Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
1. aprīlis, 2013
Drukāt

Esmu savā vietā

Foto - www.andriskozlovskis.lvFoto - www.andriskozlovskis.lv

Cik viņa cilvēciski un atsaucīgi atbild pat uz šķietami vienkāršiem jauno māmiņu jautājumiem, par kuriem dažkārt mēle tā vien niez sacīt: nu vai tad kāds pats to nezina?… Bez pārgudrības, argumentējot gan medicīniski, gan no savas – mammas pieredzes. Pacietīgi un nomierinoši. Taču bērnu ārste infektoloģe Dace Zavadska par sevi saka: ir reizes, kad varu – ja tas vajadzīgs – būt arī pašerpa.

 

– Vissarežģītākie pacienti ir zīdaiņi, mazie bērniņi un tad pusaudži. Mazuļi tāpēc, ka ir tik ievainojami un neaizsargāti, bet, kad tipiskās bērnu infekcijas izslimotas, nāk tāds mierīgāks attīstības periods. Kad sasniegts trīs līdz piecu gadu vecums, negaidīta riska momentu parasti ir mazāk. Līdz pienāk padsmitnieku vecums.

– Kas tik īpašs notiek ar pusaudžiem?

– No medicīniskā viedokļa – nav prognozējams, kas un kā ar pacientu šajā vecumā var notikt. Pilnīgi veselam, sportiskam bērnam no mazas skrambiņas pirkstā var aiziet tāda infekcija… Neparedzami!

– Lai gan ir taču teju izauguši?

– Izauguši, bet ne pieauguši. Šis vecums ir ne vien psiholoģiski sarežģīts – tas ir haosa laiks organismā kopumā. Padsmitniekam tas ir kā zināmās krustcelēs – to ietekmē gan hormonālas, gan citas fizioloģiskas izmaiņas – un tad negaidīti lien laukā visādas saslimšanas, tostarp autoimūnas, kad organisms vēršas pats pret sevi. Tāpēc ar pusaudžiem jābūt ļoti uzmanīgiem!

Kad šā vecuma robeža pārieta, viss atkal kļūst prognozējamāks.

– Kas pusaudzi apdraud – vāja imunitāte, imūnsistēma nespēj pielāgoties straujai augšanai?

– Visas pārmaiņas šajā pārejas laikā pār organismu nāk kā lavīna – kaut kas tajā aug ātrāk, kaut kas norisinās lēnāk… Var teikt: ķermenis netiek līdzi galvai, padsmitnieks bieži sasitas, nogrūž ko, krīt; ne tāpēc, ka ir vienkārši neveikls, paviršs, neuzmanīgs – viņa ķermeņa masas un prāta attiecība ir savādāka nekā bērnam un nekā pieaugušajam. Un arī organisma reaģēšanas spēja uz infekciju ir citāda. Jo tā homeostāze – ģenētiski noteiktā spēja pielāgoties ārējās vides apstākļiem un nodrošināt iekšējās vides nemainīgumu – vēl ir nestabila. Tāpēc pat šķietami vienkārša infekcija dažkārt var aiziet zibensveida formā – sākas kaskādes reakcijas.

Diezgan tipisks stāsts: vesels, reti slimojošs pusaudzis, izcils mācībās un sportā, bet drusciņ paaugstināta temperatūra, kādi 37,2 grādi. Tātad kaut kas organismā jau notiek, taču ir svarīgi aiziet uz koncertu vai tusiņu, piedalīties sacensībās, nokārtot ieskaiti, tāpēc šāds simptoms šķiet nieks. Lai gan ar temperatūras paaugstināšanos var izpausties kāds minimāls iekaisums, niecīgs bojājums organismā, šajā vecumā no tā jau neilgā brīdī, iespējams, attīstās sepse. Tas notiek organisma reaģēšanas īpatnību dēļ, nekas tāds, visticamāk, nenotiktu ar piecgadīgo vai astoņpadsmitgadīgo. Tāpēc ir jābūt jo īpaši uzmanīgiem pret pusaudzi, kurš ikdienišķā izpratnē ir nedaudz slims.

– Lai gan reizēm varbūt šķiet – ar sanīkumu aizbildinās, jo gaidāms grūts kontroldarbs?…

– Arī tā var gadīties, tāpat kā ir vecāki, kuri bērnam temperatūru mēra trīsreiz dienā. Pārspīlējumi mēdz būt, taču, ja bērnam, kuram iepriekš nav bijis nekādu sūdzību, pēkšņi ir kāds it kā sīks simptoms, nevajadzētu būt vieglprātīgiem – gan jau pāries… Ja tādam drusku apslimušam pusaudzim rodas vēl cita veida sasprindzinājums – uztraukums, lielāka psiholoģiska, emocionāla vai fiziska slodze, ir risks, ka var sākties neparedzama reakcija. Ja organismā ir kādi ieejas vārti infekcijai, kas citkārt varbūt nekādas bīstamas norises neizprovocētu, infekcijas aģentam nonākot asinsritē, var attīstīties sepse.

– Kas var tai pavērt ceļu?

– Piemēram, sadauzīts pirksts – apsaitēts, bet iepriekš nenodezinficēts. Vai sakasīta, izspiesta pumpa. Mēs redzam gadījumus, kad tas notiek ar it kā pilnīgi veseliem bērniem, kam nekas nekaiš un normālā dzīves situācijā nekas nekaitētu. Bet viņu organisma unikālais haoss šajā vecumā, pat šūnu līmenī, ir tāds, ka tā reakcijas nespējam prognozēt. Tas ir līdzīgi, kā aizejot uz futbola maču, kas sapulcējis tūkstošiem fanu – ja viss kārtībā, nekas nenotiek, spēle beidzas un visi laimīgi iet mājās. Taču, ja sākas kāds konflikts un izceļas panika, nav iespējams paredzēt, kā viss var izvērsties, ar kādām sekām beigties – ar grautiņu, aizdedzinātām mašīnām, cietušiem cilvēkiem, lai gan objektīva iemesla tam nav bijis.

– Infekcija uzvedas kā satrakojies fanu pūlis?

– Jā, un, ja būs tai labvēlīgi faktori, var triumfēt kā uzvarētāja.

Arī pats infekcijas izraisītājs var būt ļoti agresīvs. Kaut vai gripa. Tās dēļ nereti mirst hroniski slimi cilvēki, kurus pamatslimība ir padarījusi vieglāk ievainojamus, neizturīgākus, jutīgākus pret vēl vienu pārbaudījumu. Taču gripas dēļ no dzīves aiziet arī it kā pilnīgi veseli cilvēki, kam līdz šai saslimšanai viss bijis kārtībā. Tikai gripa – bet slimnieks var nomirt dienas laikā, jo vīrusa īpašības ir tādas, ka infekcija iegūst zibensveida raksturu, noris ļoti smagi. Un reizēm slimības process nav ietekmējams un vadāms, un saslimušo neizdodas glābt. Modernā medicīna, kam tik daudz kas pa spēkam, var izrādīties bezspēcīga.

– Varbūt mikroorganismu pasaule kopumā kļūst agresīvāka, spēcīgāka nekā makroorganisms – cilvēks?

– Gan jā, gan nē. Jā tāpēc, ka mēs paši tos esam izveidojuši stiprus ar savu rīcību – nepareizi, nepamatoti lietojot dažādus antibakteriālus līdzekļus gan sadzīvē, gan ārstniecībā, uztrenējot un padarot mikrobus noturīgus pret medikamentiem. Arī tāpēc, ka atgriežas vecās infekcijas slimības, kuru izplatība ar vakcinēšanu bija ierobežota, pat izskausta. Mums atkal ir garais klepus, difterija, parādās masalas un masaliņas. Paldies dievam, nav poliomielīta, bet ja tā turpināsies… Ja daļa cilvēku nevakcinējas, populācijas kopīgā imunitāte zūd, un līdz ar to vīruss vai baktērija spēj atkal cirkulēt.

– Infekciju ir daudz un dažādu, un arī jūsu pacientu loks ir tik dažāds.

– Jā, no piedzimšanas dienas līdz 18 gadiem. Es par to nesūdzos – kā jebkuram ārstam būtu par ko pažēloties, bet, ja tā globāli raugos, esmu ar savu profesiju apmierināta. Man patīk mans darbs.

– Kā jūs to atradāt?
130314-101719-1251

– Jau vidusskolā noteikti zināju, ka gribu studēt medicīnu. Tiku mērķtiecīgi par to domājusi, un Medicīnas akadēmija bija vienīgā augstskola, kurā mēģināju stāties.

– Tikpat mērķtiecīgi izvēlējāties arī pediatriju un infekcijas slimības?

– Nepavisam ne, pediatriju atradu ļoti vēlu. Ja izlemj specializēties bērnu medicīnā, parasti to sāk apgūt trešajā kursā, tagad – jau otrajā. Es par to izšķīros tikai piektā studiju gada beigās. Augstskolu beidzu kā ārsts ar papildu pediatrijas studijām. Bet nosaukt kādu vienu konkrētu cilvēku, kurš to ietekmēja, vai dienu, kad par to izlēmu, nevaru.

Studējot ļoti būtiska ietekme ir pasniedzējiem, profesoriem – kā pasniedz savu priekšmetu, cik ļoti ar to aizrauj, kādi ir kā personības. Man tāda bija profesore Ieva Ranka. Iepriekš mani uz kādu brīdi bija ieinteresējusi psihiatrija, bet no šodienas skatpunkta raugoties, jāpriecājas, ka viss sakārtojās citādi, jo es noteikti nebūtu laba psihiatre.

– Kāpēc ne?

– Varbūt tāpēc, ka man tik ļoti patīk pediatrija un bērnu infekcijas. Psihiatrija vairs nesaistīja – tā tika izkonkurēta.

Grūti tā salikt pa plauktiņiem, taču esmu pārliecināta, ka daru labāko, ko spēju. Esmu savā vietā gan slimnīcā, gan Stradiņa universitātē. Man patīk arī pedagoģiskais un zinātniskais darbs, bet ļoti svarīgs ir praktiskais ārstes darbs.

– Nereti domājam: tas taču ir labi – izslimot bērnībā tās kaites, kuras jāizslimo… Dabiska lietu kārtība.

– Dažreiz tā arī notiek. Bērnam piedzimstot, sākumā viņu sargā mammas antivielas un mammas piens, bet pēc tam jāsāk sargāt sevi pašam. Protams, lai attīstītos imūnā atmiņa, ir jāsaskaras ar slimības izraisītāju – vīrusu, baktēriju, parazītu; tā tas notiek un notiks. Jautājums tikai – cik sāpīga šī saskare ir bērnam pašam, cik vecākiem un tuviniekiem, cik lielus kreņķus un zaudējumus tā liek pārciest. Mēs visi gribam, lai tas notiktu pēc iespējas maigāk, taču nevaram paredzēt, kuram ies viegli, bet kuram klāsies smagi saskarsmē ar infekcijām. Bērni slimo un slimos, vecāku un ārstu ziņā ir profilakse.

Vasarā šī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas nodaļa būs tukšāka nekā rudenī, ziemā, pavasarī. Te ir trīsdesmit divas vietas – it kā nedaudz, taču pacientu aprite pat diennakts laikā ir liela un viņu kopējais skaits milzīgs. Šī ir arī vienīgā nodaļa slimnīcā, kur iespējama pacientu izolācija īpašos boksos.

Kopumā lielākā daļa šeit nonāk ar zarnu infekcijām – tās ir visizplatītākās. Līdz piecu gadu vecumam otrajā vietā pēc slimošanas biežuma ir dažādas elpceļu infekcijas, pēc tam zarnu infekciju īpatsvars stacionārā ārstējamo pacientu vidū kļūst mazāks, vairāk ir elpceļu un citas kaites.

Protams, te nonāk arī bērni, kam ir ne tik bieži sastopamas infekcijas – ar vējbakām, infekciozo mononukleozi jeb Epšteina–Barra vīrusa infekciju, kas, it īpaši pusaudžiem, mēdz būt diezgan nepatīkama, ar augstu temperatūru, smagām sajūtām.

– Bērnu ārstam ir ļoti daudz jārunā – ar vecākiem, kas satraukti, ar pašu pacientu, kurš slikti jūtas un nonācis svešā vidē…

– Ar bērniem – kad viņi spēj izstāstīt, kā jūtas – patiesībā ir vienkāršāk un vieglāk. Viņi situāciju neuztver tik komplicēti, nevelk kvadrātsaknes. Vecāki ar savu dzīves pieredzi gan mēdz sadomāties visu ko, uztraukuma dēļ notiekošo uztver sakāpināti, ir nobijušies, reizēm agresīvāki. Tas ir dabiski, lai gan ne vienmēr patīkami, bet kādreiz šis vecāku satraukums liek arī ārstam vairāk mobilizēties. Vecāku palīdzība bērna slimības laikā ārstam ir gana būtiska, taču nereti uzskata: ja bērns ir slimnīcā, tālāk visam jānotiek tikai pozitīvi; it kā noņem atbildību no sevis, pāradresē to mediķiem.

Pieaugušie mēdz papukstēt: tas nav labi un šis nav labi, bet bērnā momentā redzams, kad pašsajūta uzlabojusies, ir vesels. Mūsu pacienti ir patiesi, netēlo, negrib būt slimāki nekā ir – īpaši zīdaiņi un mazie bērni. Arī pusaudžiem nepatīk slimot, jo ir taču tik daudz ko darīt un kas slimojot iet secen!

– Kādas bērnu infekcijas ir visgrūtāk ārstējamas?

– Pediatrijā infekcijas, salīdzinoši ar citām bērnu medicīnas nozarēm, lielākoties (bet ne vienmēr – lai neatslābtu!) nav tās sarežģītākās – pārslimo, un parasti nekādu sarežģījumu nav. Taču, domāju, jeb-
kuram infektologam, arī citam ārstam, allaž iek-
šā mazliet kut, ja pacientam ir, piemēram, meningokoku infekcija. Latvijā ar to visbiežāk slimo bēr-
ni līdz gada vai divu vecumam. Tā ir gaisa pilienu infekcija, vainīgā baktērija nav pārāk izplatīta, to-ties ir ļoti virulenta, ar augstu spēju izraisīt saslimšanu. Turklāt šai infekcijai ir vairākas formas – visnepatīkamākā un smagākā ir zibensveida, ar asinsizplūdumiem, galvas smadzeņu un to apvalku iekaisumiem. Šis mikroorganisms nav prognozējams, tā dēļ var zaudēt pacientu.

Bet patiesībā jebkura infekcija nelabvēlīgu ap-
stākļu sakritības rezultātā var būt liktenīga. Šīs slimības kopumā ir tik dažādas un interesantas, tāpēc ne vienu labā vai sliktā nozīmē nevar un nevajag izcelt.

– Tās pārmanto?

– Jā, veselu virkni!

– Mēdz uzskatīt, ka no vecākiem saņemtās kaites, piemēram, vīrushepatītu, ir grūtāk ārstējamas.

– Medikamenti ir radīti, ja vajag, varam dabūt visu nepieciešamo, tikai jautājums, kas par to maksās… Valsts apmaksā standartārstēšanu, bet tā ne vienmēr ir efektīva.

Bērniem slimības norise, īpaši, ja tā iedzimta, ir pilnīgi savādāka nekā pieaugušajiem. Zīdainis ar hepatīta B vīrusu necīnās, viņa organisms imūni pret to nevēršas. Šāds stāvoklis var ilgt līdz pat pacienta trīsdesmit gadu vecumam. Un jau spēka gados attīstās aknu ciroze.

– Organismam nav spēku uzveikt šo aknu vīrusu?

– Nevis nav spēku – tā ir šā vecuma iezīme, gan imūnsistēmas, gan arī paša vīrusa īpatnība bērna organismā. Ja tas saņemts no mātes, vīrusu pārklājušas mātes antivielas. Tāpēc rodas smalka reakcija starp imūnsistēmu un šo vīrusu, organisma dabiskā aizsardzība pret to nedarbojas. Imunoloģija ir vesels kosmoss, ļoti sarežģīta specialitāte. Manuprāt, infekcijas ir saprotamākas nekā imunoloģija, lai gan tas, kā organisms atbild uz infekciju, ir ļoti cieši saistīts ar imūnsistēmu.

– Šis kosmoss jūs nav vilinājis?

– Lai spētu kvalitatīvi strādāt savā specialitātē, lai uzturētu profesionālo kvalifikāciju, nepārtraukti jāpilnveidojas, jāmācās jaunākais. Un, jo plašākā laukā to vēlies panākt, jo grūtāk to pietiekami labi aptvert, tam nepietiek laika – ārsta ikdienas darbs, pasniedzēja slodze augstskolā, zinātniskā pētniecība, ģimene… Pacelt var tik, cik var – lai strādātu vislabākajā līmenī, tomēr jānovelk robežas.

Līdzās pediatrijai un bērnu infektoloģijai mana papildu specialitāte ir hepatoloģija.

Bērnu infekcijas izvēlējos apgūt, pateicoties profesorei Dacei Gardovskai un profesorei Ilzei Gropei, kuras vadībā sāku strādāt šeit nodaļā, ienākot klīnikā. Viņas abas mani, jaunu ārsti, ieinteresēja un aizrāva ar infekcijām.

– Kāpēc vēl arī hepatoloģiju apguvāt?

– Slimnīcā bija pēc tā vajadzība, profesore Gar-
dovska teica: izvēlies – imunoloģiju vai hepatoloģiju.

Šajā jomā man paraugs bija profesore Vīksna, arī daktere Zālīte. Un profesors Keišs – hepatologu hepatologs! Viņa nodaļā studiju laikā nodzīvoju vairākus mēnešus. Tāds plecs un aizmugure līdzās ir nenovērtējami. Viņi mani iedvesmoja.

– Kā tas notiek – iedvesmo?

– Tik zinoši, profesionāli, ar plašu skatījumu… Arī kā personības pretimnākoši, stimulējoši, atbalstoši. Jaunam speciālistam tas ir ļoti svarīgi. Jā, savureiz skolotājs arī sabar, liek jaunajam nolaisties drusku zemāk, lai nelidinās pa mākoņiem, bet galvenais – virza uz priekšu. Kā saka profesore Dace Gardovska: neiekāp čībās!

– Kādā atsauksmē par studijām medicīnas augstskolā, tagad – Stradiņa universitātē – esat sacījusi: rēķinieties, ka studēt medicīnu būs grūti. Un tas ir labi, ka grūti.

130314-100854-1236– Tā tas ir vēl joprojām! Ir nežēlīgi daudz un smagi jāmācās, brīvā laika tikpat kā nav – kas liekas tik briesmīgi īpaši pēc skolas, kad tā gribas visu paspēt, visu izmēģināt, visur piedalīties. Medicīnas studentiem ir grūti turēt līdzi citiem šajā ziņā, jārēķinās, ka no ārpusmācību dzīves lielā mērā nāksies atteikties. Plus vēl tas lielais apjoms, kas ir vienkārši jāiemācās, ko katram atprasīs. It kā jau skaidrs, ka mācies priekš sevis, bet tā pa īstam mācītā svarīgumu apzinies, kad augstskola pabeigta. Kaut vai patoloģiskā fizioloģija – ja es tagad varētu vēlreiz apgūt šo kursu, noteikti klausītos daudz uzmanīgāk, tverot katru vārdu. Jo uz šīm zināšanām pamatojas ārsta darbs, tas, kā tiec pie diagnozes, kā izproti dažādus organisma procesus, kā ārstē.

– Jūs veiksmīgi tikāt galā ar studiju smagumu?

– Jā, biju diezgan apzinīga meitene, gan skolā, gan augstskolā. Bija arī grūtāki brīži, bet lielu sarežģījumu un šaubu par to, vai varu, vai man to vajag, nebija.

Lai kļūtu par ārstu, jāmācās daudz, intensīvi un ilgi. Vispirms augstskolā, tad rezidentūrā… Līdz doktorantūrai esmu mācījusies trīspadsmit gadus.

– Doktora grāds jums bija ļoti būtisks? Tās ir vēl papildu mācības un papildu laiks – bez kā taču var iztikt?…

– Protams, var, un ne katram ir tā iekšējā sajūta, ka to vajag, ka tas interesē, ir tuvs.

– Jums tā bija?​

– Pati tik ļoti mērķtiecīgi par doktorantūru nebiju domājusi vai plānojusi. Bet uz to rosināja gaisotne Pediatrijas katedrā – kā pašu par sevi saprotamu.

Man ar ļoti daudzām lietām dzīvē gan personīgi, gan profesionāli bijis tā, ka pienāk īstais brīdis un tie puzles gabaliņi saliekas kopā, lai kaut kas notiktu. Esmu gan vienmēr pielikusi pūles, bet viss arī tā iegrozījies un sakārtojies. Patiesībā visi cilvēki, kuri manā dzīvē kādā brīdī ir ienākuši, manuprāt, bijuši paredzēti un atnākuši tieši laikā. Patiesi priecājos, ka viņi visi ir vai bijuši manā dzīvē. Nekas nenotiek tāpat vien. Arī personīgajā dzīvē.

Katedrā strādājot rakstīt disertāciju bija tikai loģiski, un līdz šim lēmumam nonācu tā pašsaprotami. Nepaveicu to tieši trīs gadu laikā, kā paredzēts studiju procesā, jo pa vidu piedzima jaunākā meita. Bet tas patiesībā bija labi (un īstajā laikā), jo, viņu gaidot, radās laiks un iespēja apsēsties un uzrakstīt. Manuprāt, tieši disertācijas rakstīšanas process ir visgrūtākais – noteikti grūtāks, nekā veikt pētījumus.

Mani ļoti atbalstīja ģimene – visā manā augšanas procesā medicīnā un vēl joprojām. Bez šādas morālas un arī finansiālas aizmugures tas nemaz nebūtu izdarāms.

– Kas ir jūsu stiprā aizmugure?

– Noteikti mana mamma – viņa gatava mana labā izdarīt visu, ko vien var. Ļoti ceru, ka es arī savām meitām būšu tāda kā viņa. Protams, mans vīrs, abas manas meitenes. Tāpat manas mammas vīrs, kuram esmu kā meita, mana omīte, kas vienmēr pārdzīvojusi un turējusi par mani īkšķi.

– Jūsu dzīvesbiedrs arī ir mediķis?

– Nē, viņš ir jurists. Varētu domāt – ārstam ārstu ir vieglāk saprast, taču, pateicoties viņa atbalstam, esmu varējusi mācīties, neraizējoties par izdzīvošanu – viņš bija mans sponsors un atbalstītājs! Zinām taču, ka ārstam jāmācās visu dzīvi, ka ar diploma saņemšanu vai grāda iegūšanu nekas nebeidzas. Tāpēc ir zināma netaisnības izjūta, ka šajā profesijā, kur tik liela atbildība un kuras apgūšanai jāveltī tik daudz pūļu, laika un darba, cilvēki pie mums netiek novērtēti.

– Kāpēc jums svarīgi būt arī pasniedzējai, mācīt studentus un rezidentus?

– Bija kāds brīdis, kad tam atdevu mazo pirkstiņu – strādāju Pediatrijas katedrā kā stundu pasniedzēja. Vēlāk mani pierunāja to darīt arī štatā, tā atdevu visu roku un nu esmu izaugusi līdz docentei. Taču daudz vēl jāaug, lai izaugtu līdz saviem skolotājiem, tādiem, kuri iedvesmoja mani kā jauno. Doktorantūrā mācoties, darbs ar studentiem ir obligāta prasība.

Bet pedagoģiskā darba lielais pluss – tas ir vēl viens veids un stimuls, kā turēt sevi līmenī. Lai mācītu studentus, ir jāmācās pašam, jālasa, jāapgūst jaunākais medicīnā kopumā un savā specialitātē. Ja jaunos kolēģus interesē tas, ko es zinu un varu dot viņiem, ir gandarījums strādāt.

– Jums patīk arī komunicēt ar vecākiem internetā un preses izdevumos?

– Man ļoti patīk bērni, gribu, lai viņi ir veseli un priecīgi un saņem labāko, ko mēs, pieaugušie, varam sniegt. Tāpēc ir svarīgi, lai mammas un tēti izprastu, kas notiek ar bērnu, kas ir labākais, ko spēj savai atvasei dot. Un, ja esmu ko apguvusi, iemācījusies, zinu – kā gan lai nedalos savā izpratnē ar tiem, kam tā noder?

Mēdzu arī pateikt, ja vecāki paši nav ko izdarījuši vai bijuši pavirši. Taču vienmēr padomāju, kā pati, būdama mamma, justos tādā situācijā. Kļūdas ir jāpārrunā, jātiek skaidrībā, kā rīkoties citreiz līdzīgā situācijā. Daru to, nevis lai vecāki justos slikti – lai bērnam būtu labāk. Tas taču ir galvenais, kāpēc te esam.

– Atvaļinājumā brauksiet slēpot?

– Nē, dosimies sildīties! Mēs katrs piedzimstam un esam tur, kur mums jābūt, bet, ja varētu izvēlēties, gribētu dzīvot siltākās vietās. Man vajadzīga saule.

Vasarā līdz šim savas atpūtas dienas esmu pavadījusi pie mammas Somijā – tur gan nav siltāks kā Latvijā, bet tieku lutināta un apčubināta – tas arī sasilda!

Man ir fantastiski draugi – gan no skolas, gan studiju gadiem, arī darbā sastapti. Ik pa laikam kaut kur kopā dodamies, baudām cits cita kompāniju – svinam dzīvi.

Daudzas no manām draudzenēm ir izcilas kulināres, es arī cenšos, tomēr viņas man vēl ir priekšā! Taču, ja vien ir laiks, ļoti labprāt gatavoju. Bērnībā mamma teica: cik labi, ka tu cep visādas kūkas un man tas nav jādara. Tagad varu tāpat sacīt par mūsu lielāko meitu – Elza meklē receptes, pasaka, kādi produkti vajadzīgi, un cep. Viņai tas interesē un padodas, un es ļoti priecājos par to.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+