Latvijā
Rīga

Negaidiet, ka es kritizēšu Ušakovu. Saruna ar Rīgas mēru Oļegu Burovu0


Oļegs Borovs: “Kad kandidēju uz vicemēra amatu, man viens no opozīcijas pārstāvjiem teica: “Tu, Burov, pats saki, ka tev nepatīk politika, tad kāpēc tu ej uz politisku amatu?” Savā ziņā taisnība.”
Oļegs Borovs: “Kad kandidēju uz vicemēra amatu, man viens no opozīcijas pārstāvjiem teica: “Tu, Burov, pats saki, ka tev nepatīk politika, tad kāpēc tu ej uz politisku amatu?” Savā ziņā taisnība.”
Foto: Timurs Subhankulovs

OĻEGS BUROVS (“Gods kalpot Rīgai”) ir Rīgas domes priekšsēdētājs kopš šā gada augusta. Viņa ceļš līdz mēra kabinetam bija diezgan līkumots, un arī pašlaik pārliecība par valdošās koalīcijas stabilitāti nerodas. Intervijā jūtams, ka O. Burovs cenšas izcelt savu apolitiskumu un atšķirīgumu. “Es neesmu Ušakova klons,” viņš uzsver.

Kā jūs pats raksturotu – vai pašreizējā domes vadība ir Ušakova/Amerika valdīšanas mantinieki vai drīzāk kaut kas jauns?

O. Burovs: Teikšu vienkārši – labo turpinām, pārējo mainām!

Tik vienkārši tomēr nav – līdzi nāk atbildība arī par nepadarīto vai slikti padarīto.

Es nevaru uzņemties atbildību par tiem darbiem, par kuriem iepriekš nezināju. Par to pašu atkritumu biznesu – mani tas iepriekš neinteresēja. Nezināju ne firmas, kas tur darbojas, ne personas. Bet šobrīd man to vajag zināt…

Tas pats par “Rīgas satiksmi” – es nezināju detaļas, jo nenodarbojos ar šiem jautājumiem. Es Rīgas domē ar pārtraukumiem strādāju kopš 1998. gada, tomēr visu šo laiku es nodarbojos ar nekustamajiem īpašumiem.

Par to es varu atbildēt. Tagad dzirdu: “Jūs visi bijāt pie varas desmit gadus…” Es nebiju pie varas desmit gadus. Es esmu deputāts tikai kopš 2017. gada jūlija. Rīdzinieki mani ievēlēja, novērtējot to darbu, ko darīju kā īpašuma departamenta direktors.

Cilvēki pirmkārt balso par partijām, ne tikai atsevišķiem kandidātiem. Savukārt partijas uzņemas politisko atbildību. Vai varat paskaidrot, kāpēc jūsu kļūšana par mēru izvērtās par tik sarežģītu kombināciju – pēc Amerika un Ušakova došanās uz Briseli jūs bijāt domes priekšsēdētāja pienākumu izpildītājs un it kā reālākais pretendents uz mēra amatu. Taču “Gods kalpot Rīgai” vispirms izvirzīja citu kandidātu – Daini Turlo. Kas tā bija par aizkulišu spēli no jūsu partijas puses?

Es negribu runāt par pagātni…

Runa nav par pagātni, bet par situāciju Rīgas domē, kas joprojām šķiet ļoti neskaidra.

Partija izvirzīja Daini Turlo – cienījamu cilvēku ar lielu politisko pieredzi. Man nav tādas pieredzes. Es šajā ziņā nevaru sacensties ne ar Ameriku, ne Ušakovu, ne Turlo, ne daudziem citiem.

Kad kandidēju uz vicemēra amatu, man viens no opozīcijas pārstāvjiem teica: “Tu, Burov, pats saki, ka tev nepatīk politika, tad kāpēc tu ej uz politisku amatu?” Savā ziņā taisnība. Jā, man politika nav pie sirds – tur ir intrigas, politiskas intereses, politiski kompromisi.

Man tas nepatīk. Bet man ir citi plusi. Es zinu pilsētas saimniecību, un vairākas reizes esmu teicis, ka pilsētai nepieciešams saimnieks. Politiskos kompromisus es vēl mācos. Nezinu, kā rīkošos, ja es redzēšu, ka kāds lēmums nāk par labu rīdziniekiem, bet politisku kompromisu dēļ to nevar pieņemt un vajag paklusēt.

Kas tas par lēmumu?

Tas var būt par jebkuru lēmumu. Tas jau nenotiek tikai Rīgas domē. Paskatieties uz valdību, arī tur visu laiku ir kompromisi starp piecām partijām. Ja mēs salīdzinātu Rīgu ar SIA, tad var teikt, ka ilgu laiku kapitāldaļas tajā piederēja diviem cilvēkiem – Ušakovam un Amerikam.

Viņi reāli pieņēma lēmumu par visiem jautājumiem. Visi pārējie 58 deputāti bija tādi kā mazie akcionāri. Protams, bija diskusijas – “GKR” diskutēja vairāk, “Saskaņa”, cik es saprotu, diskutēja mazāk, tā vairāk bija viena spilgta līdera partija. Tagad tā vairs nevar.

Iepriekš, kad domes priekšgalā bija “Saskaņa”, “GKR” vienmēr bija tās stiprais balsts. Par “Saskaņu” tagad tā gan nevar teikt. No tās visu laiku skan šaubas, vai šai koalīcijai vispār jāpastāv. Nupat “Saskaņas” frakcijas vadītāja Anna Vladova žurnālam “Ir” sacījusi: “Mēs esam nostrādājuši desmit gadus kopā. Nekad mūžā tā nav bijis kā tagad.”

Jā, mēs desmit gadus bijām kopā, un daudzi pat nezināja, kāda starp mums ir atšķirība. “GKR” tika vērtēta kā satelītpartija. Es neuzskatu, ka tas bija pareizi. Mums vajadzēja sevi vairāk pozicionēt un parādīt. Domāju, ka šogad tas mums ir izdevies – mēs parādījām, ka esam kaut kas cits. Mēs nepiedalījāmies Ušakova aizstāvības mītiņā pie Rātsnama pēc tam, kad pie viņa notika kratīšana.

Mēs biežāk izteicām savu viedokli par dažādiem jautājumiem. Mēs neesam “Saskaņas” pretinieki, nekādā gadījumā. Taču mēs esam cita partija. Es neesmu Ušakova klons, esmu cits cilvēks. Man ir sava pozīcija par to, ko vajadzētu izdarīt, un to es arī centīšos darīt.

Tātad “Saskaņai” tas nepatīk?

Es nerunāju par to, kas nepatīk “Saskaņai”. Negaidiet, ka es tagad kritizēšu Ušakovu, taču “Saskaņa” vēl nav pieradusi strādāt bez viņa. Nav pieradusi, ka priekšā nesēž viņu līderis, kas visu pateiks priekšā. Turklāt jāatgādina, ka koalīcija sastāv ne tikai no “Saskaņas” un “GKR”.

“Saskaņa bija pieradusi, ka tā ir lielākā frakcija. Taču tagad tai ir 17 balsis, un pat kopā ar “GKR” nav vairākuma. Koalīcija ir atkarīga no tiem, kurus “Saskaņā” sauc par nodevējiem, lai gan viņi paši izslēdza šos deputātus. Lai to visu apjaustu, ir vajadzīgs laiks. Līdz jaunajiem amatiem vēl ir jāizaug.

Vai uz politisko stabilitāti varētu atsaukties tas, ka no 1. janvāra pašvaldības kapitālsabiedrības vairs nepārraudzīs vicemēri, bet gan domes izpilddirektors Juris Radzevičs, kurš ir jūsu partijas biedrs? Tas pastiprinās “GKR” ietekmi. Vai tas nebūs iemesls vēl lielākai “Saskaņas” neapmierinātībai?

Varbūt jā. Var rasties jautājumi gan “Saskaņai”, gan neatkarīgajiem deputātiem, kuru pārstāvis [vicemērs Vadims Baraņņiks] šobrīd kontrolē “Rīgas namu pārvaldnieku”, Centrāltirgu un “Rīgas satiksmi”. Bet ko mēs te varam izdarīt? To paredz likums.

Es pats par to neuztraucos, jo, manuprāt, dažādās saimnieciskās jomās ir vajadzīga depolitizācija. Es nāku no izpildvaras un varu teikt, ka politiķi ar saviem – bieži neprofesionālajiem – lēmumiem var tikai sabojāt situāciju. Teorijā politiķiem jāuzrauga izpildvara, lai tā strādātu labi, bet dzīvē bieži ir otrādi – politiķi sāk traucēt tam, kas jau tāpat strādā labi.

Bet “Saskaņa” var piedāvāt mainīt izpilddirektoru, lai līdzsvarotu varas sadalījumu.

Radzeviča kungam ir izdevies šo gadu laikā saglabāt politisko neitralitāti, pat neskatoties uz to, ka viņš ir “GKR” valdes loceklis. Viņš uz visiem jautājumiem skatās ar valstisku pieeju, un man tas ļoti simpatizē. Es savulaik biju “Latvijas ceļa” biedrs un man tolaik ļoti patika, kā darbojās Aija Poča – viņa redzēja visu laukumu, nevis tikai to, kas acu priekšā. Radzevičam ir tāpat. Es nedomāju, ka politisku iemeslu dēļ viņš būtu jāmaina.

Brīvostas valdē jūs politisku iemeslu dēļ ielikāt “Saskaņas” politiķi, kurš pats atzina, ka neko nesaprot no šiem jautājumiem.

Jūs domājat Sandri Bergmani… Nu labi, es arī daudz ko nesaprotu no ostu jautājumiem, bet esmu menedžeris, un arī šāda īpašība tur ir vajadzīga. Nav nekādu indikāciju, ka “Saskaņa” gribētu mainīt Rīgas izpilddirektoru, taču mūsu partijai tas būs tabu. Tāpat par citiem amatiem, kas pašlaik ir “GKR”, tirgošanās nebūs.

Tiekoties ar Valsts prezidents Egilu Levitu, jūs abi esat secinājuši, ka ir jānojauc “siena starp galvaspilsētu un valsti”. Kas tā par sienu, un kas to uzcēlis?

Sienu būvē abas puses – ar paziņojumiem, ka Rīga un valsts ir kaut kas cits. Piemēram, Eiropas nauda minimāli nonāk Rīgā. Es Levita kungam teicu, ka jaunajā likumā par pašvaldībām obligāti vajadzētu būt sadaļai par Rīgu kā Latvijas galvaspilsētu. Rīgai ir dažādi pienākumi – tā reprezentē Latviju, un tam vajadzētu atbilstošu finansējumu. Bez stipras Rīgas nebūs stipras Latvijas.

Esmu no vairākiem “Latvijas Avīzes” lasītājiem dzirdējis vienu variantu, kā Rīgas dome varētu nojaukt kādu daļu šīs sienas. Viņi lasa medijos šādus virsrakstus “”Rīgas satiksme” kļūst par slogu visiem nodokļu maksātājiem”, “Kariņš atzīst, ka “Rīgas satiksmes” dēļ valsts izaugsmei atņemti 72 miljoni”. Un tad viņi saka – ja jau mums jāpiedalās Rīgas uzturēšanā, vai nebūtu godīgi, ja arī pensionāriem no citām pašvaldībām Rīgas sabiedriskajā transportā brauktu par velti?

Manuprāt, šie virsraksti ir piemērs, kā tiek celta siena. To dara Kariņš ar saviem politiskajiem paziņojumiem. Lūk, tāpēc man nepatīk politika, jo tur skaitās normāli melot un sagrozīt faktus.

Patiesībā stāsts ir par to, ka jau kopš 2013. gada “Eurostat” prasa, lai šādi tēriņi tiktu iekļaut vispārējās valdības sektorā – tā ir vienkārši grāmatvediska uzskaite. Un 72 miljoni ir nauda, kas tērēta jauna transporta iegādei, bet šī nauda netiek ņemta no valsts budžeta. To visi saprot, arī Finanšu ministrijā. Taču politiski tas tiek pagriezts tā, lai vainotu “slikto Rīgas domi”, ka valdība nevar pildīt solījumus mediķiem un citiem.

Tomēr jūs neatbildējāt uz jautājumu, vai citiem Latvijas pensionāriem šajā situācijā nepienākas atlaides, kādas ir rīdziniekiem?

Nepienākas, jo politiski nepamatoti paziņojumi nav nekāds iemesls, lai pārskatītu līdzšinējo pieeju.

Tātad Latvijas pensionāram, kas atbraucis uz Rīgu apciemot te dzīvojošos bērnus un mazbērnus, ir mazākas tiesības nekā Krievijas pensionāram, kas deklarēts Rīgā?

Jebkura pašvaldība rūpējas par saviem iedzīvotājiem. Mums nav plānu taisīt braukšanu par brīvu visiem Latvijas iedzīvotājiem.

Jautājums gan nebija par visiem…

Ja valsts uzskata, ka visiem pensionāriem vajag atlaides, lai nodrošina mūs ar atbilstošu dotāciju. Vēl vairāk – pašlaik mēs par katru braucienu sabiedriskajā transportā maksājam valstij PVN. Arī par pensionāriem un skolēniem, kas brauc par velti, mums jāmaksā PVN. Rīgai tie ir zaudējumi.

Ja runājam par Krievijas pensionāriem, tā diskusija mums ir priekšā. Es pievienojos viedoklim, ka Krievijas pensionāri varētu braukt par brīvu, kad sasnieguši Latvijas pensionēšanās vecumu.

Variantu, ka viņiem vispār nepienākas šī privilēģija, jūs neizskatāt?

Viņi šeit dzīvo, maksā nodokļus. Nē, es domāju, ka iepriekšminētais varētu būt kompromisa variants.

“Rīgas satiksmei” katru gadu tiek piešķirtas milzīgas dotācijas. Šogad tie bija vairāk nekā 130 miljoni eiro, pērn – pāri 120 miljoniem, arī nākamgad tiek runāts par 140 miljoniem vai vairāk. Jūs iedomājaties, ka varēs turpināt dzīvot pa vecam un tikai pumpēt naudu iekšā?

Tas ir, maigi sakot, tendenciozs jautājuma formulējums…

Bet tā tas izskatās no nodokļu maksātāja skatpunkta.

Rīgas dome maksā “Rīgas satiksmei” par savu sociālo politiku – par to, ka vairāku kategoriju iedzīvotāji brauc par brīvu vai ar atlaidēm. Cits jautājums, ka vajadzētu analizēt “Rīgas satiksmes” darbību – administratīvos izdevumus, maršruta satiksmes lietderību, “Rīgas kartes” izdevumus.

Ir jautājums, par līgumu ar “Rīgas karti”. Tā pārtraukšana rīdziniekiem izmaksātu dārgi, jo tad būtu soda sankcijas, taču par līguma turpināšanu gan ir ļoti lielas šaubas. Gan par finansiālo pusi, gan par tehnisko nodrošinājumu, jo šī sistēma ir novecojusi. Tas viss ir priekšā.

Bet atlaižu sistēmas pārskatīšana netiek pat apsvērta?

Nē. No mūsu partneriem gan ir izskanējušas bažas, ka tas varbūt varētu notikt, taču mēs neko neplānojam mainīt.

Jūsu priekšgājējs Nils Ušakovs nereti veltīja rupjas piezīmes sabiedriskajām organizācijām un aktīvistiem. Piemēram, tos rīdziniekus, kas iebilda pret Skanstes tramvaju, nosauca par “idiotu bariņu”. Cilvēki, kas uztraucas par kokiem Rīgā, viņam bija “absolūti pajoliņi”. Kāda ir jūsu pieeja pret tiem, kas vienā vai otrā jautājumā iebilst pret Rīgas vadības iecerēm un darbībām?

Man ir labas attiecības ar apvienību “Pilsēta cilvēkiem” – viņi ir bijuši vieni no galvenajiem oponentiem Rīgas domei. Es gribētu, lai tās nav tikai tādas cilvēciski labas attiecības, bet lai viņiem rastos uzticība domei. Tas atkarīgs ne tikai no manis, bet no visām domes institūcijām.

Man ir labas attiecības ar Torņakalna apkaimes biedrību, Āgenskalna biedrību un citām. Taču es nesen diskutēju ar vienu biedrības pārstāvi, kurš teica: “Aiz manis stāv 200 tūkstoši cilvēku.” Acīmredzot ar domu, ka viņš pārstāv organizāciju, kurā apvienojušās vairāku Rīgas apkaimju biedrības.

Jūs runājat par Apkaimju aliansi?

Jā, bet es te negribu saukt konkrētus uzvārdus, runa ir par pieeju. Tad es aizdomājos – kas stāv aiz manis. Vai 700 tūkstoši cilvēku, kas dzīvo Rīgā? Vai 34 tūkstoši, kas nobalsoja par mani? Kā uz to paskatās. Bet diez vai mums vajadzētu kā padomju laikā runāt ar šādiem lozungiem – piesaukt iedomātus skaitļus.

Mums vajadzētu runāt reāli. Un vēl – es biju uz tikšanos vienā no apkaimēm. Uzklausīju biedrību un teicu, ka gribētu pastaigāt un parunāt ar iedzīvotājiem. Viņi atteica, ka tas neesot jādara, jo biedrība tāpat jau visu zinot. Iepriekš dome tika kritizēta, ka tā nerunā ar tautu, bet tagad es to dzirdu no sabiedriskas organizācijas! Apkaimes biedrība ir ļoti laba platforma, bet tā nav vienīgā. Ar cilvēkiem jārunā vairāk, es to gribu darīt. Mani ļoti interesē organizāciju viedoklis.

Tur ir speciālisti, kas daudz ko zina labāk nekā es. Es esmu menedžeris, es nevaru visu zināt, bet mans pienākums ir savākt šo informāciju un pieņemt lēmumus. Es ar interesi klausos viņu vīzijas par nākotnes Rīgu. Kas trūkst cilvēkiem vecumā ap 30–40 gadiem? Politiķus tas bieži neinteresē. Viņi vairāk domā, kā politiski izpatikt cilvēkiem gados. Kāpēc? Tas ir nedaudz ciniski – jo šie cilvēki ir aktīvākie vēlētāji.

Ļoti labi, ka jums tas rūp. Tad runāsim par vienu nopietnu problēmu, kas vairāk skar tieši jaunos cilvēkus – bērnudārzu rindas Rīgā. Kā norāda opozīcija – gada laikā situācija ir būtiski pasliktinājusies. Pirms gada Rīgā rindā uz vietu bērnudārzā esot bijuši 1135 bērni, bet šobrīd vietu bērnudārzos nav jau 2239 bērniem. Kad Rīgas dome sāks rīkoties, lai problēmu risinātu?

Mazliet neprecīzi – rindā bija 1700, tagad 2239 bērni. Rindas palielināšanās saistīta arī ar to, ka stājas spēkā jaunas higiēnas prasības pirmsskolas iestādēs, kas nozīmē mazākas grupas nekā bija līdz šim. Taču skaitlis patiešām ir liels. Problēmu vajadzētu risināt kompleksi. Pirmkārt, vajadzētu atvērt jaunus pašvaldību bērnudārzus un grupas. Otrkārt, vajadzētu būtiski pacelt algu pirmsskolas iestāžu darbiniekiem. Šobrīd vidējā alga pirmsskolas pedagogiem Rīgā ir 760 eiro. Man stāsta, ka pedagogi dodas uz Pierīgas pašvaldībām, jo tur bērnudārzos algas ir par 200 – 250 eiro lielākas.

Kāpēc tas nav darīts?

Neprasiet man, kāpēc iepriekš nav darīts. Atnāciet pie manis janvāra beigās, kad būs pieņemts budžets. Ja es tagad stāstu, ka vajag pacelt, bet tas netiks izdarīts, tad varēs teikt, ka neesmu pildījis solījumu.

Vai atbalstāt valdības ieceri, ka arī pirmsskolā izglītībai jānotiek valsts valodā?

Es uzskatu, ka vislabākais variants ir bilingvālā izglītība, jo bērni ir dažādi. Principā pārejai uz valsts valodu jābūt, bet ļoti pakāpeniskai. Lēmumu jau var pieņemt, bet jābūt arī cilvēkiem, kas to īsteno.

Cita problēma, kas skar visu paaudžu rīdziniekus un arī pilsētas viesus, – tilti un satiksmes infrastruktūra kopumā. Šajā sakarā citēšu Ušakova ierakstu tviterī 2018. gada septembrī: “Deglava tilts. Notiek pilnvērtīgs remonts, turklāt tiks paplašinātas ietves un ierīkotas pilnvērtīgas velojoslas. Darbi tiks pabeigti 2019. gada sākumā. Bet līdz 2020. gada beigām visi galvenie tilti Rīgā būs saremontēti.” Jūs, protams, atkal varat teikt, ka esat ieradies tikai nesen un uz jums tas viss neattiecas. Bet, piemēram, Brasas tilta remonts tika sākts aprīlī, taču tagad tur viss stāv, arī alternatīva dzelzceļa pārbrauktuve nav ierīkota, lai arī tika solīta.

Visas problēmas ir saistītas ar nepareizu, politizētu plānošanu Satiksmes departamentā. Departaments saņēma uzdevumus no politiķiem, bet plāni nebija sinhronizēti ar projekta izstrādes termiņiem un reālo naudu. Sākot projektēšanu, tika ļoti nekvalitatīvi sagatavoti darba uzdevumi. Ne Deglava, ne Brasas tilta gadījumā netika veikta apsekošana. Kā vispār var projektēt, ja nezini, kas tur ir?

Par Brasas tiltu ir pieņemts lēmums, ka būs jauns tilts. Šobrīd notiek projektēšana, janvāra vidū es uzzināšu aptuvenās izmaksas. Pašlaik notiek konservācijas darbi, un jau tuvākajās nedēļās tiks veidota pārbrauktuve pār dzelzceļu divos virzienos. To sola pabeigt decembra vidū. Pār Brasas tiltu turpinās braukt tramvaji un autobusi, pārējais transports brauks pār pārbrauktuvi. Es devu uzdevumu Satiksmes departamentam, ka Brasas tiltam pilnībā par simts procentiem jābūt pabeigtam līdz 2023. gada vasarai, jo šajā gadā ir Dziesmu un deju svētki.

Un kā ar Deglava tiltu, kuram bija jābūt gatavam jau 2019. gada sākumā?

Tie bija tukši solījumi. Kā varēja uztaisīt projektu un nepadomāt par to, ka kolonnas, uz kurām tas stāv, šis remonts neskar? Vēlāk Satiksmes departaments ilgi diskutēja ar Būvuzraudzības valsts kontroles biroju, meklēja vainīgo, kāpēc tilts aiztaisīts. Tas vispār ir paradokss – visā pilsētā ir bedres, bet Satiksmes departaments nav apguvis līdzekļus. Slikta plānošana!

“Saskaņa” kongresā nomainīja priekšsēdētāju, jūsu partija ne. Bet vai arī “GKR” nav nepieciešamas izmaiņas?

Mums ir absolūta uzticība Andrim Amerikam. Partijas biedri novērtēja, ka viņš pats uzņēmās atbildību un atteicās no vicemēra amata. Priekšsēdētāja maiņa mums nav paredzēta. Un nav tā, ka Ameriks Briselē neko nezinātu, kas notiek Rīgā un Latvijā. Man tagad tikšanās ar viņu ir biežāk nekā tad, kad viņš bija komitejas vadītājs, bet es departamenta direktors.

Tomēr “GKR” biedri bijuši iesaistīti skandālos. Piemēram, Aleksandrs Brandavs. Partijas vainas tur nav?

Bet viņi taču to nedarīja partijas vārdā. Lai tiesa pieņem lēmumu. Varbūt rūpīgāk būtu jādomā, ko mēs uzņemam partijā… Arī pašiem cilvēkiem jāsaprot, ka tā dzīvot nevar. Tā dzīvot ir bīstami. Kā Juta Strīķe, vēl būdama KNAB, teica: “Mēs jums atnāksim pakaļ!”

Kam jūs dodat mājienu?

Visiem. Man dažreiz cilvēki nāk, mēģina izteikt kaut kādus netiešus piedāvājumus. Es viņiem saku – bet jūs redzat, kāds gads ir uz kalendāra! Tur nav 1995., tur ir 2019. gads! Kopš es vadu pašvaldību, esmu pazaudējis daudzas paziņas, kas nesaprot, kāpēc es ar viņiem neeju tikties, ēst kopā pusdienas, nekontaktējos. Viņi paši nesaprot, ka šīs situācijas ir toksiskas, ka nevarēs citstarp izteikt lūgumus, kuru es uzklausīšu. Bet viņi apvainojas, domā, ka esmu kļuvis par lielu priekšnieku un negribu vairs runāt. Taču es pie tā jau pieradu.

Saistītie raksti

Ja runā par korupciju, mēdz izdalīt individuālo korupciju, ar kuru nodarbojas atsevišķi negodīgi cilvēki, un tādu, kur tā jau ir sistēmas sastāvdaļa. Kurš no šiem veidiem drīzāk uzskatāms par Rīgas domes problēmu?

Manuprāt, ja KNAB strādā sekmīgi, tad sistēma nevar izveidoties. Es domāju, ka tie ir atsevišķi indivīdi vai varbūt grupa, kas nodarbojas ar šīm lietām.

LA.lv
RO
Regīna Olševska
Latvijā
Jelgavnieces dāvana Sēlijai
5 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Kā izskatīsies izgaismotais Brīvības piemineklis?
6 stundas
LE
LETA
Latvijā
“Gods kalpot Rīgai” nolēmusi pārtraukt sadarbību ar Neatkarīgo deputātu frakciju
6 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LA
LA.LV
Latvijā
FOTO: Sākas „Staro Rīga”
4 stundas
JL
Juris Lorencs
Latvijā
Juris Lorencs: Par ko mums stāsta šīs divas karjeras – Rotko un Porziņģa?
5 stundas
LA
LA.LV
Sports
FOTO, VIDEO: Rīgas “Dinamo” izcīna pārliecinošāko uzvaru sezonā un pamet pēdējo vietu
2 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
“Smags gadījums, grūti pateikt, kas notika.” Šoferīši min versijas
4 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Plūdu dēļ slēgts Venēcijas Svētā Marka laukums
6 stundas