Latvijā
Izglītība

Ilgonis Vilks: Esmu panācis, ka bērni paši spēj izdomāt formulas 16


Ilgonis Vilks
Ilgonis Vilks
Foto – Karīna Miezāja

Astronoms, zinātnes vēstures pētnieks Ilgonis Vilks jau vairākus gadus ir arī fizikas skolotājs Jūrmalas alternatīvajā skolā. Nesen viņš atzīts par gada inovatīvāko fizikas skolotāju, par ko saņēmis Ekselences balvu.

Kas jums patīk skolotāja darbā?

I. Vilks: Jūrmalas alternatīvā skola ir īpaša ar to, ka tur ir izteikta skolotāju un vecāku sasaiste; arī bērni šķiet vairāk motivēti mācīties nekā citās skolās. Nozīme ir tam, ka skola ir maza. Tur ir ģimeniska sajūta, tāpēc daudz vieglāk izveidot kontaktu ar bērniem.

Kad sāku strādāt, taustījos, meklēju labākos ceļus, kā ieinteresēt bērnus un panākt, lai viņi izprot tēmas, par ko runājam. Tagad jau jūtu, ka izdodas ievirzīt skolēnus tā, ka viņi jau paši spēj analizēt dabā notiekošos procesus, saskata likumsakarības. Pēdējā laikā esmu panācis, ka bērni paši spēj izdomāt formulas. Nevis tā, ka es izstāstu, kā rēķināt, piemēram, blīvumu, bet runājam par to, kā šis blīvums rodas. Kad ir izpratne, tad arī skaidrs, kā to aprēķināt.

Es gan fizikas stundās nelieku uzsvaru uz uzdevumu rēķināšanu, jo man šķiet, ka pārāk daudz uzdevumu nokauj dzīvo interesi par dabas procesiem kā tādiem. Protams, risināt fizikas uzdevumus ik pa laikam vajag, taču drillēt gan tos nedrīkstētu.

Mani skolēni piedalās arī konkursā “Fizmix Eksperiments”. Tā pirmajā kārtā jārēķina dažādi uzdevumi, kas ir sarežģītāki nekā skolas kursā. Priekšā teikt nedrīkstu, taču varu pasviest kādas idejas un tad skatīties, kā skolēni paši pamazām nonāk līdz izpratnei, kā šie uzdevumi risināmi.

Ja jūsu skolēni paši spēj izdomāt fizikas formulas, secinu, ka esat jau ieviesis jauno izglītības saturu, kurā arī būšot padziļināta mācīšanās ar izpratni un kurā skolēni paši radīšot zināšanas.

Zināmā mērā – jā. Jāsaka gan, ka dabaszinību jomā jau iepriekš bija projekti, kuros jau tika modernizēts saturs eksaktajos mācību priekšmetos. Tajos darbojos, un toreiz saturs tika uzlabots sešu gadu laikā. Domāju, ka tie arī bija ļoti labi projekti, turklāt nebija tik sasteigti kā pašreizējais. Skolotāji, kas piedalījās projektā, veidoja jaunas mācību metodes un bija ļoti labi sagatavoti, lai strādātu modernāk. Vienlaikus jāteic, ka es pats nemetos aizrautīgi izmantot jaunās metodes. Ja ir rezultāts, var strādāt arī diezgan klasiski, tikai ik pa laikam izmēģinot jaunas metodes.

Tātad var teikt, ka kombinējat klasiskās pedagoģijas metodes, kad skolotājs ir zināšanu nesējs, un jauno pieeju, kad skolēni paši meklē atbildes?

Jā, tas ir veids, kā man patīk strādāt un kas, cik redzu, dod rezultātu. Piemēram, mani skolēni paši atklāj Oma likumu. Piedāvāju viņiem veikt eksperimentu sēriju, kas noved viņus pie šā likuma. Būtiski gan, ka ātri to nevar paveikt: šim mācību procesam vajag divas mācību stundas pēc kārtas.

Kaut arī eksakto mācību priekšmetu pasniegšanas metodes nemitīgi uzlabo, Latvijā joprojām ir pārāk maz skolēnu, kuri izvēlas kārtot centralizēto eksāmenu fizikā, ķīmijā, bioloģijā un studēt šīs jomas.

Varbūt problēma nav tikai mācīšanās sistēmā? Jāņem vērā, ka ir dažādi intelekta tipi un ne visiem ir tāds domāšanas veids, kas piemērots tieši dabaszinību dziļākai apguvei. Turklāt skolēni ļoti labi redz, kuras profesijas ir darba tirgū pieprasītas un kurās var labi nopelnīt. Ne velti IT studiju programmās tagad tomēr ir salīdzinoši daudz studējošo. Liela problēma ir tā, ka jau 1. kursā daudzi no viņiem atbirst: vai nu nav šīs eksaktās domāšanas, vai arī vidusskolā nav pietiekami apgūta, piemēram, matemātika. Savukārt tie, kuriem veicas fizika, ne vienmēr izvēlas to studēt. Piemēram, tagad man ir viens ļoti spējīgs skolēns, bet viņš jau izlēmis studēt bioloģiju.

Visi šie projekti, kas cenšas ienest skolās jauninājumus, saskaras ar lielu inerci. Ir diezgan daudz skolotāju, kuri nevēlas apgūt jaunas metodes. Arī pedagogu tālākizglītības kursos daļa ir nākusi tikai “ķeksīša pēc”, proti, tāpēc, ka šie kursi obligāti jāapmeklē. Tāpēc viens no galvenajiem projekta uzdevumiem: iekustināt skolotājus.

Lai skolotājiem būtu motivācija mainīties, svarīgs ir arī pedagogu atalgojums. Tas gan pēdējos gados audzis, taču nepietiekami. Skolotāja darbs tāpat jau ļoti veicina izdegšanu, bet, ja algas dēļ skolotājs uzņemas pēc iespējas lielāku slodzi, viņam nav laika piedomāt, kā stundu padarīt pilnvērtīgāku.

Dažkārt skolas vaino, ka tās nokaujot skolēnos motivāciju apgūt dabaszinātnes. Tā tiešām ir, ka līdz pat 6. klasei skolēniem ir kāpēcīšu periods, bet tad interese par apkārtējo pasauli sarūk. Taču domāju, ka tas saistīts ar viņu bioloģiskajām izmaiņām.

 

Kas skolēnus fizikā interesē?

Redzu, ka zēnu interese par fiziku parasti tomēr ir lielāka, tomēr meitenes arī mēdz atzīt, ka fizika patīk. Skolēniem svarīgi, lai viņi spēj izsekot stundai, saprot tēmu un viņiem ir interesanti. Grūtāk uztvert tās tēmas, kur dabā nevar apskatīt objektu, par ko runājam. Piemēram, ja runājam par atoma uzbūvi un molekulām, to skolā parādīt nevaru. Tāpēc uztvert arī grūtāk. Vieglāk skolēniem ir apgūt praktiskas lietas.

Taču vispār skolēniem zinātne interesē. Bieži vien nāk klāt arī starpbrīdī, lai uzdotu dažāda veida zinātniskus jautājumus. Kā zivs ūdenī jūtos astronomijā un, cik nu paliek laiks, par šo tēmu runāju arī ar skolēniem. Kaut gan nevienu jauno astronomu pagaidām nav izdevies izaudzināt, interese par astronomiju skolēniem ir. Nupat sastādīju jautājumus astronomijas olimpiādei, kurā vēlas piedalīties 66 skolēni no visas Latvijas.

Vai skolēni kādreiz nejauc astronomiju un astroloģiju un nejautā jums par horoskopiem?

Pieaugušie dažreiz jauc, bet bērni nekad.

Jaunā mācību satura veidotāji bieži uzsver, ka mācību procesam jānotiek ne tikai klasē. Cik bieži vedat skolēnus dabā, uz muzejiem?

Nevarētu teikt, ka bieži, taču ārā ejam. Nesen ārā mērījām skaņas ātrumu. Mums pie skolas ir mežs, tā ka vide ir pateicīga mācībām ārā. Mācību ekskursijās esam bijuši arī Jūrmalas slimnīcā, kad runājām par dažādu starojumu izmantošanu medicīnā. Kad mācījāmies par siltumu, gājām uz “Jūrmalas siltumu”.

Lai biežāk varētu iet ārpus skolas, jāmaina mācību procesa organizācijas forma. Mācību programmas paraugs ir diezgan detalizēts, un, ja grib apgūt visu, kas ir mācību programmā, ārā iešana īsti nesanāk. Jebkura mācību ekskursija izjauc dienas ritmu.

Jau tagad skolotāji varot veidot savas programmas, ja nepatīk piedāvātā paraugprogramma.

Un cik ir to skolotāju, kas savas programmas ir izveidojuši? Vairākums tomēr strādā pēc Valsts izglītības satura centra sagatavotajiem paraugiem. Cerams, ka līdz ar jaunā mācību satura ieviešanu skolām pavērsies jaunas iespējas dažādot mācību saturu. Piemēram, nedaudz fiziku varēs sākt mācīt jau 7. klasē. Ja brīvāk var noteikt stundu skaitu dažādos mācību gados vai semestros, tad var brīvāk organizēt mācību procesu un atļauties biežāk iet ārpus skolas.

Tomēr attiecībā uz jauno mācību saturu vēl ir daudz neatbildētu jautājumu. Piemēram, kāda tieši būs mācību sistēma vidusskolā, kur būs dažādi apmācības līmeņi.

Savukārt labi ir tas, ka jaunajā saturā uz zināšanām vairāk skatīsies kā uz vienotu bloku. Tās pašas dabaszinātnes taču ir vienotas, tikai cilvēki tās sadalījuši pa kastītēm. Kaut vai mācoties par atomiem, tur ļoti labi savienojas fizika un ķīmija. Par redzi un dzirdi runājot, savienojas fizika un bioloģija. Piemēram, ļoti labi varētu vienoti apgūt auss uzbūvi un skaņas veidošanos. Dīvaini gan, ka jaunajos mācību programmu paraugos šāda uzstādījuma tomēr nav – tie ir pa vecam, tātad sadalīti pa priekšmetiem.

Ko jaunā satura ieviešana mainīs tieši jūsu darbā?

Ja pašreizējās ieceres saglabāsies, vairāk nāksies sadarboties ar kolēģiem. Protams, varēšu pasmelties arī kādas jaunas idejas no mācību priekšmetu paraugprogrammas un jaunajiem mācību līdzekļiem.

Līdzšinējās sistēmas problēma ir tāda, ka zināšanas un prasmes gan mākam iedot, tomēr daļa skolēnu neiemācās tās izmantot. Tomēr bieži vien tas ir laika trūkuma dēļ.

Ministrija uzskata: lai skolēni kārtīgāk apgūtu eksaktās zinātnes, viņiem jākārto obligātais eksāmens fizikā, ķīmijā, bioloģijā vai dabaszinībās. Vai, jūsuprāt, tas dos kādu labumu?

Šaubos. Ja skolēns gatavosies tieši eksāmenam, var palikt novārtā “lielā bilde”, stundas kļūs mazāk radošas. Skolēni mācīsies eksāmenam, atzīmei, nevis dzīvei. Tā ka šo priekšmetu apguves kvalitāte varētu tieši kristies, nevis pieaugt.

Nesen nodibināta asociācija, kas centīsies panākt, lai Latvija iestātos Eiropas Kosmosa aģentūrā. Vai Latvijai vajadzētu vairāk pievērsties kosmosa izpētei un ieguldīt resursus?

Grūtu pateikt. Ir pamats domāt – cik ieguldīsim, tik daudz naudas atgriezīsies atpakaļ, proti, aģentūra pirks mūsu uzņēmumu ražotus produktus vai pakalpojumus. Tomēr Latvijā nav daudz uzņēmumu, kas tiešā veidā ražo ko noderīgu kosmosa industrijai. Tomēr ir uzņēmēji, kas ražo, piemēram, inovatīvus pārklājumus, ko pastarpināti gan varētu izmantot kosmosa industrijā. Kosmisko pavadoņu būvēšana arī Latvijā šobrīd vairs nenotiek, kopš beigusies garā epopeja ar satelīta “Venta-1” būvniecību.

Vai tas ir zaudējums kosmosa popularizēšanai, ka Rīgā nav planetārija?

Kaut kādā ziņā Rīgas planetārija zaudējums ir kompensējies. Ir planetārijs Ventspilī. Ja kāds grib braukt drusku tālāk, var doties uz Tartu. Latvijā izveidotas arī vairākas privātās observatorijas, ir miniplanetāriji. Kaut gan tur nav kupola, priekšstatu par kosmosu tāpat var gūt.

Protams, būtu vajadzīgs viens liels planetārijs, taču tie parasti mūsdienās veiksmīgi darbojas tikai lielos zinātnes centros. Pirms lielās krīzes 2008. gadā IZM bija plāns tādu veidot, taču krīze šos nodomus izjauca.

Esat teicis, ka uzskatāt – dzīvība ir arī uz kādas citas planētas.

Es uz to ļoti ceru.

Kāpēc?

Kosmosā ir daudz Zemei līdzīgu vietu, kur arī ir silts, ūdens, mitrums, kur apstākļi atbilst tam, lai rastos augstākas dzīvības formas. Ja jau dzīvība varēja rasties uz zemes, tad kāpēc lai citur nerastos. Dzīvības inkubatoru mūsu galaktikā ir pietiekami daudz. Taču jāņem vērā, ka kosmiskie attālumi ir lieli un nav garantijas, ka tuvākajos gadu desmitos mums būs kaut nojausma par to, kas notiek šajās planētās. Jāņem arī vērā, ka dzīvības formas var būt dažādas, un būt naivi cerēt, ka citur ir tieši mazie zaļie cilvēciņi.

Jūs sakāt, ka kosmiskie attālumi ir lieli, bet esot taču ļaudis, kuri redzējuši nezināmus lidojošus objektus (NLO).

NLO stāstus var dalīt vairākās grupās. Vieni vispār redzējuši kaut kādu gaismu debesīs. Pēc tam izrādījies, ka 90 procentos šo novērojumu ir kāds dabisks izskaidrojums. Mazāk ir to, kuri uzskata, ka redzējuši kādu kosmosa kuģi, bet vēl mazāk cilvēku domā, ka ir kontaktējušies ar citplanētiešiem. Es uzskatu: ja kādai citai civilizācijai tehnoloģijas ir tik ļoti attīstītas, lai tiktu līdz Zemei, kāpēc viņiem tieši te vajadzētu avarēt vai nozagt govi, kas bieži interesējot citplanētiešus? (Smejas.) Kāpēc viņi rādās tikai marginālām ļaužu grupām? Taču var jau gan būt, ka viņu psiholoģija ir pavisam cita un tāpēc viņi nemāk nodibināt kontaktus.

LA.lv