam, ka esat kurzemnieks?

– Manas saknes ir Priekule, skolotājas ģimene, manas omas māja, lauku dzīve ar dabu kā iedvesmas avotu. No turienes spēks. Skumji, ja saknes cirstas, ķidātas, lauztas. Tad cilvēks neveidojas harmonisks. Esmu laimīgs, ka dzīvoju Latvijā, nevis, piemēram, Ņujorkā. Arī finansiāli tas ir izdevīgi. Pasūtinājumi man lielākoties nāk no ārzemēm, kur maksā piecas sešas reizes vairāk nekā pie mums, bet es dzīvoju dzimtenē un maksāju nodokļus tepat. Runāju savā valodā, esmu tautā, ģimenē un kultūrā. Runājot par kultūru kopumā, ir naivi uzskatīt, ka godā ceļamas tikai pārbaudītas vērtības un sevi pierādījušas personības, ka tikai pie tām jāgriežas ar pasūtinājumiem un priekšlikumiem. Laiks iet uz priekšu milzīgiem soļiem, un man šķiet, ka nav ko pārlieku turēties pie vecajām iestrādēm un vecajiem bukiem, bet jādod iespēja ideju radīšanā un īstenošanā izpausties arī jauniem cilvēkiem. Vēroju savus bērnus un redzu, ka daudzās lietās, īpaši tehnoloģiskajās, viņi jau tagad ir gudrāki par mani.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Paldies par mūziku, sirds siltumu un sirsnību!

  2. Bet Latvijā Ērika skaņdarbi nemaz tik daudz neskan. Varbūt tēvzemē savējos atzīs vispēdīgie? Latvijas skaņraži maz komentē savu kolēģi!

Draugiem Facebook Twitter Google+