Kultūra

“Esmu puisis no guļamrajona”. Saruna ar režisoru Vladislavu Nastavševu1


Vladislavs Nastavševs
Vladislavs Nastavševs
Foto – Timurs Subhankulovs

Sestdien, 28. maijā, Latvijas Nacionālajā teātrī pirmizrādi piedzīvos Federiko Garsijas Lorkas luga “Asins kāzas” Vladislava Nastavševa režijā. Pirms pirmizrādes viņš ļāva ielūkoties izrādē, vairākos koncertos fon Stricka villā dziedot paša komponētās izrādes dziesmas ar Lorkas vārdiem. Protams, pēc mūzikas vien vēl nevar prognozēt, kāda būs izrāde, taču pieteikums ir intriģējošs.

– Jāatzīstas, jūsu muzikālais talants iespaido. Kā nākas, ka neaizgājāt studēt mūziku?

V. Nastavševs: – Es mācījos Jurjānos, tad Mediņos un pēc pirmā gada aizgāju prom, jo saņēmu divnieku kultūrvēsturē. Protams, tas nebija īstais iemesls, man vienkārši bija 15 gadu un gribējās kaut kādu dzīvi, jo visu bērnību biju pavadījis mājās, spēlējot vijoli. Tikko man bija iespēja pašam izvēlēties, ko gribu, es šīs važas pametu.

Ar kaunu jāatzīstas – es toreiz ļoti romantizēju aktiera profesiju, biju salasījies lētus romānus par Holivudu. Man ļoti pietrūka komunikācijas dzīvē un šķita – ja stājies aktieros, tad tev apkārt vienmēr vismaz būs cilvēki, ar kuriem varēs komunicēt. Un man gan bija, gan nebija taisnība. Es sāku pīpēt, iet uz klubiem. Kāda vijole?! Man liekas – es izdarīju pareizi. Bet, kad iestājos akadēmijā Pēterburgā, bija jāsāk izmantot savas muzikālās prasmes, tur es spēlēju vijoli, klavieres.

– Un galu galā tagad jūs savā uzvedumā esat ļoti daudzfunkcionāls – gan režisors, gan komponists, gan scenogrāfs… Vai tas atvieglo vai sarežģī dzīvi?

– Gan, gan, bet man ir brīnišķīgi sabiedrotie. Piemēram, Edgars Kļaviņš, kurš spēj īstenot manu scenogrāfiju, jo es gan varu izdomāt, bet ne īstenot. Un man ir paveicies ar kostīmu mākslinieci Rūtu Kuplo. Jo sākumā es vispār nesapratu, kādiem jābūt kostīmiem šajā izrādē, un, kad sapratu, tad sapratu arī, ka es tos nespēju uztaisīt…

Agrāk bija grūtāk, jo mācījos ārzemēs, atbraucu, nevienu Latvijas teātrī nepazinu, un man īsti nebija citas izvēles kā taisīt pašam. Neviens nepiekristu manā – un arī savā – labā neko darīt, iekams nebiju sevi pierādījis. Tā ka domāju, tas ir mans nopelns, ka tagad varu atrast cilvēkus, kas grib ar mani sadarboties.

– Koncertā jau daļēji atbildējāt uz vairākiem jautājumiem, kurus grasījos uzdot, tostarp pastāstījāt, ka ar Lorku pirmoreiz saskārāties, iestudējot “Tumšās alejas”. Un tomēr: kāpēc Lorka? Kāpēc Strindbergs, kāpēc Harmss – rakstnieki ar ļoti saasinātu uztveri, darbi, kuros attēloti robežstāvokļi?

– Tādēļ, ka šie rakstnieki, dramaturgi, mākslinieki nešķir privāto telpu no mākslas, kuru rada, es to vienmēr jūtu un spēju tam pieslēgties.

– To arī darāt pats – “Cerību ezerā”. Bet vai arī ar Lorku? Šī, iespējams, ir mistiskākā no viņa lugām…

– Es spēju – vai varbūt man liekas, ka spēju, – saskatīt personīgo arī šajā darbā. Protams, tajā ir mistika, bet esmu diezgan piezemēts cilvēks un aiz jebkuras mistikas cenšos saskatīt jēgu. Man nav ne mazāko šaubu, ka Mēness, piemēram, ir pats dzejnieks – viņš bija vientuļš cilvēks kā mēs visi, nepiepildīts privātajā dzīvē. Viņš agri gāja bojā. Ar cilvēkiem, kuri dzīvo uz robežas, tā mēdz gadīties, ka viņi aiziet traģiski un ļoti agri. Daiļrade, viņa personiskā dzīve, un vēl – viņš bija ļoti slavens. Tam visam apvienojoties, notika, kas notika, un jautājums, ko sev uzdodu: kā izdarīt tā, lai mēs, paši to neapzinādamies, neietu uz nāvi? Bioloģiski, protams, mēs to darām vienmēr, bet Lorkas un citu rakstnieku gadījumā viņi paši nāvi paātrina ar dažādām ne pārāk bioloģiskām lietām. Tam ir liels sakars ar veiksmi, talantu – ja esi talantīgs, tev liekas, ka tādēļ vari pārkāpt robežas, ļoti droši paust atšķirīgus uzskatus. Lorku nogalināja lielā mērā tādēļ, ka viņš bija slavens. Es esmu gatavs daudz paveikt sabiedrības labā, bet vai esmu gatavs

– Tas ir gandrīz nepieklājīgs jautājums, bet – Lorkam, kad viņš nomira, bija 38 gadi, šogad arī jums aprit 38…

– Man gribas būt uzmanīgam, jo, protams, būdams mākslinieks, es visu laiku dzīvoju uz robežas, vismaz iekšēji – tādā uzvilkumā, un apzinos, ka šādā stāvoklī viegli iespējams, piemēram, trāpīt zem mašīnas. Tādēļ cenšos būt ļoti uzmanīgs – braukt ar riteni lēni, nesabojāt attiecības, un, ja tomēr sabojāju, tad salīgt mieru. Turēties rāmjos. Tas ne vienmēr ir viegli, bet es cenšos to darīt. Bet man arī ir vēlme ietekmēt sabiedrību, mainīt skatījumu. Kādu laiku man likās, ka mūsu sabiedrība ir tik konservatīva un jauno nepieņemoša…

– Pēc “Melnās spermas”? Jā, varētu teikt, ka kritika jums pēc tam mazliet sadeva.

– Jā, es provocēju, bet ne tādēļ, lai cilvēkiem darītu pāri vai viņus aizvainotu. Es vēlu labu; daru to, ko daru, lai viņi sāktu domāt, jo mūsu laikos laikam tomēr ir vajadzīgi spilgti, spēcīgi kairinājumi, lai izkustinātu no inerces. Varbūt ne tikai mūsu laikos, jo cilvēki jau būtībā nemainās, vienkārši kairinātāju intensitāte lielāka.

– Jūs pieminējāt rāmjus un piezemētību. Grūti iedomāties, kā mākslinieks, kas turklāt interesējas par robežstāvokļiem, var būt piezemēts…

– Piezemētība ir rūpes par praktiskiem jautājumiem: kur dzīvo, ko velc mugurā. Man patīk komforts, patīk izvēlēties apģērbu, kas man tiešām patīk. Tādas ikdienas lietas – kā garšo kafija. Kā smaržo ceriņi. Man patīk pelnīt naudu, jo izaugu ar tādu kā pārmetumu no ģimenes puses. Vecāki bija ļoti pieņemoši, tomēr, domāju, gaidas, ka bērni paši pelnīs, ir normālas. Bet es nepelnīju līdz 30 gadiem. Tagad tas it kā nomierinājies.

– Vai pēc tam, kad mamma noskatījās “Cerību ezeru”, tuvinieki nāk uz jūsu izrādēm?

– Man gan nav tik daudz tuvinieku, bet, jā, nāk. Es arī saprotu, ka dzīvojam dažādās kultūras un estētiskajās telpās, tāpēc pārāk nepretendēju, ka spēšu viņus iespaidot, jo viņiem varētu būt citi uzskati, kaut gan viņi ar līdzjūtību izturas pret to, ko daru.

– Garāmejot pajautāju par kritiku, bet – drīzumā tiks nosauktas “Spēlmaņu nakts” nominācijas. Kā jūs skatāties uz šo pasākumu? Vai tas ietekmē teātra vidi vai arī vairāk domāts, lai skatītāji zinātu, uz kuru izrādi ir prestiži aiziet?

– Pirmkārt, tie ir teātra svētki. Mēdz būt dažādi – dažreiz balvas ir pelnītas, citreiz nav, taču skaidrs, ka tas vienmēr ir kompromiss, žūrija vienmēr domā, lai izlīdzinātu, lai kāds nesaņem pārāk daudz. Skaidrs, ka šī balva nav sports. Dažreiz tu priecājies par kolēģiem, citreiz esi neizpratnē.

– Kāpēc izvēlējāties šo telpu koncertam?

– Man te bija pirmais koncerts, ko savā mūžā nospēlēju “Homo Novus” festivāla ietvaros, un tad es neapdomīgi piedāvāju uztaisīt arī šos koncertus. Jo izrāde tūlīt nāk ārā un nav viegli, man patiesībā būtu jābūt teātrī. Šī telpa ir nobružāta un īsta, es te vienmēr labi jūtos. Dziedāt koncertā, uz skatuves – tas būtu citādi. Daudziem inteliģentiem cilvēkiem patīk vecas telpas.

– Vēsture nezina laiku “ja”, ir tā, kā ir, bet šodien, kamēr gaidījām koncerta sākumu, es izstaigāju villu, skatījos ārā pa logu un iedomājos, kāda būtu Rīga, ja nebūtu bijis Otrā pasaules kara…

– Es bieži par to domāju ar nožēlu. Ilgu laiku nevarēju saprast, ko jūtu pret Rīgu, pilsētu, kurā esmu piedzimis un uzaudzis. Daļēji tas bija manu krievu sakņu dēļ, jo krievi dzīvo savā kopienā. Tad aizbraucu prom, atgriezos, un pēkšņi pagājušajā vasarā es sajutu un sapratu, ka šo vietu – iespējams, jebkādu, bet šo noteikti – var saprast, tikai sajūtot notikumu secību un attīstību. Jo nav vienas Rīgas, ir Rīga, kurā ļoti daudz kas noticis.

– Ja jūs tas mierina, arī latviešiem nav viennozīmīgas attieksmes pret Rīgu.

– Nē, protams, kādēļ lai būtu? Manas saknes vispār ir ļoti nosacītas – mamma te piedzima, es piedzimu. Kādu laiku par to pārdzīvoju, bet tad sapratu, ka tā būs, man nav citu sakņu kā vien sakņu neesamība, vienīgais, ko varu darīt, ir cienīt kultūru, to pieņemt un mēģināt būt daļa no tās. Un to novērtēt, jo nepiederības sajūta nepazūd, lai gan mazinās, protams, jo es ikdienā krieviski gandrīz nemaz nerunāju. Nesen vakarā pabrīnījos, ka pa dienu neesmu pateicis nevienu vārdu krieviski, kaut gan man bija ļoti daudz tikšanos.

– Jautājums varētu būt – kādā valodā jūs domājat?

– Laikam jau… latviski… tik tālu tas aizgājis. Bet es arī strādāju latviski, un māksla tomēr ir kaut kas ļoti smalks, tā nāk no iekšienes, un tu nevari sevi no tās nošķirt. Man bija liela nedrošības sajūta, kad bija jāsacer dziesmas ar Lorkas vārdiem – viņš ir spānis, tulkots latviski, un es – krievs – tagad rakstu mūziku… Nezināju, kā to izdarīšu, jo nekad nebiju komponējis latviešu valodai, tur tomēr ir atšķirība, cits valodas plūdums, un es pat nezinu, vai man izdevās noķert valodas sajūtu. Es sākumā biju lielā, lielā panikā, piedāvāju pāris cilvēkiem, tomēr iznākums mani neapmierināja un sapratu, ka nāksies komponēt pašam. Es taču nesapratu pusi vārdu Lorkas dzejā, it kā labi runādams latviski.

– Edvīnam Raupam vienkārši ļoti labs tulkojums.

– Jā, ļoti bagāta valoda, ar metaforām, epitetiem, un latvieši, kam jautāju dažu vārdu nozīmi, paši nezināja – saka: skan labi, bet, ko tas nozīmē, īsti nezinu, jāpadomā. Ar aknām jāsajūt, kas tas ir. Taču es jau sen esmu piefiksējis, ka pārtulkot kaut ko citā valodā ir veselīgi, jo tas ļauj paskatīties no cita skat­punkta; nevis atņem vērtību, bet pievieno.

– Raugoties tālāk nākotnē, nākamajā sezonā iestudēsiet izrādes “Peldošie – ceļojošie” turpinājumu Dailes teātrī.

– Jā, tas būs liels izaicinājums. Man gan būs laba komanda – Monika Pormale nāks palīgā, Mare un Rols ar kostīmiem…

– Man reizēm šķiet, ka Dailē Lielā zāle ir nolādēta, tik maz tur labu iestudējumu.

– Tā ir nežēlīga, palielina jebkuru kļūdu līdz nenormālam mērogam, to uzreiz var redzēt. Mazajos laukumos kļūdas, protams, arī ir, bet tās nogludinās. Arī Nacionālā teātra skatuve ir omulīgāka.

– Bet, raugoties kopumā, vai Latvijas teātra skatuve ir vieta, kur sevi redzat arī turpmāk? Jo izrādes rada sajūtu, ka radošais vēziens ir platāks par Latvijas skatuvēm..

Saistītie raksti

– Es nesen atbraucu no Tallinas, kur taisīju izrādi. Atbraucu un sajutu, ka Rīga mani it kā apskauj, radās sajūta: “Beidzot tu esi atpakaļ, mēs tevi gaidījām.” Tas bija tik savādi – es ilgus gadus meklēju mājas sajūtu. Ilgi dzīvoju ārzemēs un to tiešām protu novērtēt. Esmu samierinājies, ka būšu vietēja mēroga slavenība, un arī īpaši nekur neraujos. Manī ir dziļa pateicība latviešu kultūras telpai, ka tā mani pieņēma un novērtēja. Protams, man ir jautājumi par to, kas te notiek, par zināmu provinciālismu, bet es esmu puisis no guļamrajona, es nekad to neaizmirstu.

– Cilvēks nevar būt atbildīgs par vietu, kur piedzimis. Un guļamrajoni, man liekas, vispār ir noziegums pret cilvēci.

– Dažreiz, ienākot savā kāpņutelpā, cenšos neredzēt to neglītumu. Dzīvoklī ir citādi, tas mani apskauj ar komfortu, par kuru pats parūpējos. Mājas sajūtu vajag. Es spēju saslēgties ar darbiem par padomju inteliģentiem, kas dzīvoja šādos apstākļos, tāpēc man tik ilgi patika filma “Likteņa ironija…” – jo rāda smalkus, gudrus cilvēkus, kas dzīvo šādos apstākļos. Tā liecina, ka arī guļamrajonā var dzīvot ārsti, skolotāji un citi inteliģenti cilvēki…

LA.lv