Esmu par ražojošām, efektīvām ģimenes saimniecībām 0
Laimdotu Straujumu žurnāls Agro Tops iepriekš intervējis pirms sešiem gadiem, kad viņa bija Zemkopības ministrijas (ZM) valsts sekretāre. Toreiz viņa godīgi atzinās, ka uz viņas kabinetu cilvēki nenāk teikt paldies vai runāt par dzīves gaišo pusi, bet nāk, kad ir problēmas un kaut kas sasāpējis.
Ka dažkārt pat 12 stundu garās darba dienas beigās jāparakstot dokumentu kaudze, kuras biezums sasniedz pusmetru…Pēc četru gadu prombūtnes Laimdota Straujuma ir atgriezusies Zemkopības ministrijā, bet nu jau kā nozares ministre. Darba diena nav kļuvusi īsāka, un cilvēki joprojām reti nāk teikt paldies, bet gan risināt problēmas…
– Kad stājāties zemkopības ministres amatā, daudzi izteica cerību, ka jums, iespējams, izdosies labāk nekā iepriekšējiem ministriem panākt vienlīdzīgākus tiešmaksājumus…
– Tikko Briselē tikos ar Eiropas Savienības (ES) lauksaimniecības komisāru Čološa kungu. Galvenais, ka sapratne no ES puses ir, un izskatās, ka viņiem ir arī mazliet neērti par situāciju, kādā Baltijas valstis atrodas tiešmaksājumu ziņā.
– Tiekoties ar žurnālistiem Briselē, Čološa kungs diezgan kategoriski atteica, ka maksājošās valstis diezin vai būs ar mieru atteikties no daļas savu tiešmaksājumu, uzsverot vārdus – maksājošās valstis…
– Jā, tieši šis aspekts arī padara šo jautājumu tik grūti un sarežģīti risināmu. Dažkārt mums liek saprast, ka arī par to mazumiņu, ko saņemam tiešmaksājumos, faktiski esam parādā šīm maksātājvalstīm. Taču, apskatot grafiku ar maksājumu piedāvājumiem 2014.–2020. gadam, redzam, ka tikai trim Baltijas valstīm tiešmaksājumi ir zem 80% no ES vidējiem. Patlaban – uz 2013. gadu – mums ir 35% no ES vidējiem maksājumiem, bet uz 2017. gadu Eiropas Komisijas piedāvājums ir tos palielināt līdz 54% no ES vidējā līmeņa.
– Vai tiešām aiz borta būtu jāatstāj trīs valstis no divdesmit septiņām?
– Tā nu sanācis, ka tieši Baltijas valstis ES ienāca no pavisam atšķirīgas situācijas un vēstures. Kad aprēķināja maksājumus, par pamatu ņēma dažādus lauksaimnieciskās produkcijas rādītājus, no kuriem viens bija 1998. gads, kad Krievijā bija krīze un mums ļoti saruka ražošanas apjomi. Laukos privātās saimniecības vispār sāka veidoties tikai deviņdesmito gadu sākumā. Un es negribu teikt, ka mūs Eiropā nesaprot, tā nav.
Esmu tikusies ar daudziem veco ES dalībvalstu zemkopības ministriem un vēstniekiem, un visi šo mūsu stāstu saprot, izjūt arī netaisnību, jo esam vienotā tirgū un tas ietekmē mūsu konkurētspēju. Bet, no otras puses, ir grūti pateikt citām valstīm, ka tām maksājumus samazinās, lai piemaksātu Baltijai. Kopējais budžets jau lielāks nekļūst.
Baltijas valstīm vienkārši jābūt vienotām un neatlaidīgām gan ministru, gan valdības, gan zemnieku līmenī. Ja atslābsim savās prasībās, iespējams, neko vairāk arī nedabūsim.
– Arī grafikā, kur redzami tiešie un lauku attīstībai paredzētie maksājumi, Latvija ir pēdējā pozīcijā…
– Diemžēl tā ir, tāpēc kopā ar sabiedriskajām organizācijām mēģināsim panākt, ka tā daļa, kuras pietrūkst, lai mēs saņemtu pieņemamu līmeni, mums tiek papildus piešķirts kā finansējums lauku attīstībai. Uzsveru – papildus. Sagatavojām deklarāciju jeb paziņojumu visu ES valstu zemkopības ministriem un lauksaimnieku organizācijām, vadošajiem politiķiem Eiropas Parlamentā, komisāriem, ka nesamierināsimies ar pašreizējo aprēķinu, prasīsim tiešmaksājumus, kas būtu tuvu ES vidējiem. Deklarāciju parakstījām Zaļās nedēļas ietvaros Berlīnē 20. janvārī. Tur tikās visi Baltijas valstu zemkopības ministri un lauksaimnieku organizācijas. Savukārt janvāra beigās uz Latviju esam ielūguši Eiropas Parlamenta deputātus, kuri tiksies ar Saeimas priekšsēdētāju, apmeklēs zemnieku saimniecības.
– Godīgi – vai ir cerības šo maksājumu līkni izmainīt mums par labu?
– Ja nebūtu cerību, daudzas lietas apstātos, tāpēc saku – ir. Panākts, ka Eiropa mūs ir sadzirdējusi un saprot, un tā nejūtas ērti mūsu priekšā. Vismaz emocionāli. Ir pietiekami daudz problēmu ar ES valstu budžetiem, tāpēc galvenais jautājums nav par to, vai kādam dot vai nedot, bet gan – kur atrast šo naudu?
– Savulaik mūs iegāza zemā ražība, vai šodien situācija būtu citāda?
– Ražas, protams, ir augušas, taču tās joprojām ir vienas no zemākajām Eiropā. Vidējā graudaugu raža Latvijā nepārsniedz 3 tonnas no hektāra. Gribētos saprast – kāpēc? Vērtējot vidējos rādītājus, mūsu lauksaimniecība nav pietiekami efektīva, jo ir lielas izmaksas uz saražoto produkcijas vienību. Šāgada laikā vajadzētu tikt skaidrībā par to, kāpēc šīs ražošanas izmaksas ir tik lielas.
– Kā jums pašai šķiet, kas varētu būt šīs neefektivitātes iemesli?
– Viens no tiem – nozares lielā sadrumstalotība. Nenoliedzu, ka mazās saimniecības var būt efektīvas, taču piecu hektāru liela saimniecība tomēr nevar būt efektīva tirgus dalībniece, ja tā audzē graudus. Jāmeklē produkts, kas būs efektīvs piecu ha platībā. Vai visā Latvijā saimniecības, kas saņēma daļēji naturālās saimniecības atbalstu, domāja par savas saimniecības efektivizēšanu, izmaksu samazināšanu? Plānoju tikties ar šā atbalsta saņēmējiem un noskaidrot, vai šī nauda aizgāja tikai saimniecības uzturēšanai pie dzīvības, vai arī šī nauda izmantota lauksaimniecības kā nozares attīstīšanai. Jo lielāka nozares sadrumstalotība, jo mazāk mērķtiecības.
Otru iemeslu pat baidos minēt, jo, iespējams, pastāv kādi nereģistrēti produkcijas apjomi. Gribu atrast arī citus iemeslus, jo arī ražošanas efektivitātes grafikā esam pirmspēdējā vietā ES. Aiz mums, ja nemaldos, ir tikai bulgāri. Bet gan Igaunija, gan Lietuva ir virs mums. Latvijā starpība starp efektīvajām un neefektīvajām saimniecībām ir ļoti liela. Un tā palielinās. Jautājums: kas ir pa vidu?
– Vai efektivitāte saistīta ar saimniecības lielumu?
– Daļēji. Ņemot vērā vidējos rādītājus, es teiktu – jā. Lielas saimniecības tomēr vairāk rēķina savus izdevumus un meklē risinājumus to samazināšanai. Ja man būtu jāatbild uz jautājumu – par kāda veida saimniecībām esmu, teiktu: par ražojošām, efektīvām ģimenes saimniecībām. Uzsvaru lieku uz ģimeni, jo uzskatu to par vērtību. Faktiski tā tas ir visā Eiropā. Taču nedomāju, ka efektivitāte vienmēr atkarīga no saimniecības lieluma. Viss atkarīgs no tā, ko, kā un kādam nolūkam ražo. Ir dažādi produkcijas veidi, kurus var ražot dažādu izmēru saimniecībās. Gribētos, lai sabiedrībā izveidotos stabils vidusslānis.
– Vai plānojat kaut kā mudināt zemniekus piestrādāt pie efektivitātes celšanas?
– Jau šāgada valsts subsīdiju plānā esam iestrādājuši nianses, kas vērstas uz efektīvāko saimniecību atbalstu. Piemēram, maksāsim vairāk piensaimniecībām, kurās izslaukums būs 7 tūkst. un vairāk litru no govs; 5 tūkst. litru izslaukums paliek kā bāze. Savukārt nākamgad bāzes maksājums jau sāksies no 5,5 tūkst. litru. Sākot ar izslaukumu 7 tūkst. litru, maksājums par ciltsdarbu būs par 10 latiem lielāks par govi. No 1. jūlija palielināsim arī gaļas liellopu skaitu, ar kuru sākot maksāsim subsīdijas. Tagad maksājam, sākot ar trim liellopiem, pēc tam – sākot ar sešiem. Pusgada nobīde vajadzīga, lai cilvēki tam var sagatavoties. Rādām tendenci – jo lielāki izslaukumi, jo lielāks atbalsts.
Kopumā šāgada subsīdiju nolikumā nav uzsākta neviena jauna programma. Nav mainījies arī kopējais subsīdiju apjoms. Ieviestas tikai nianses efektivitātes veicināšanai.
– No 2013. gada valsts vairs nedrīkstēs izmaksāt arī papildu tiešos maksājumus (PVTM)?
– Diemžēl tā ir. Tas attiecas uz visām jaunajām dalībvalstīm. Par šādiem nosacījumiem, stājoties ES, esam parakstījušies. PVTM atļauts piemērot tikai līdz brīdim, kad pilnā apmērā tiek ieviesti katrai dalībvalstij pienākošies tiešmaksājumi līdz 2012. gadam.
– Kāpēc visi nosacījumi pieņemti tik kategoriskā formā – bez iespējām tos koriģēt atbilstoši reālajai situācijai?
– Daudzos punktos šāda elastība ir paredzēta, taču attiecībā uz papildu valsts tiešajiem maksājumiem bija pārliecība, ka tie tiešām nebūs nepieciešami. Taču arī šis jautājums ir risināms, un pašlaik to darām.
– Izskatās, ka turpmākos divus gadus būs problēmas ar atbalsta maksājumiem saimniecību modernizācijai. Vai pie vainas maksājumu griesti?
– Šie maksājumu griesti tiešām ir tas, ko negribu atbalstīt. Patlaban mums vienas saimniecības modernizācijai paredzētie griesti ir 2,5 miljoni eiro. Visiem tāpēc nepietiek, jo daži paņem maksimumu, un tagad divus gadus modernizācijai vairs līdzekļu nebūs. Tas sāk līdzināties loterijai – kurš pirmais piesakās, tas arī visu dabū. Igaunijā, piemēram, maksimums ir 0,5 miljoni eiro neatkarīgi no saimniecības lieluma. Arī mums 2014. gadā šis jautājums jārisina.
– Valsts ir atbalstījusi biogāzes ražotājus – neatkarīgi no tā, vai šī ražotne balstās uz fermu vai ne…
– Atbalsts bija no lauku attīstības fondiem, ne no valsts subsīdijām, bet turpmāk šāda atbalsta nebūs. Ir veikti labojumi, kuros paredzēts, ka biogāzes ražošana tiks atbalstīta tikai gadījumā, ja vismaz 30% apmērā ražotnē tiks izmantoti kūtsmēsli vai citi otrreizējās pārstrādes produkti. Tas ir visai skumji, ka graudus sadedzinām. Īpaši, ja šādas ražotnes būvē Zemgalē, kas ir graudu audzēšanas reģions, kur nav daudz fermu. Galu galā mums ir arī citi resursi, no kuriem ražot biogāzi, piemēram, koksnes atlikumi u. c. Kvotas biogāzes ražošanai gan sadalītas caur Ekonomikas ministriju, un tās ir ļoti labas, tāpat kā maksājumi. Bet es personiski neatbalstu šādu ražotni bez fermas. Mums taču ir kur likt saražoto lauksaimniecības produkciju – graudi nav jādedzina. Jādomā par izmaksām un ienākumiem, ko šādi gūstam. Nez vai tās ir adekvātas izmaksas un adekvāta peļņa.
– Piensaimnieki, piemēram, sūdzas, ka nevar vairs paplašināt savas zemes platības – daļēji tieši tāpēc, ka ar biogāzes ražošanu sāk nodarboties nevis lauksaimnieki, bet vienkārši uzņēmēji, kas vēlas ražot tikai biogāzi. Tādējādi zemes tiek pārdotas vai iznomātas nebūt ne lauksaimnieciskai ražošanai.
– Te jārunā par zemes tirgus politiku. Zemes cenas arī pie mums ir izaugušas pietiekami lielas, taču, salīdzinot ar Eiropu, tās joprojām ir smieklīgi mazas. Tāpēc ES zemnieki brauc uz Latviju nodarboties ar lauksaimniecību. Tikos ar skandināvu zemkopības ministriem un uzzināju, ka, piemēram, Dānijā hektārs zemes maksā ap 20 tūkstošu eiro. Pie mums hektāru zemes var nopirkt, sākot no 400 latiem līdz trim tūkstošiem. Somijā tas maksā ap 9 tūkst. eiro. Taču zemes cenas tiek korelētas ar tiešmaksājumiem – jo lielāki tiešmaksājumi, jo augstākas zemes cenas. Zinu, ka patlaban zemes īpašnieki gaida 2013. gadu, lai redzētu, kas notiks ar tiešmaksājumiem. Daudzi arī līgumus par zemes nomu noslēguši tikai līdz 2013. gadam. Tāpēc šobrīd viena no prioritātēm mums ir zemes kreditēšanas programmas izstrāde. Februārī mēs nodosim šo programmu izvērtēšanai zemnieku organizācijām. Manuprāt, jādod iespēja mūsu lauksaimniekiem iegādāties zemi. Runāju ar jaunajiem zemniekiem, viņi izteica priekšlikumu zemes iegādē dot zināmu priekšroku viņiem. Es šo iniciatīvu gribētu atbalstīt. Ceru, pārējās zemnieku organizācijas neiebildīs. Mums ir arī jauno lauksaimnieku programma trijās reģionālajās pārvaldēs. Man prieks, ka jauni cilvēki pēc LLU beigšanas dodas uz laukiem saimniekot.
– Kādu ir vairāk – tādu, kas saimnieko vecāku saimniecībās, vai tādu, kas veido paši savas saimniecības?
– Dažādi. Daudzi pārņem vecāku saimniecību, daudzi veido savas.
– Tai pašā laikā laukos trūkst darbaspēka, daudzi atceļ jau apstiprinātus projektus, jo saprot, ka nebūs, kas strādā…
– Paradokss – darbaspēka trūkst, bet bezdarbs nemaz nesamazinās.
– Ko šajā ziņā var darīt izglītojošās iestādes?
– Mēs esam uzsākuši sadarbību ar Izglītības un zinātnes ministriju (IZM) par profesionālajām skolām. IZM ieplānojusi veikt profesionālās izglītības reorganizāciju. Arī ZM sadarbībā ar lauksaimnieku sabiedriskajām organizācijām ir sagatavojusi savu redzējumu par to, kādai šai profesionālajai izglītībai jābūt. Cerēsim, ka kopā mums izdosies pacelt profesionālo skolu līmeni.
Runājot par Lauksaimniecības universitāti – tikos ar rektoru un visu fakultāšu dekāniem, līdzi bija arī jaunie zemnieki. Jautājums par izglītību ir viens no pirmajiem, par ko runā visas zemnieku organizācijas. Viņiem nepatīk, ka izglītojošās iestādes studentiem nedod praktisko izglītību, mācību procesā tiek izmantotas vecmodīgas metodes. Beidzēji jāmāca no jauna, jo modernā saimniecībā viņi nemaz neprot strādāt.
Diemžēl pēdējo gadu laikā profesionālās izglītības materiālās bāzes pilnveidošanai nav bijuši ieguldījumi, un, tikai sākot ar 2010./11. mācību gadu, ir uzsākts ES finansēts projekts, kas šo jautājumu kaut nedaudz sakārtotu.
– Vai pēdējo piecu gadu laikā profesionālo skolu skaits nav samazinājies?
– Skolas nav slēgtas, tikai tagad tās vairs nav ZM pārziņā, līdz ar to vairs nav pilnībā saistītas ar lauksaimniecības specialitātēm. Ir samazinājies šo specialitāšu skaits, bet tās joprojām var apgūt kādās 15 arodskolās. Tikai, manuprāt, nav pareizi, ka faktiski visās skolās var apgūt vienas un tās pašas profesijas. Mērķtiecīgāk būtu skolām specializēties, jo tad, piemēram, skolu, kur apgūst mehanizatora specialitāti, varētu apgādāt ar modernajām tehnoloģijām, mērķtiecīgāk koncentrēt resursus utt. Tāpat – ar lopkopības specialitātēm. Tagad reģionos ir izveidoti kompetenču centri.
– Jaunietis, kas vēlas iegūt augstāko izglītību, pēc tam grib pats būt saimnieks, nevis kalpot kādam citam.
– Tā ir emocionālas dabas problēma un izjūta, ka cilvēks negrib iet pie otra kalpot. Patiesībā jebkurš darbinieks privātā uzņēmumā ir kalpotājs. Jebkurā amatā. Arī direktors kalpo firmas īpašniekam. Laukos nez kādēļ to uztver sakāpinātāk, jo kalpot par klerku bankā laikam ir cēlāk nekā strādāt, piemēram, par agronomu. Bet visi nekad nebūs īpašnieki. Vēl viena lieta – arī profesionālo izglītību daudzi uzskata par kaut ko otršķirīgu. Lai gan patiesībā jaunietis, kas priekšroku dod arodskolai, nevis vidusskolai, savu izvēli jau ir izdarījis, un tas nav maz. Daudziem vidusskola ir tikai laika nosišanas periods pirms kādas specialitātes izvēles.
– Vai lauksaimnieku sabiedriskās organizācijas nekad nav spriedušas par to, kā aicināt atpakaļ jauniešus un ne tikai jauniešus, kas strādā citu zemju laukos un fermās, nākt strādāt savas valsts laukos?
– Daudz ko laikam tomēr izsaka samaksas jautājums un darba devēja attieksme, jo, strādājot kādā lauku saimniecībā citur Eiropā, par to pašu darbu var nopelnīt vairāk. Mūsu saimniecībās, kas var maksāt vairāk, strādnieku, šķiet, netrūkst.
– Nodokļu politika arī dažkārt nav labvēlīga zemnieku saimniecībām…
– Ir atšķirības nodokļu ziņā starp SIA un zemnieku saimniecībām. Un mēs strādājam pie tā, lai šīs atšķirības izlīdzinātu. Piemēram, auto nodoklis – zemnieku saimniecībām ir atvieglojumi, bet saimniecībām, kas noformētas kā SIA, nav.
Mums izdevās kopā ar Finanšu ministriju iestrādāt likumā, ka, sākot ar 2013. gadu, arī saimniecībām, kas skaitās SIA, būs atvieglojumi auto nodokļa ziņā. Tā sanācis, ka nodokļu likumdošanā reizēm ir šīs atšķirības atkarībā no tā, kā reģistrēta saimniecība. Tātad – no uzņēmējdarbības formas.
Visu uzreiz izlabot nespēsim, darīsim to pakāpeniski, jo katra šāda kustība prasa budžeta konsolidāciju.
– Pie kādiem vēl jautājumiem ZM patlaban strādā?
– Bijušas un būs neskaitāmas tikšanās un konferences par Kopējo lauksaimniecības politiku jeb KLP. Sagatavojām izmaiņas likumā par mežu kooperāciju. Man personiski šķiet, ka šodien īpaša uzmanība jāpievērš kooperatīviem. Negribu noliegt pārstrādes nozīmi, taču bez kooperatīviem mūsu piensaimniekiem neizdotos stabilizēt piena cenas. Graudu, piena, dārzeņu audzētāji ir labi kooperējušies, tagad vajadzētu veicināt gaļas nozares kooperāciju. Protams, tik liels atbalsts, kāds bijis līdz šim, kooperatīviem nebūs, taču atbalstīsim kooperatīvus tajās nozarēs, kur kooperācija ir vāji attīstīta. Esmu tikusies faktiski ar visām lauksaimniecības nozarēm, un katrā ir kādas risināmas lietas.
– Daudzi uzskata, ka lauksaimniecībā nav un, visticamāk, nebūs ilgtspējīga attīstības plāna, jo lauksaimniecība ir neefektīva un līdz ar to – neinteresanta pat valsts līmenī…
– Negribu tam piekrist. Ja mēs – ZM un nozares sabiedriskās organizācijas – jau tagad varam pateikt, ko gribam sasniegt 2020. gadā, piemēram, izmaksu ziņā, efektivitātes ziņā, tad mums jābūt atklātiem pašiem pret sevi un jāpasaka godīgi – kas mums traucē to visu sasniegt? Kas ir mūsu vājās vietas un klupšanas akmeņi? Tas ir jāsaprot. Ja atzīstam, ka esam pārāk sadrumstaloti, tad pateiksim to skaļi. Kāds teiks – dārgi resursi. Bet varbūt tomēr paši kaut ko neizdarām? 2014. gadā atkal būs pieejams atbalsts lauku attīstībai gandrīz miljarda eiro apmērā, tāpēc īpaši svarīgi jau tagad apzināties vājās vietas, lai varam tajās investēt šos līdzekļus. Februārī ZM būs prāta vētra par šiem jautājumiem, tad piedāvāsim diskutēt arī lauksaimniekiem. Lai jaunos fondus izmantotu pēc iespējas mērķtiecīgāk, vēl ļoti daudz jāstrādā, un paredzu, ka diskusijas būs smagas. Vieniem šķitīs, ka jāiegulda vienā, citiem – ka citā nozarē vai nišā. Diskutēt varēs visu šo gadu.
– Mums allaž patīk izcelt prioritātes – vai lauksaimniecībā ir nozare, ko varam dēvēt par prioritāru?
– Latvijā, manuprāt, tā ir piena ražošana. Arī vēsturiski tā ir bijis. Un ceru, ka būs arī turpmāk. Katrā ziņā mums neviens neliedz definēt mērķi – līdz 2020. gadam kļūt par vienu no ES piensaimniecības lielvalstīm. Taču 2015. gadā paredzēts atcelt piena kvotas, un ES prognozē, ka līdz 2020. gadam Latvijā piena ražošanai jāsamazinās par 1,4%, bet piena iepirkumu cenai – par 3,1%. Savukārt vecajās dalībvalstīs, palielinoties piena ražošanas apjomiem, piena cenas samazināsies.
Arī pēc 2013. gada, iespējams, ES piedāvās ražošanas maksājumus gan piena, gan graudu nozarei, un patlaban notiek diskusijas par to, kurām nozarēm vēl būtu jāsaņem šāds atbalsts. Manuprāt, tai jābūt arī cūkkopībai.
– Daudz diskutēts par kooperatīvu jaunās piena rūpnīcas būvniecību. Kāds ir jūsu komentārs par to?
– Viss būs atkarīgs no konkrētajiem trim kooperatīviem, kas šo rūpnīcu ceļ. Kā jau teicu – esmu par kooperatīviem. Taču rūpnīcas lielums ir tāds, ka tajā nevarēs domāt par ikdienas produktu ražošanu, būs vairāk jādomā par eksportu. Ir cilvēki, kas uzskata, ka paredzētie produkti nebūs tirgū īpaši ejoši, tad tie radīs zaudējumus, tāpēc īpašniekiem jau tagad jāizsver perspektīvas. Jau teicu, ka ar ikdienišķiem produktiem, kurus jau ražo citi kombināti, nekāds bizness neiznāks. Tā nebūs konkurētspējīga produkcija.
– Vai jauno rūpnīcu varēs uzskatīt par pretsparu lielajiem piena pārstrādes kombinātiem, kas nonākuši Krievijas uzņēmēju rokās?
– Rūpnīca būs zemnieku īpašumā, ar to tā arī atšķirsies no citiem pārstrādes uzņēmumiem. Un īpašniekiem pašiem būs jāatbild par visu, kas viņu ražotnē notiks. Ceru, ka rūpnīca pastāvēs un ražos eksportspējīgu produkciju. Taču ar šo uzņēmumu nebūsim nekādi līderi pat ne Baltijas tirgū. Lielie uzņēmumi tik un tā ražos lētāk.
– Vai mums vajadzētu īpaši aizsargāt iekšējo tirgu? Kā to varētu izdarīt? Ir dzirdēti aicinājumi boikotēt importa produktus…
– Esam ES iekšējā tirgū un pret citām dalībvalstīm neko īpašu nemaz nevaram uzsākt, taču šajā virzienā strādājam. Katra valsts jau kaut ko izgudro sava tirgus aizsardzībai. Taču skaidri pateikt, ka nepirksim citvalstu produktus, nevaram. Aizvien vairāk vietējie ražotāji iesaistās mūsu pārtikas kvalitātes shēmās, līdz ar to arī iepirkumos varam prasīt, lai produkcija atbilstu šo shēmu prasībām. Jādomā, kā vēl vairāk celt konkurētspēju, saimniecību un uzņēmumu efektivitāti.
Kopumā mūsu importa un eksporta līdzsvars ir samērā izlīdzināts, bet daudz kur eksporta ziņā atpaliekam savas neproduktivitātes dēļ.
Ceru, ka, vairāk atbalstot efektīvās saimniecības, mazproduktīvās automātiski pazudīs. Bet, protams, mēs nevaram vienkārši tās izspiest no aprites, mums jādomā, ko piedāvāt vietā. Starp citu, 23 miljoni eiro, kas domāti nozares pārstrukturizācijai, jaunas uzņēmējdarbības sākšanai, šodien vēl nav izmantoti…
Šodien jau skaidri redzams, ka pabalstu maksāšana neveicina nekādas uzņēmējdarbības uzsākšanu, tikai pieaug šo pabalsta saņēmēju slānis, kas neko citu arī negrib darīt. Ko tad mēs ar to veidojam? Tāpēc, sākot runāt par efektivitāti, par izmaksu samazināšanu, daudzas mazās saimniecības atkritīs, jo nespēs šo efektivitāti nodrošināt. Kad 2015. gadā nebūs piena kvotu, negribētos, lai tirgu pamet, piemēram, 50–100 govju saimniecības, jo patlaban jau sāk veidoties fermas ar 1000 un vairāk govīm. Cilvēki jāiedrošina, piedāvājot jaunus biznesa plānus, lai viņi laukos nebūtu tik atkarīgi tieši no lauksaimniecības. Uzskatu to arī par ZM pienākumu. Cilvēkiem arī laukos jājūtas vajadzīgiem.
