Kultūra
Mūzika

Pasaules slavu iekarojusī operdīva no Latvijas Alisa Zinovjeva: Esmu no lēnajiem gājējiem 5


“Dzimusi Latvijā, adoptēta Itālijā,” tie ir vārdi, ko Aizkrauklē dzimusī dziedātāja Alisa Zinovjeva par sevi teic ikreiz, iepazīstinot ar sevi Eiropas opernamos.
“Dzimusi Latvijā, adoptēta Itālijā,” tie ir vārdi, ko Aizkrauklē dzimusī dziedātāja Alisa Zinovjeva par sevi teic ikreiz, iepazīstinot ar sevi Eiropas opernamos.
Foto – Karīna Miezāja

Latvijā dzimusī un pasaules atpazīstamību iekarojusī operdīva ALISA ZINOVJEVA jau 20 gadus par otrajām mājām sauc Itāliju. Latvijā soprāns dzied reti, tomēr viņa ir atsaukusies Jūrmalas festivāla aicinājumam un 28. jūlija vakarā dziedās galā koncertā Dzintaru koncertzālē kopā ar Aleksandru Antoņenko un Egilu Siliņu.

“Dzimusi Latvijā, adoptēta Itālijā,” – tie ir vārdi, ko Aizkrauklē dzimusī dziedātāja Alisa Zinovjeva par sevi teic ikreiz, iepazīstinot ar sevi Eiropas opernamos. Dziedātāja atzīst, ka Latvijā gūtā mūzikas izglītība devusi neatsveramu pamatu dziedātājas karjerā, kurā viņa uzmirdzējusi kā spilgta Verdi un Pučīni operu izpildītāja ar meistarīgu itāliešu operdziedāšanas manieri. Pašlaik Alisa Zinovjeva audzina meitiņu un dzied Itālijā, Bulgārijā, Slovēnijā, Holandē un Ķīnā, cerot, ka reiz tiks aicināta arī uz Baltā nama skatuves.

Alisa, uz Latvijas skatuvēm jūs redzam reti un par jums zinām maz. Lūdzu, pastāstiet, kā šobrīd pēc skološanās prestižajā “La Scala” operas akadēmijā turpinās jūsu dziedātājas ceļš?

A. Zinovjeva: Kopš pavasara man bijis ļoti intensīvs uzstāšanās periods, daudz pasākumu, izbraucienu. Atgriezos Bulgārijā, Ruses Valsts operā, kur debitēju Liu lomā Pučīni “Turandotā”, bet pēc tam dziedāju titullomu “Aīdā” maestro Naidena Todorova vadībā. Tā ir jauna izrāde, kuru rudenī vedīsim arī uz Holandi. Piedalījos dažādos koncertos, dziedāju arī Ķīnā, ieskaņojām DVD ierakstu, bet tikko nodziedāju Verdi operu “Trubadūrs” Slovēnijas Nacionālajā Maribora teātrī. Tikko šī izrāde piedzīvoja pirmizrādi Džuzepes di Stefano festivālā Itālijā. Tā bija ārkārtīgi skaista brīvdabas izrāde, ko vēroja aptuveni divi tūkstoši skatītāju – starp festivāla viesiem bija arī Hosē Karerass. Zinot to, ka viņš klausās, biju mazliet satraukta, tomēr koncentrējos un darīju maksimāli labāko, ko spēju.

Esat dziedājusi slavenos opernamos, tostarp “La Scala” Milānā, uzstājoties kopā ar pasaules operas zvaigznēm, galvenokārt Verdi operās. Kurai lomai tomēr pieder jūsu sirds?

Par savu sirds lomu es noteikti saucu Pučīni “Tosku”. Varat pamodināt mani trijos naktī – nodziedāšu! Tā lieliski piestāv manai balsij un temperamentam. Esmu tāda pati kā viņa – kaislīga, tāpēc jūtu katru vārdu, katru noti. Es neesmu tāda maiga būtne kā Dezdemona, kaut varu viņu dziedāt. Man patīk spēcīgas, spilgtas varones, kuras gatavas sevi ziedot – tādas kā Odabella operā “Atilla”, Amēlija “Masku ballē”. Arī Aīda – jau tad, kad pirms izrādes grimētāji mani sāk krāsot ar melno krāsu, es aizmirstu visu ikdienu un esmu viņa! Man tuvas ir arī tās lomas, kurās varoņu raksturā ir lūzuma punkti. Piemēram, Manona Lesko – sākumā ir tāda vieglprātīga meitenīte, bet pirms nāves, pārdzīvojusi smagas ciešanas, jau pilnīgi cita sieviete.

Vai dziedātājas ceļš Eiropā izrādījies tāds, kā to iedomājāties karjeras sākumā?

Domāju, ka daļa no maniem sapņiem jau ir piepildījušies, bet man vēl ir daudz plānu un ambīciju, ko vēlos realizēt. Es nerunāju tikai par mūziku – svarīga ir mana ģimene, meita, labdarība. Esmu no lēnajiem gājējiem, par kuriem itāļi saka – chi va piano va lontano – tā ir versija par latviešu sakāmvārdu – kas lēni nāk, tas labi nāk. Līdz šim viss, ko esmu vēlējusies, ir izdevies. Protams, vēl ir teātri, kuros vēlos strādāt, un lomas, kuras gribu nodziedāt. Tās ir lomas, kuras ir pārbaudījums ne tikai vokāli, bet arī psiholoģiski. Jau trīs gadus palēnām gatavoju Madalēnas lomu no “Andrē Šenjē”. Man ļoti patīk gan loma, gan mūzika – tā ir revolucionāra, tajā ir verismi – monumentāla, stingra opera, nevis tāda, kur skatītājs iesnaužas jau pusē. Ceru to kādreiz nodziedāt arī kopā ar Sašu (Aleksandru Antoņenko. – A.K.) kādā koncertā.

Dzirdēts, ka esat atteikusi “La Scala” lēdijas Makbetas lomu? Vai dziedātāja var atļauties šādu atbildi mūsdienu operas pasaulē Eiropā, kur valda sīva konkurence?

Atteicu nevis tāpēc, ka baidos, bet tāpēc, ka nebiju tai emocionāli nobriedusi. Jā, operas pasaule Eiropā pēdējos gados ir krietni mainījusies. Vēl pirms 15 gadiem konkurence nebija tik spēcīga kā tagad. Nāk jauni un ļoti labi dziedātāji. Pasaulē daudzas valstis ir atvērušas savas robežas, un cilvēkiem ir iespēja izbraukt un sevi parādīt. Austrumnieki bariem vien dodas mācīties uz Eiropu, un iznākums ir interesants. Viņiem ir cita skola, balss tembri atšķiras. Šobrīd ir milzīgs pieplūdums no Korejas un blakus zemēm. Viņi ir ārkārtīgi darbspējīgi, un, ja tu strādā, rezultāts būs. Zinu, ko runāju, jo salipināju sevi pa gabaliņam pati. Protams, man bija lieliski skolotāji un skatuves partneri, no kuriem mācīties. Šī robežu atvērtība nozīmē arī jaunas iespējas. Piemēram, austrumos ļoti ciena Eiropas operas tradīciju. Pati esmu divreiz dziedājusi Japānā, Ķīnā – viņi pēc šā žanra ir kā traki!

Ieminējāties, ka pati esat pievērsusies arī jauno dziedātāju skološanai?

Jā, tas ir ļoti nopietns pasākums. Jau divus gadus man ir sava bērnu vokālā skola pilsētā, kurā dzīvoju – Tjēnē Vičencas provincē. Nu jau man ir 17 audzēkņi no četru gadu vecuma, kurus gatavoju konkursiem. Varam jau lepoties ar dažām uzvarām. Man ir arī operas klase, brauc konsultēties dziedātāji no Itālijas. Ja vēl pēc 20 gadiem beigšu dziedāt, esmu gatava turpināt dziedātāju skološanu. Ar prieku palīdzētu arī Latvijas dziedātājiem – durvis ir atvērtas visiem, kas grib dziedāt.

Izglītība, ko esat saņēmusi Latvijā – gan Pētera Barisona Aizkraukles mūzikas skolā, gan Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, – vai tā ir bijusi labs pamats jūsu karjerai?

Tas ir bijis ļoti labs un svarīgs fundaments gan pamata izglītībā, gan Mediņa koledžā. Ne velti tik daudzi mākslinieki pārstāv Latviju pasaulē. Mums ir ļoti augsts līmenis ne tikai operā, bet arī citos žanros. Mūsu skolu novērtēju, arī skolojot bērnus Itālijā. Viņiem ir pilnīgi atšķirīga mūzikas izglītības sistēma, citas metodes – bērns ir mazliet atstāts savā vaļā. Mums piedāvā vispusīgu mūzikas skolu, dažādus priekšmetus, kas palīdz attīstīties. Savu skolu vēlējos izveidot pēc Latvijas skolas principa. Itāļu vecāki to pieņem ar lielu entuziasmu, jo rezultāts ir redzams jau pēc trim četriem mēnešiem.

Pati esat mamma – vai tas ietekmē dziedātājas karjeru?

Jau astotajā gaidību mēnesī dziedāju “La Scala” – Verdi operā “Simons Bokanegra” kopā ar Plasido Domingo. Smejos, ka meita visu dzirdēja un juta, un piedzima jau kā māksliniece. Pēc bērniņa sieviete kļūst daudz emocionālāka, mainās raksturs, hormoni, balss tembrs. Šobrīd ir lomas, kuras tieši emociju dēļ nespēju nodziedāt. Tāpēc atteicos no Andželikas lomas Pučīni operā “Māsa Andželika”, kurā viņa skumst par zaudētā bērna nāvi. Ļoti labi pazīstu itāļu valodu, jūtu tās psiholoģiskās, emocionālās nokrāsas – kamols kaklā, nespēju ko tādu dziedāt. Atceros reizi Vinčenco Bellīni teātrī Katānijā, kad dziedāju Manonu Lesko – viņa dzied pēdējo āriju un mirst. Tad aizveras priekškars, palieku guļam tenora Marčello Džordani rokās, abi nekustamies un raudam!

Kad pirms diviem gadiem viesojāties Aizkrauklē, uzstājāties arī kopā ar meitiņu Šaneli.

Jā, mācu dziedāšanu arī meitai, jo kuram gan citam var uzticēt savas meitiņas balss skološanu. Man ir milzīgs lepnums, ka viņa Itālijas nacionālajā vokāla konkursā ieguva trešo vietu. Tas ir liels solis uz priekšu. Redzu, ka viņa ir diezgan līdzīga man, viņu interesē viss – balets, kustība, dzīvnieki, mūzika. Arī man bērnībā gribējās pamēģināt visu. Tomēr es neuzstāju uz vienu noteiktu meitas ceļu, to izlems viņa pati.

Ar meitu sarunājaties arī latviski?

Mūsu ģimenes valoda ir krievu un itāliešu. Šaneles tēvs ir itālis, bet pati esmu augusi jauktā ģimenē, kur mājās runājām krieviski.

Muzikalitāte jūsu ģimenē ir mantota no paaudzes paaudzē?

Savu balsi laikam esmu mantojusi no vectētiņa no mammas puses. Viņš nebija profesionālis, bet, kad tikāmies ģimenes pasākumos, viņš pirmais sāka dziedāt. Esmu vienīgā meita saviem vecākiem, katrs no viņiem manu ceļu bija iedomājies citādi. Tētis bija sportists, un arī man skolas laikā bija labi rezultāti vieglatlētikā, un viņš cerēja, ka iešu šo ceļu. Mamma vairāk virzīja uz mūzikas pusi.

Jūs pati tomēr mērķtiecīgi devāties par mūzikas ceļu. Pēc Mediņa skolas iestājāties Romas Svētās Cecīlijas akadēmijā, bet pēcāk, izturot 700 dziedātāju konkurenci, iekļuvāt prestižajā “La Scala” operas akadēmijā.

Patiesībā dziedāt sāku tikai 16 gadu vecumā, jo līdz tam Aizkraukles mūzikas skolā pabeidzu akordeona klasi. Par dziedātājas ceļu sāku domāt tikai Mediņa skolas 3. kursā, kad pirmoreiz noliku eksāmenu uz 10 ballēm. Man tas bija pārsteigums. Tad pirmoreiz nodomāju – laikam es varu. Sāku ticēt sev un no tā brīža dziedāšanu sāku mācīties apzināti.

Jūrmalas festivālā dziedāsi ārijas no franču un itāļu operām – gan no Pjetro Maskaņji “Zemnieka gods”, gan slavenās “Karmenas” kopā ar Aleksandru Antoņenko un Egilu Siliņu.

Programmu izvēlējāmies kopā ar Aleksandru (Antoņenko). Abas operas biju dziedājusi pirms diezgan ilga laika – Mikaēlu 2008. gadā, bet “Zemnieka godā” debitēju 2009. gadā, tomēr Aleksandrs uzrunāja, un nevarēju viņam atteikt. Esmu tās atjaunojusi savā repertuārā un dziedāšu ar lielāko prieku un iedvesmu!

Andreja Jurjāna kantāti “Tēvijai” gan dziedāsit pirmoreiz.

Kādu dienu piezvanīja Aleksandrs un jautāja – ko tu zini no latviešu mūzikas repertuāra? Sāku saukt – Mediņš, Ābele, vēl kaut ko no mana latviešu kamermūzikas repertuāra. Viņš pēkšņi saka – ko tu saki par kantāti “Tēvijai”? Samulsu un teicu – pārzvanīšu pēc dažām minūtēm. Paklausījos, un jau pēc pirmajām desmit taktīm teicu – man tas patīk, un es to darīšu! Man šis darbs ir atklājums, tas ir kolosāls, un esmu ļoti priecīga, ka man ir iespēja to dziedāt.

Vai ir cerība kādreiz redzēt jūs arī mūsu operā?

Tas ir mazliet šokējoši, bet diemžēl līdz šim neesmu saņēmusi nevienu piedāvājumu. Tas ir neliels absurds, jo viņi ir pateikuši, ka mani nepazīst. Ceru, ka tas mainīsies, jo es ar lielāko prieku dziedātu savās mājās. Tas būtu arī vēl viens lielisks iemesls apciemot Latviju, kas izdodas diezgan reti.

Kur atpūtīsities pēc intensīva darba šovasar?

Braukšu ceļojumā ar ģimeni uz Horvātiju – tur ir brīnišķīga jūra, un tas nav tālu no Itālijas. Vīram augustā ir atvaļinājums, un arī es cenšos visu saplānot tā, lai varētu pavadīt laiku kopā ar ģimeni, vīru, meitiņu, sunīti un draugiem.

UZZIŅA

Alisa Zinovjeva dzimusi Latvijā, Aizkrauklē, mācījusies Pētera Barisona Aizkraukles mūzikas skolā akordeona klasē, Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, Romas Svētās Cecīlijas mūzikas akadēmijā un “La Scala” operas akadēmijā pie Leilas Genčeres, Luisa Alvas un Lučiāna Serras. Dziedājusi “La Scala” operteātrī, Berlīnes valsts operā, Bellīni, Goldoni, Triestes, Parmas operteātros Itālijā.

Saistītie raksti

Lomas: Liza (“Pīķa dāma”), Mikaēla (“Karmena”), Amēlija (“Masku balle”), Toska (“Toska”), Liu (“Turandota”) u.c., izpilda arī lomas operetēs.

Jūrmalas festivāls, galā koncerts – 28. jūlijs 20 Dzintaru koncertzāles Lielā zāle.

Piedalās: Aleksandrs Antoņenko (tenors), Egils Siliņš (basbaritons), Sungo Kims (tenors), Alisa Zinovjeva (soprāns), Jūrmalas festivāla orķestris, Latvijas Radio koris, diriģents Villo Pāns. Programmā: A. Jurjāns, E. Dārziņš, A. Žilinskis, J. Mediņš, A. Kalniņš, Dž. Verdi, P. Maskaņji, J. Štrauss, Ž. Bizē, G. Doniceti.

LA.lv