Mobilā versija
+6.9°C
Velta, Velda
Piektdiena, 24. novembris, 2017
6. jūlijs, 2017
Drukāt

Esmu sava ceļa gājējs. Saruna ar Tomu Grēviņu

Foto-Zigmunds BekmanisFoto-Zigmunds Bekmanis

Ar Latvijas radio “Pieci” dīdžeju un Eirovīzijas nacionālās dziesmu atlases konkursa “Supernova” vadītāju Tomu Grēviņu tiekos Mežaparkā. Viņš tur dzīvo un, uz mirklīti izrāvies no mājas rūpēm, kopā ar abiem dēliem Evertu (3) un Edvīnu (1) devies pastaigā, lai sastaptu žurnālistu. Ar diviem maziem zeperiem nav viegli tikt galā, atzīst Toms, taču ir gandarīts, ka izdevies palaist dēlēnu mammu, blogeri Lauru uz starptautisku bērnu modes izstādi Parīzē.

Tavs uzvārds sabiedrībā bijis labi zināms gan Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, gan padomju gados. Vai tevi saista radniecīgas saites ar dzejnieku Valdi Grēviņu?

Jā. Tas bija mans vectēvs, kuru dzīvē netiku saticis, tāpat kā otru vectēvu dzejnieku Bruno Saulīti, kurš padomju varai bija daudz draudzīgāks, taču arī viņš gāja bojā, pirms es paguvu ierasties šajā pasaulē. Līdzīgi ir arī ar maniem dēliem, kuriem vairs nav iespējas satikt savus vectēvus. Bēdīgi. Turklāt savu vecmāmiņu tulkotāju, opermūzikas entuziasti un vēsturnieci Annu Grēviņu arī nesatiku. Tā nu viņi manā apziņā dzīvo aprakstos, fotogrāfijās, skaņuplatēs un citu cilvēku atmiņās.

Atceros, diezgan sen esmu lasījis tavu vārdu kādā teātra programmiņā. Bērnībā biji cieši saistīts ar teātra pasauli?

Lai gan vectēvs un mamma ilgus gadus strādāja Dailes teātrī un tētis strādāja Latvijas Televīzijas Teātra redakcijā, esmu spēlējis divpadsmit gadu vecumā tikai vienā izrādē “Pie Zelta ezera” Mihaila Kublinska režijā Nacionālajā teātrī, kur Alfrēds Jaunušans un Velta Līne spēlēja galvenās lomas, bet es biju viņu mazdēls. Šī luga tika spēlēta trīs gadus. Mazliet vēlāk nospēlēju arī lomu seriālā “Saldā indes garša” kopā ar tagad pazīstamo hokejistu Miķeli Rēdlihu, kurš par mani bija pāris gadus jaunāks. Ar to arī beidzās mana aktiera karjera. Pirmajos dzīves gados interese par teātri bija liela, un bērnībā pa Dailes teātri daudz dzīvojos. Interesēja arī opera, vienubrīd biju izdomājis, ka būšu operdziedonis – tieši baritons, jo viņus visbiežāk nodur (smejas). Taču tik tālu netiku, jo no Dārziņskolas zēnu kora mani izmeta par sliktu uzvedību jau pirmajā gadā, bet Jāzepa Mediņa zēnu korī tagadējais kaimiņš Romāns Vanags mani izturēja septiņus gadus.

Izskatās, ka bērnībā nekāds paipuisītis neesi bijis.

Ar disciplīnu gāja kā nu kuro reizi. Gribējās visu darīt pa savam.

Kā nonāci pie mūzikas žurnālistikas?

Trīs gadi Nacionālajā teātrī pusaudža dzīvē ir ilgs laiks. Jutu, ka tas nav īsti tas, ko gribu nākotnē darīt, jo paralēli radās interese par radio, un “Saldajā indes garšā” piekritu piedalīties tikai naudas dēļ, jo to vajadzēja satelīta pirkšanai, ar ko klausīties ārzemju radiostacijas, piemēram, “BBC Radio 1”. Tas, ka kādreiz ārzemniekus varēsim klausīties internetā, tolaik nenāca ne prātā. Mani pirmie soļi bija “Radio Skonto”, kad vēl nebija skaidra viņu mērķauditorija. Tur bija raidījums bērniem, ko vadījām kopā ar Gustavu Terzenu un Olgu Rajecku. Pusaudža gados padarbojos “Radio 2”, kas raidīja īsviļņos (nejaukt ar LR 2) Ērika Niedras vadībā, vienu vasaru pavadīju Valmieras “Radio Imanta”. Tad bija pauze, līdz mani ceļi krustojās ar jauniešiem, kuri veidoja raidījumu “Radiobumba” Latvijas Radio. Paplašinoties “Radio SWH”, nonācu arī tur, un vēl paspējām ar kolēģiem nodibināt “Radio 101”.

Tagad gandrīz četrus gadus vadi rīta programmas “Radio Pieci”, kuram no Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) dots uzdevums kļūt par otru teju tikai latviešu mūziku atskaņojošo raidstaciju. Kā tu vērtē šādu pagriezienu?

Manā rīta pasaulē mūzika ir sekundāra, un es strādāju saskaņā ar mūzikas redaktora norādījumiem. Tomēr, ja drīkstu izteikties kā vienkāršs mūzikas speciālists, es šādu lēmumu uzskatu par diezgan absurdu. Nevar noliegt, ka lielāko pasaules mūzikas hitu skaitu saražojušas ASV un Lielbritānija. Bet ar ko tāda maza valsts kā Latvija varētu izcelties? Šajā sakarā gribu minēt Islandes piemēru, kur jauniešiem mūzikā ļāva darīt visu, ko viņi gribēja, līdz šie eksperimenti noveda pie pilnīgi jaunas muzikālās izteiksmes, kas pārsteidza pasauli. Latvijas populārās mūzikas vēsturē nav nevienas skaņuplates, kas, piemēram, būtu iekļauta pasaulslavenajā grāmatā “1001 mūzikas albums, kas jādzird pirms nāves”. Latvijas populārā mūzika joprojām ir ļoti agrīnā attīstības stadijā. Ja vēlamies kādreiz savējos ieraudzīt uz vadošajām festivālu skatuvēm pasaulē, mums nemitīgi jābūt informācijas apmaiņai, un to iespējams nodrošināt, tikai visu laiku pretnostatot vietējās un pasaules tendences. Salīdzinājumam – ja kinoteātros izrādītu tikai latviešu kino, tie drīz vien jau būtu tukši. “Radio Pieci” radās tāpēc, ka bija nepieciešamas jaunas vēsmas, jaunas idejas un balsis, jo pētījums parādīja, ka Latvijas Radio un radio medijs kopumā strauji zaudē klausītāju auditoriju, kas jaunāki par 30 gadiem. Aizvadītajos darbības gados īpaši gribu izcelt atbalstu hiphopa žanram, jo līdz tam jaunajiem dzejniekiem vispār nebija ētera iespēju. Kamēr strādāju sabiedriskajā radio, es gribētu nojaukt robežu starp ārzemju un latviešu mūziku, lai galvenais kritērijs būtu laba dziesma.

Līdz šim esi vadījis visus trīs “Supernovas” konkursus. Vai tev ir skaidrojums, kāpēc šogad Latvijas grupu “Triānas parks” Eirovīzijā nesaprata?

Es to vērtēju pragmatiski. Eirovīzija nav sajūtu pasākums, bet, manuprāt, ļoti prognozējams dziesmu šoviņš, kas pilns ar humoru, saprotamu gan virs, gan zem jostas vietas. Katru gadu mēs mācāmies spēlēt šo dziesmu spēli un, uzskatu, ik reizi tas izdodas arvien labāk. Arī šajā gadījumā. Kad “Prāta vētra” ieguva trešo vietu, ieraudzījām iespēju mūsu mūziķiem izlauzties, taču tā nenotiek, un, man šķiet, mums turpmāk uz Eirovīziju nevajag sūtīt grupas. Ja man kāds prasītu padomu, es pārvērstu “Supernovu” par solistu konkursu un domātu, kā varam izcīnīt tajā pirmo vietu.

Kad kādā intervijā pirms astoņiem gadiem tev jautāja par brīvdienu izklaidēm, grasījies doties pie meitenēm uz Londonu. Tagad tas vairs nav aktuāli?

Tas bija tāds interesants periods dzīvē. Tāpat kā ar mūzikas klausīšanos, kad sākumā patīk viens mūzikas stils, bet pēc kāda laika jau cits. Esmu laimīgs, ka satiku Lauru. Viens otru atbalstām un kopā ar abiem bērniem jūtamies ļoti labi. Ja jūs zinātu, cik Laura labi gatavo…

PIETURZĪMES

Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?

Bez mūzikas, radio un abiem dēlēniem.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?

Miegains, atvērts jaunajam, arvien sportiskāks.

Būtiskākais sasniegums darbā?

Akcijas “Dod pieci!” izveide.

Labākā izklaide?

Sporta pārraižu skatīšanās.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+